Vienmēr bijuši cilvēki, kuri sapņojuši par ceļamalā atrastu portfeli ar naudu. Sak, tad tik varētu padzīvot zaļi: nestrādāt un tikai dzert no visām tām pudelēm, kas redzamas lielveikalu plauktos.
Vienmēr bijuši cilvēki, kuri sapņojuši par ceļamalā atrastu portfeli ar naudu. Sak, tad tik varētu padzīvot zaļi: nestrādāt un tikai dzert no visām tām pudelēm, kas redzamas lielveikalu plauktos.
Kāda grāmatvede reiz skaidroja, ka zagt vēlams tikai ar vērienu, teiksim, uzreiz miljonu. Jautāju šai sievietei, ko viņa darītu ar nozagtu miljonu. Un dāma kļuva gauži sapņaina: tad viņa aizbrauktu kaut kur tālu tālu, kur neviens viņu nepazīst, un turpmākā dzīve tad līdzinātos skaistai pasakai.
Par naudas vērtību cilvēkiem, kuri nemīl strādāt, vispār dīvaini priekšstati. Deviņdesmito gadu sākumā Daugavas krastā uzņēmīgs vīrs atvēra veikalu un kafejnīcu. Kādu nakti saimnieks juta, ka telpās grib iekļūt divi vīri, tāpēc paņēma zemessargam piedienīgo pistoli un gāja zagļus gūstīt. Viens mēģināja bēgt peldus, bet pēc šāviena gaisā atgriezās krastā. Neveiksmīgajam gramšķim izrādījās līdzi paņemts maiss, jo, lūk, cerējis to piepildīt ar naudu.
Zinu gadījumu, kad tā sauktais bezdarbnieks nozog 400 latu. Vesela mēneša nepārtrauktam dzerstiņam pieticis, arī draugu netrūcis. Kad zagtā nauda beigusies, arī draugi izkūpējuši, un zaglis beidzis savu neslaveno dzīvi cilpā.
Bet aizvien sabiedrību uztrauc gadījumi, kad naudas dēļ cilvēks (vai tiešām cilvēks?) gatavs atņemt citam dzīvību.
Kolektīvā un valstiskā slepkavošana
Ne vienmēr slepkava un upuris darbojas viens pret vienu. Esam tikai pārāk apraduši ar tām slepkavībām, kas tiek veiktas masveidā ik dienu, ik stundu. Raksturīgākais piemērs ir narkotiku ražošana un tirdzniecība. Vai šie mafijas grupējumi nesaprot, ka viņi miljonus cilvēku pakļauj lēnai nāvei? Saprast saprot, bet peļņas kāre ir tik liela, ka nekas vairs nav svēts. Tiek sakropļotas dzīves jauniem cilvēkiem, bet “nauda nesmird”. Manuprāt, tā ir visparastākā slepkavošana.
Lai vairotu valsts budžeta ienākumus, valdības veicina tautas nodzirdīšanu. Visspilgtāk tas bija vērojams Padomju Savienībā, jo tur alkoholizācija kļuva valsts politikas sastāvdaļa, jebšu privātā iniciatīva tika apkarota. Mūsdienu Krievijā un arī Latvijā tautas nodzirdīšana uzticēta privātajam sektoram, bet nodokļus ar labpatiku ieksē valdības. Par sekām labi zināms visiem, jo tieši pļēgurošanas dēļ mūsu sabiedrībā tik īsu mūžu dzīvo vīrieši.
Ja šos piemērus papildinām ar nenosakāmas izcelsmes ļergas tirgošanu tā sauktajās točkās, tad aina kļūst vēl dramatiskāka. Vai draņķību tirgoņi nesaprot, ka viņi ir slepkavas?
Varam turpināt piemērus, arī smēķēšana taču uzticēta licencētiem slepkavniekiem. Tāpēc tiem, kas uzbrūk vientuļiem cilvēkiem ar cirvi rokās, faktiski ir paraugi, no kā mācīties.
Lielceļu laupītāju sindroms
Šillera lugā “Laupītāji” ir aina, kur slepkavnieki gatavojas veiksmīgu uzbrukumu atzīmēt ar kārtīgu “banketu”, līdz viens no viņiem iesaucas, ka “šodien Dievs aizliedzis ēst gaļu”. Tāda divkārša morāle laikam ir daudzu slepkavu vadmotīvs.
Asinsdarbi kļūst biežāki brīžos, kad tauta pārdzīvo kaut kādus satricinājumus. Vismazāk zagšanu Latvijā bija trīsdesmito gadu beigās, bet kara un pēckara gados pāris rubļu dēļ varēja atņemt cilvēkam dzīvību pat gaišā dienas laikā uz ielas. Daži gadījumi mēdz būt sevišķi baisi. Personīgi atceros notikumu Madonā 1952. gada pavasarī, kad kasieri ar naudas somu nogalināja viņas draudzene. Dzīvojot vidusskolas kopmītnē, caur logu redzēju, kā miliči veda noziedznieci uz netālo prokuratūras ēku: pavisam izskatīgs sievišķis bija. Bet ar kuru galu viņa domāja? Man pat grūti iedomāties šādu sievieti mātes lomā.
Nesenais notikums Ludzas rajonā, kad deklasēts tips nogalināja pastnieci, sabiedrību saviļņoja emocionāli, kaut pēc būtības šādas situācijas jau gandrīz pierastas. Slepkavībai nav cilvēciska attaisnojuma, lai kāda būtu motivācija. Fiziski spēcīgs cilvēks nevar dzīvot bez darba, jo lauku uzņēmējiem un zemniekiem trūkst strādnieku. Kas grib, tie darbu atrod, vismaz iztikai nopelnīt var katrs, ja vien ir vēlēšanās kārtīgi strādāt. Izglītotākie un apsviedīgākie paši sev rada darba vietas, citi kļūst par algādžiem. Diemžēl pašlaik daudzi nopietni darba darītāji izbraukuši peļņā uz ārzemēm, palikuši, kā teiktu Blaumanis, tikai atštaukas, kuri nemaz nespēj strādāt sistemātisku darbu. Un tad rodas vēlme tikt pie portfeļa ar lielu naudu.
Reinis Kaudzīte sacījis, ka lopiem ceļ sētas, cilvēkiem pietiek ar likumiem. Nujā, bet slepkava taču vairs nav uzskatāms par normālu cilvēku…
Komentārs par ekstrasensu pieaicināšanu
Izmisuma brīdī gaišreģu palīdzību meklē pat tādi cilvēki, kuri parasti “nekam tādam netic”. Esmu pietiekami iepazinis vairāku ekstrasensu spējas, tāpēc varu nedaudz komentēt.
Ne visi ir ekstrasensi, kuri par tādiem sevi iedomājas. Krievijā milicija bieži izmanto sensitīvi jutīgu cilvēku palīdzību, un ir pilnīgi precīzi noskaidrots, ka nāves iestāšanos no attāluma gaišreģis spēj noteikt tikai pēc deviņām dienām. Ja kāds mēģina nāves faktu noteikt ātrāk, tad viņš vienkārši muld.
Cita lieta, ka ekstrasenss spēj noteikt pazudušā cilvēka atrašanās rajonu, reizēm samērā precīzu vietu. Visprecīzāk var noteikt vajadzīgo meklēšanas virzienu, bet pārējais atkarīgs no apkārtnes pazīšanas. Daudz kas atkarīgs ne tikai no ekstrasensa spējām, bet arī no vaicātāja izpratnes. Mūsu novadā savulaik Gaujmalā slavens gaišreģis bija igaunis Suri Gusts, bet par Zilākalna Martu nav pat jāskaidro. Šādu Dieva dotu talantu nav daudz.
