To, ka šī nedēļa paiet Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētku zīmē, nevar nejust, – pat tad, ja svētku dalībnieku vidū nav savējo. Par svētkiem intensīvi ziņo plašsaziņas līdzekļi, par tiem runā paziņas, kuru bērni šonedēļ Rīgā dzied un dejo. Mani visvairāk uzrunā TV demonstrētais emocionālais klips ar mirkļiem no iepriekšējiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kurā skan grupas “The Sound Poets” dziesma “Kalniem pāri”. Dažam labam jaunietim, bijušajam skolēnu dziesmu un deju svētku dalībniekam, skatoties šo klipu, acīs sariešas asaras, – tik ļoti atkal gribas piedzīvot šo Notikumu. Ja godīgi, tad nepiederu tiem svētku faniem, kuri cīnās par biļetēm uz lielkoncertiem vai cītīgi seko svētku norisei televīzijā. Tas nenozīmē, ka neizprotu latviešu dziesmu un deju svētku nozīmi, to krāšņumu un emocionalitāti. Aiz muguras ir trīs skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kad tajos dejoja meita, un ir izjusts, ko šie svētki nozīmē dalībnieku vecākiem.Taču vislabāk dziesmu un deju svētku maģiju izjūt to dalībnieki. Ne velti skolēni, kad izauguši, grib tikt uz pieaugušo dziesmu un deju svētkiem. Par šo pēctecību un nebeidzamu asinsriti mūsu tautas kultūras mantojumā ir liels prieks. Dziesmu un deju svētki, vai tie būtu bērnu vai pieaugušo, palīdz saglabāt latvisko pašapziņu un nācijas kopības sajūtu, kas it īpaši nozīmīga ir tagad, kad Eiropa atvērta tautu staigāšanai. Ar prātu saprotu, ka politiskajiem bēgļiem ir jādod patvērums. Taču Latvija ir tik maza un latviešu šeit ir tik maz. Tie pirmie 250 bēgļi no Āfrikas un Sīrijas Latvijā ieceļos ar mums ļoti svešām tradīcijām, ko nevar tik viegli integrēt un asimilēt, kā mierina politiķi.
Asinsrite – nebeidzama
00:00
09.07.2015
96