Ceļojumiem uz tālām ārzemēm jāgatavojas savlaicīgi un jāatvēl daudzas dienas, bet Latviju un kaimiņu zemes var apceļot nedēļu nogalēs.
Ceļojumiem uz tālām ārzemēm jāgatavojas savlaicīgi un jāatvēl daudzas dienas, bet Latviju un kaimiņu zemes var apceļot nedēļu nogalēs.
Kur un kā braukt, padomus “Ziemeļlatvijas” lasītājiem sniedz šīs vasaras ceļojumus jau izbaudījušie.
Trīs velo ceļojuma dienas Latgalē
“Lai būtu jauki, ir jāgatavojas fiziski, morāli un praktiski. Mums tas viss bija, tāpēc uzņēmām spēku tumšajiem rudens vakariem, lai atkal cerīgi gaidītu pavasari,” pēc trīs dienu velo ceļojuma pa Latgali priecājas smilteniete Vita Cīrule.
Šovasar 22 aktīvas atpūtas cienītāji – galvenokārt smiltenieši, “Latvijas valsts mežu” darbinieki un viņu ģimenes, – trīs dienas ar velosipēdiem apceļoja Latgali. Pērn viņu galamērķis bija Munameģis Igaunijā.
Tie, kuri reiz izbaudījuši smiltenieša Andreja Lāča organizēto ceļojumu, tajā labprāt piedalās atkal.
“Andrejam ir apbrīnojamas spējas izplānot maršrutu, pašam iepriekš apskatīt un ar riteni izbraukt vietas, lai viss noritētu bez aizķeršanās. Bez tā mēs ilgi būtu sēdējuši Latgales mežos kaut kur starp Lielo un Mazo Muļķu sādžu,” pieļauj Vita.
Andreja rīkotajiem velo ceļojumiem raksturīgi tas, ka braucējiem pašiem nav jāved līdzi teltis, guļammaisi un cits vajadzīgais inventārs. To uz naktsmītnēm ar automašīnu pieved iepriekš sarunāti cilvēki. Šogad arī uz ceļojuma sākumpunktu – Naujeni pie Daugavas lokiem – smilteniešus aizveda īrēts autobuss, bet viņu divriteņus – citai automašīnai piekabināts treileris.
Andrejs bija saplānojis aptuveni 150 kilometru garu maršrutu, attālumu proporcionāli izdalot uz trijām dienām. “Svarīgi zināt, kādi cilvēki piedalās braucienā, lai zinātu viņu vidējo fizisko sagatavotību. Vēl iepriekš jāplāno naktsmītnes un apskates objekti, savlaicīgi jāsazinās ar muzejiem un vietējiem gidiem, lai apskates objektos sagaidītu zinoši cilvēki. Aizbraukt kaut ko paskatīties ir viens, taču pavisam kas cits ir tad, ja stāsta un rāda vietējie cilvēki,” secina Andrejs. Viņš arī brīdina akli nepaļauties uz iepriekšēju, nepārbaudītu informāciju par velo maršrutiem, jo svešā vietā pēc norādēm vien bez maldīšanās tos nevar izbraukt.
Ceļojuma pirmo dienu smiltenieši veltīja tikai Daugavas lokiem jeb dabas parkiem Daugavas ielejā no Naujenes līdz Krāslavai. Tur ir izziņas takas, skatu tornis, etnogrāfiskais Slutišķu ciems. “Pats jaukākais ir tas, ka, veicot šo ceļu ar velosipēdiem, nepārtraukti var vērot dabas ainavas gar Daugavas krastiem. To nekādi nevar redzēt, braucot ar auto, jo mūsu velobrauciens veda pa takām, kur automašīnas nebrauc,” uzsver Vita.
Otrās dienas maršruts bija Krāslava – Sauleskalns – Dridža ezers. Trešajā dienā smiltenieši aplūkoja slaveno Čortoku jeb Velnezeru un Aglonu un tad devās mājās.
Viena diena Klaipēdas delfinārijā
Pirms ceļojuma ir svarīgi iepriekš savākt plašāku informāciju par plānoto maršrutu – ne tikai galamērķi, bet arī par apkārtni. Pēc brauciena uz Klaipēdas delfināriju un jūras muzeju to secina valcēnietis Vladislavs Pormeisters.
Vēl vajag pacensties izbrīvēt vairāk dienu ceļojumam, jo tad var arī vairāk redzēt.
“Dzirdējām, ka Klaipēdā ir delfīni un jūras muzejs. Tas arī bija mūsu brauciena galvenais mērķis,” stāsta Vladislavs, datoristu aprindās vairāk zināms kā Ikis. Ceļojumā viņš devās kopā ar draudzeni Evu, viņas dēlu Arturu un darba kolēģi ar viņa ģimeni divās automašīnās.
Pāri ūdeņiem, kuri atdala delfināriju, jūras muzeju un Kuršu kāpu no Klaipēdas un pārējās sauszemes, viņi pārcēlās ar kuģīti un automašīnu atstāja stāvvietā. “Tikai tad, kad jau atbraucām mājās, mums teica – jūs taču varējāt pārcelties ar prāmi, līdzi ņemot automašīnu, un braukt tālāk pa Kuršu kāpu. Tur auto tūristiem esot pieejamas kempinga vietas. Mēs savukārt bijām domājuši no rīta atbraukt, paskatīties delfīnus un tajā pašā dienā doties atpakaļ. Laiks bija par īsu, un arī informācijas bija par maz, lai redzētu vairāk,” secina Ikis.
Plānotās trīs dienas darba dēļ saruka līdz divām. Pirmajā dienā valcēnieši apskatīja Liepājas ievērojamākās vietas un Karostas muzeju, nakšņoja pie paziņām un otrajā dienā brauca uz Klaipēdu.
Citiem individuālajiem ceļotājiem Ikis iesaka pat salīdzinoši īsā braucienā izmantot autonavigāciju, ja tas ir iespējams. Ja nav precīzas pilsētas kartes, Klaipēdā pastāv liela varbūtība maldīties, meklējot pareizo ceļu. “Lietuvā ceļu sistēma ir apzīmēta ar burtiem, piemēram, A3, B12. Ja nezini, kas tas ir, un ja kartē tādi burti nefigurē, atrast ceļu nav viegli,” atzīst autovadītājs.
Kopumā ceļojuma izmaksas nebija tās lielākās. “No finansiālā viedokļa atpūsties labāk ir tepat, Latvijā, vai citās Baltijas valstīs,” secina Ikis. Viņš ievēroja, ka Klaipēdas delfinārijs ir ļoti populārs apskates objekts latviešiem un igauņiem. Valcēnieši tur bija darba dienā un tik un tā visapkārt dzirdēja latviešu un igauņu valodu. “Jutos, it kā būtu aizgājis uz Valgu,” piebilst Ikis.
Viena diena ģimenēm Latvijā
Jauki ceļojumi, it īpaši ģimenēm, ir iespējami tepat, Vidzemē.
Smilteniete Mārīte Saldūksne iesaka maršrutu pa Cēsu rajonu: zemnieku saimniecība “Zaķīši” (viena no lielākajām trušu audzētavām Latvijā) – Līgatnes dabas takas – Straupe un tās apkaime, kur apskates vērta ir strausu audzētava un Vējiņu pazemes ezeri.
Šāds brauciens ir aptuveni 180 kilometru garš, ja automašīna Gauju pie Līgatnes šķērso uz plosta.
“Zaķīšos” pie trušiem, kazām un zirgiem viss būtu labi, ja vien vide būtu sakārtotāka. Līgatnes dabas takās izdevās tuvumā ieraudzīt aļņus, briežus, sumbrus, mežacūkas un lāčus. Bērniem patikusi arī strausu ferma pie Straupes, kurā mājvietu atradis arī no ārzemēm atvests mazs, raibs briedītis. “Uz Vējiņu pazemes ezeriem neaizbraucām, jo diena sanāca gara un laiks bija karsts. Taču tik un tā bija jauki. Redzējām ļoti daudz,” Mārīte ir gandarīta.
Braucot atpakaļ no “Zaķīšiem”, pat patrāpījies neplānots apskates objekts. Ieraugot Ērgļu ceļa malā norādi “Pie Čira”, ceļotājas impulsīvi nogriezās meža ceļā un nokļuva slavenajā Aivara Zvirbuļa jeb Čira izveidotajā Amatciemā, kur visas dzīvojamās mājas ir celtas guļbūvē. “Ļoti skaists ciematiņš, kā pasakā,” aizbraukt pašiem paskatīties iesaka Mārīte.
Smilteniete Kitija Klempnere rosina aizvest bērnus uz rakstnieka Vika pasaku parku pie Dikļu pils Valmieras rajonā. Tur ir pastaigu takas un Vika darbu varoņu koka figūras. Pašā Dikļu pilī (celta 1896. gadā) ierīkota četrzvaigžņu viesnīca, restorāns un atpūtas komplekss.
Kurzemes pusē, Talsu rajonā, Kitija šovasar bija Laumu dabas parkā. Tur ir Bišu taka, kas atklāj bišu valstības noslēpumus un kur var redzēt dzīvas bites; Putnu taka (no dinozaura līdz putnam); Augu taka (dekoratīvie augi lauku ainavā); Meža taka; Sporta taka aktīvai atpūtai un vēl citi veidi, kā atpūsties visai ģimenei. Braucot mājup, var mest līkumu līdz Majoriem un apskatīt kinopilsētiņu “Cinevila” ar filmas “Rīgas sargi” dekorācijām.
“Ārzemes ir eksotika, un jāredz arī tās. Taču mūsu pašu Latvijā ir daudz skaistu, sakoptu vietu, uz kurām aizbraukt,” iesaka Kitija.
