Tas bija pilnīgi nejauši. Barikāžu laika atceres dienā Rīgā Saeimas deputāta un bijušā Tautas fronte vadītāja Romualda Ražuka uzmanību piesaistīja kuplais atbraucēju skaits no Kārķiem. Uz ugunskura iedegšanu kārķēnieši bija gandrīz vienīgā tik liela delegācija no laukiem.
R. Ražuks sāka sarunu un uzzināja, ka pie barikādēm aizstāvēt Latvijas neatkarību 1991. gada janvārī no Kārķiem ieradās 99 cilvēki. Viņš solīja atbraukt un apskatīties, kā Kārķos tagad cilvēki dzīvo un piektdien kopā ar Barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo ieradās Kārķos.
Atzinīgi vērtē medicīnas pakalpojumusR. Ražuks atzinīgi novērtēja pašvaldības un pagasta pārvaldes darbu projektu īstenošanā. “Tas ir ļoti labi. Te ir izmantota Eiropas Savienības nauda ūdenssaimniecības sakārtošanā un tagad atlicis vēl ielu apgaismojums centrā,” spriež R. Ražuks. Būdams ārsts, viņš sīkāk interesējās par medicīnas pakalpojumu pieejamību cilvēkiem. “Iepazināmies ar vietējo ārsti Aldu Kārkliņu un noskaidrojām, ka te ne tikai cilvēkus ārstē, bet arī aktīvi organizē viņiem veselības pārbaudes,” saka R. Ražuks. Pēc viņa domām, Kārķos nav nekādu problēmu, tikai pašiem cilvēkiem vajag atnākt uz doktorātu. Primāro veselības aprūpi viņš vērtēja kā izcilu.Pēc tam abiem viesiem bija tikšanās ar iedzīvotājiem tautas namā. Vēstures skolotāja Ilze Pētersone dalījās atmiņās, kā padomju gados te dzīvoja cilvēki un kā viņi iestājās par jaunajiem laikiem, ko atnesa Atmoda.
Joprojām gatavi aizsargāt LatvijuR. Ražuks uzsvēra, ka kopš barikāžu laika cilvēku domāšanā būtiski nekas nav mainījies. “Tie, kuriem bija ticība Latvijas brīvībai, kā kaut kam augstākam un vērtīgam, arī tagad pēc 24 gadiem domā tāpat, nošķirot ikdienas negācijas no Latvijas neatkarības,” saka R. Ražuks.Viņam, atminoties 1991. gadu, visvairāk paticis gars, kas valdīja cilvēkos. No visām pusēm nāca idejas, kā labāk un kurā vietā būvēt barikādes, kurām ielām mainīt nosaukumus. “Visgrūtākais man bija 1990. gada rudens, kad mums prasīja vismaz trīs reizes noslēgt Vissavienības līgumu, jo Mihails Gorbačovs bija atklājis, ka nav tāda papīra par Latvijas brīvprātīgu iestāšanos PSRS, un vēlējās, lai tāds dokuments būtu. Mēs tam nepiekritām un novilkām līdz janvārim, un pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā izziņojām aicinājumu cilvēkiem. Mums nebija ieroču, ar kuriem stāties pretim labi apbruņotai armijai, tādēļ izvēlējāmies nevardarbīgu pretošanos,” stāsta R. Ražuks. Viņš atceras, ka cilvēki sabrauca Rīgā no malu malām un rīkojās ļoti disciplinēti.Patlaban viņš atzinīgi vērtē dažādu biedrību veidošanos. R. Ražuks to izskaidro ar trauksmaino situāciju Ukrainā. Cilvēki nāk kopā, atjauno barikāžu sargu biedrības, vēlas būt kopā ar līdzīgi domājošiem. Viņš domā, ka tiem, kuri saņēmuši nozīmes par neatkarības nosargāšanu pie barikādēm, vajadzētu piešķirt tādu pašu statusu kā, piemēram, nacionālajiem partizāniem. Šādas biedrības zinātu, ko darīt, ja valstī notiktu kas satraucošs. Un situācija nav mierīga. Būtu labi, ja laukos šādas patriotiskas biedrības atrastos.Pamatskolas audzēkņi bija sarakstījuši daudz jautājumu bijušajam Tautas frontes līderim, interesējoties, cik viņam gadu, kāda viņam pieder automašīna, ar ko saistās barikāžu laiks. R. Ražuks atbildēja, ka barikāžu laiks viņam saistās ar laimīgu drošības sajūtu. “Rīga bija pilna ar latviešiem un varēja vērsties pie jebkura cilvēka, viņš cent;as palīdzēt, cik varēja,” saka R. Ražuks. Vēl vaicāja par bērnību un to, vai nākotnē viņš iecerējis kaut ko labu. Šis jautājums izraisīja smieklus zālē, bet R. Ražuks atbildēja, ka tā ir iespēja audzināt mazbērnus. Pieaugušos interesēja R. Ražuka domas par obligāto karadienestu. “Obligātais dienests nomira dabīgā nāvē, un neviens pēc tā neraudāja. Turklāt mūsdienās nav svarīgs tik daudz karavīru skaits, cik viņu spējas cīnīties. Domāju, ka pietiktu ar zemessardzes palielināšanu,” spriež R. Ražuks. Vēl daži vēlējās uzzināt, kādēļ nepaņem ciet tādus lindermaņus un osipovus, kuri atļaujas publiski apsaukāt Latviju. R. Ražuks saka, ka ar šo problēmu politiķi cīnās katrus dienu – kā atspēkot Krievijas propagandu un tās runasvīrus Latvijā. “Tā ir ikvienas demokrātiskas valsts problēma. Rietumeiropā arī neko nevar padarīt tiem, kuri brauc karot uz Sīriju. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos ir grūti kaut ko aizliegt, bet cenšamies kaut ko darīt likuma ietvaros. Piemēram, esam pieņēmuši likumu, ka tos, kuri dosies karot uz citām valstīm agresoru pusē, sodīs,” tā R. Ražuks.R. Zaļais pastāstīja, ka, sākoties barikāžu laikam, viņš bijis milicijas darbinieks un atradās grupā, kas aizsargāja Iekšlietu ministriju. Tur viņu ievainoja vēderā. R. Zaļais nolēmis š;is trauksmainās dienas kaut kā iemūžināt, lai tās zinātu jaiunā paaudze. Kad redzējis Lietuvā to dienu muzeju, nolēmis, ka tāds jāveido arī Latvijā. Noslēgumā viņš uzdāvināja vairākas grāmatas par barikāžu laiku.
