“Tas viss, kas ar mums ir noticis, ir bagātība,” atzīst kora “Vidzemīte” diriģentes Dzidra Jēkabsone un Baiba Zveja, atgriezušās no Horvātijas, kur Smiltenes korim bija ļoti atbildīgs uzdevums — koncertēt katoļu dievnamā.
“Tas viss, kas ar mums ir noticis, ir bagātība,” atzīst kora “Vidzemīte” diriģentes Dzidra Jēkabsone un Baiba Zveja, atgriezušās no Horvātijas, kur Smiltenes korim bija ļoti atbildīgs uzdevums — koncertēt katoļu dievnamā.
Nogurums un tālajā ceļā pavadītās stundas jau piemirsušās, tā vietā gūts garīguma lādiņš un gandarījums par labi paveiktu darbu. Tā īsumā varētu raksturot smilteniešu izjūtas par Horvātijā piedzīvoto un redzēto. “Dziedāšana vienmēr uzlādē. Tāpēc, ka tas ir mūsu sirdsdarbs. Kad jūti, ka tas patīk arī citiem un ir ļoti sirsnīga uzņemšana, tas ir kā medus,” salīdzina Dz. Jēkabsone.
Vaicāta, vai ir atšķirība, ja priekšnesums jāsniedz pazīstamai publika vai svešiniekiem, diriģente teic, ka — milzīga.
“Grūti pateikt, kas nospēlē lielāku lomu. Varbūt tas, ka vietējie tevi jau iekšēji kritizē? Svešie skatās un gaida kaut ko jauku. Arī tas, ka aiz muguras bija palikušas visas ikdienas rūpes un raizes, un arī tas, ka mūs ļoti gaidīja. Jau kopš gada sākuma dažādās instancēs bija jāapstiprina mūsu programma. To apstiprināja pat katoļu diacēzē Romā, un programmu nedrīkstēja izmainīt,” paskaidro diriģente. Uz smilteniešu pleciem gūlusies ļoti liela atbildība, jo viņi brīdināti, ja radīsies kādas problēmas, tad nekad neviens koris ar priekšnesumu netiks ielaists Horvātijas katoļu baznīcā. “Šī atbildība bija valsts līmenī,” uzskata Dz. Jēkabsone. Baznīca, kurā uzstājās “Vidzemīte”, ir ļoti jauka. Tā līdzinās nelielai katedrālei ar ļoti labu akustiku. Cilvēku attieksme bijusi bijīga. Priekšnesumu klausījās gan novada, gan pilsētas vadība, vietējie mācītāji, ērģelniece un draudzes priekšniece, arī vietējās preses pārstāvji, un sižetu par šo notikumu veidoja novada televīzija.
“Protams, bijām noguruši no ilgā brauciena, bet tas viss palika otrajā plānā. Garīgums, kas pārņem, to visu jūtot un ieejot katedrālē, ir neaprakstāms,” vērtē B. Zveja. Baznīcā visu dienu notikusi mese, tāpēc korim nebija mēģinājuma. Vienīgi ērģelniece uz mirkli varējusi ieiet un aplūkot vietu, kur atrodas ērģeles. “Bez dziedāšanas un bez nostāšanās mēģinājuma no ielas gājām baznīcā un dziedājām. Uztraukuma nebija. Kad sākām dziedāt pirmo dziesmu, domāju — vai tas ir mans koris? Skanēja tā, kā Latvijā nekad nav skanējis. Atbildības sajūta visos bija ļoti, ļoti nobriedusi, un tāpēc atdeve bija dubultā,” komentē Dz. Jēkabsone. Pēc priekšnesuma “Vidzemīte” saņēmusi aplausu vētru un aicinājumu atkārtot dziesmas. Cilvēki piecēlušies, kad koris devās ārā no katedrāles.
Ar smilteniešiem vēlējies draudzēties vietējais koris, bet kad horvāti uzzinājuši, ka divarpus dienas jāpavada ceļā, draudzības turpinājums izpalicis. “To laikam var paveikt tādi īpaši dullie,” par savējiem gandarīta diriģente.
“Vidzemīte” ir atgriezusies mājās, un korim sācies ikdienas darbs. Jau 16. septembrī kolektīvs dosies uz Tautas mākslas centra rīkoto pasākumu Meņģelē, kur norisināsies Andreja Jurjāna svētki. Nopietns darbs gaida dziedātājus arī gatavojoties kora jubilejas koncertam, kas notiks novembrī. “Ļoti lielu paldies vēlamies pateikt koristiem, kas devās šajā koncertbraucienā, jo tās deviņas dienas tika izņemtas no ikdienas darba dzīves. Paldies arī viņu ģimenēm, kas to atbalstīja,” pateicas diriģentes.
