Putniem galvā ir pavasaris. Viņi jūtas laimīgi. To pavisam nopietni putnu pētniekam Andrim Kleperam apgalvoja Launkalnes bērnudārznieki.
Putniem galvā ir pavasaris. Viņi jūtas laimīgi. To pavisam nopietni putnu pētniekam Andrim Kleperam apgalvoja Launkalnes bērnudārznieki.
Šī aizraujošā saruna izvērsās trešdien, kad Launkalnes pamatskolā atzīmēja Meža un Putnu dienas.
Mūsu meža mantinieki
To iniciatore skolā ir Valsts meža dienesta Smiltenes mežniecības mežziņa vietniece Sarmīte Nēgele.
Lai skolēniem Meža dienās būtu interesanti, viņa uz tikšanos ar bērniem uzaicināja Andri Kleperu. Gan tāpēc, ka zina novadnieku kā erudītu putnu pazinēju, gan tāpēc, ka Andris nāk no senas dzimtas ar mežsaimnieku tradīcijām.
“Šogad Latvijā Valsts meža dienests Meža dienas rīko ar devīzi “Mūsu meža mantinieki”. Kleperu dzimtā no Launkalnes pagasta “Lejas Kleperu” mājām jau vairākas paaudzes ir saistītas ar meža kopšanu un apsaimniekošanu. Šajā dzimtā ir ļoti darbīgi, strādīgi un mērķtiecīgi cilvēki,” stāsta Sarmīte.
Launkalnes skolas Meža dienās iesaistījās arī Andra tēvs, Smiltenes mežniecības mežsargs Raimonds Klepers. Viņš palīdzēja dabas takā izlikt skolēnu atnestos putnu būrīšus.
Taču vispirms skolēni un pirmsskolas grupiņu audzēkņi tikās ar Andri Kleperu, ornitologu un Latvijas Dabas fonda sabiedrisko attiecību koordinatoru. Andris par putniem stāstīja tik aizraujoši un rādīja tik skaistas putnu fotogrāfijas, ka bērni krita azartā. Pēc uzdotajiem jautājumiem skolas zālē atskanēja pamatīgs troksnis. Atbildēt gribēja visi: gan tie, kuri zināja atbildes, gan tie, kuri nezināja. Ik brīdi publika, it īpaši bērnudārznieki, papildināja putnu pētnieka stāstījumu ar saviem novērojumiem.
Būrīšus par mājokli noskata arī sikspārņi
“Interesanti stāstīja. Man ļoti patika,” saka trešklasniece Linda Ivanova. No Andra stāstītā Linda uzzināja, cik daudz viņai iepriekš nezināmu putnu sugu ir Latvijā, un cer, ka tagad putnus pazīs labāk. Meitene šopavasar redzējusi stārķus, balodi un ērgli mežā pie mājas.
Tāpat kā citi labākie putnu pazinēji Launkalnes pamatskolā, arī viņa par pareizām atbildēm nopelnīja mazas balvas. “Pateicu, ka pūci dzird piecus kilometrus tālu, un bija pareizi.”
Vēl trešdien mazie launkalnieši pieaugušo pavadībā devās uz Launkalnes dabas taku mežā un izlika tās apkārtnē putnu būrīšus. Tos skolēni darināja gan paši mājturības stundās, gan uzticēja šo darbu vecākiem. Tagad dabas takā ir 16 putnu būrīšu, vēl četri — citviet Launkalnes tuvumā.
Andris skaidro, ka mežā būrīšos var apmesties melnais mušķērājs, apogs, zilzīlīte, pelēkā zīlīte, lielā zīlīte, dzilnītis un tītiņš. Tas ir brūns, dzenim radniecīgs putns, kurš ligzdo koku dobumos un reizēm apmetas arī būrītī. Savukārt lauka malā izliktos cilvēku darinātos mājokļos var apmesties strazdi, svīres, erickiņi.
“Vēl būrīšos dienas laikā var apmesties sikspārņi. Ja putns neiet būrītī, sikspārnis to izmanto dienošanai, lai pārlaistu karsto un saulaino dienu,” skaidro Andris.
Sarmīte Nēgele cer, ka Launkalnes dabas takas apkārtnē pēc būrīšu izlikšanas turpmāk būs vēl vairāk putnu. Tas būs gan derīgi, jo putni apēd kukaiņus, kuri apdraud kokus, gan arī skaisti, jo dabas takā putnu koris skanēs vēl daudzbalsīgāk.
“Cilvēku pienākums ir rūpēties par mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Izliekot putnu būrīšus, mēs darām labu darbu,” piebilst Sarmīte.
Launkalnes pusē redz jūras ērgli
“Patīkami, ka Sarmīte mūs katru pavasari atceras, aicina talkās un māca bērnus mīlēt dabu un kopt mežu,” par Meža dienām atzinīgi izsakās Launkalnes pamatskolas direktore Ināra Grundāne.
Skolas audzēkņi jau bijuši līdzdalībnieki pērn rudenī atklātās Launkalnes dabas takas veidošanā un sakopšanā. Tagad viņus šī vieta vilinās vēl vairāk. “Bērni nāks vērot savas putnu mājas. Varbūt šopavasar dažās no tām neviens neievāksies, jo varētu būt par vēlu, taču nākamajā pavasarī gan jau kāds putns tās izvēlēsies,” cer I. Grundāne. Skola ir pateicīga arī Andrim Kleperam par interesanto stāstījumu un līdzdalību Meža dienās.
“Ja māja atrodas meža vidū, tad nevar nepamanīt to, kas dzīvo mājai apkārt,” savu bērnību “Lejas Kleperos” un putnu pētīšanu, jau mazam esot, atceras Andris.
Tiekoties ar zinātkārajiem Launkalnes skolēniem un pirmsskolas grupiņu audzēkņiem, viņš uz mirkli esot sajuties kā bērnībā. “Tieši caur jautājumu uzdošanu un aktivitāti rodas interese gan par putniem, gan daudz ko citu. It īpaši, ja par to pastāstīts bērnībā.”
Andris putnus vēro visu gadu. Pavasara migrācijas sezonu viņš atklāja aprīļa sākumā, kad Latviju sasniedza pirmās zosis. Lai vērotu gājputnus, Andris devās uz Svētes grīvu un Akmeņragu Kurzemes pusē. “Pirmo pavasara putnu, lauka balodi, šogad redzēju, kad bija mīnus 20 grādu sals. Atbraucu mājās un staroju. Man jau bija pavasara sajūta,” atceras ornitologs.
Pārsteigumus viņam sagādā arī dzimtā puse. Pirms nedēļas Launkalnes apkārtnē Andris pirmo reizi šajā apvidū redzēja jūras ērgli. Atbraucot uz Meža dienām Launkalnes skolā, viņš pirmo reizi šogad dzirdēja vītīti. Tas esot mazs un necils zaļgandzeltenā krāsā.
