Biškopjus parasti iedomājamies kā saimniekus lauku mājās, kurām apkārt plešas ziedu dravas, bet Valkas sociālās aprūpes nama direktore Eleonora Bērziņa ar dzīvesbiedru Frici ir apliecinājuši, ka biškopību var attīstīt arī pilsētā.
Biškopjus parasti iedomājamies kā saimniekus lauku mājās, kurām apkārt plešas ziedu dravas, bet Valkas sociālās aprūpes nama direktore Eleonora Bērziņa ar dzīvesbiedru Frici ir apliecinājuši, ka biškopību var attīstīt arī pilsētā.
Viņai un vīram šī nodarbe ir patīkams vaļasprieks jau daudzus gadus, turklāt saimniece no čaklo kukainīšu vākuma prot pagatavot ārstējošus pārtikas produktus, piemēram, propolisa sviestu.
Statistika liecina, ka diezgan daudzi cilvēki īsti nezina, kā pavadīt atvaļinājumu un ko tajā darīt. E. Bērziņa atzīst, ka biškopība ir viens no veidiem, kā šo neziņu pārvērst lietderīgā atpūtā.
“Darbs, protams, ir grūts un prasa pacietību, bet no ikdienas problēmām tas palīdz atslēgties, turklāt šis vaļasprieks dod arī papildinājumu ģimenes budžetam,” apliecina E. Bērziņa.
Viņa atceras, ka ar bitēm sākusi nodarboties apmēram pirms 20 gadiem. “Kad izveidojās dārzkopības biedrība “Alieši”, tur mums iedalītajā vietā atradām vecu stropu. Vīrs to salaboja, un devāmies uz Gaujas pļavām ķert pirmo bišu spietu. Iekārām bišu ķeramo mājiņu lielā liepā un pēc dažām dienām braucām skatīties. Bites tiešām tajā bija apmetušās. Sākumā mums bija kādas trīs saimes, bet nu jau dārzā ir 16 stropu,” saka E. Bērziņa.
Ar laiku ģimene stropus pārveda uz pilsētu. “Pilsētas vide bitēm nekaitē. Mēs gan dzīvojam it kā netālu no centra, bet tajā pašā laikā tuvumā ir vecās stacijas platības un netrūkst arī citu pļavu. Valka jau ir diezgan zaļa un tīra pilsēta. Te ir liepas, vītoli, ap Lieldienu laiku plaukst pūpoli. Bites medu var vākt jau agrā pavasarī. Salīdzinājumā ar dravniekiem, kuriem dravas atrodas tālāk no mājām, mums ir priekšrocības. Pēc manām domām, bišu stropiem jābūt tuvu dzīvesvietai, lai medus vācējas varētu pastāvīgi uzraudzīt, jo citādi ir kā tai teicienā — ar bitēm nekad neko skaidri nevar zināt. Tā arī ir — ja neuzrauga stropus, mazās lidones ātri vien var aizspietot kaut kur citur,” stāsta E. Bērziņa.
Viņa atzīst, ka pagājis laiks, kamēr apguvusi šo nozari. “Vairāk zinošs bija Fricis, bet es, kad sākām darboties, biju galīga iesācēja. Visas zināšanas ieguvu no grāmatām, turklāt par biškopību tās visas bija biezas, tā ka bija jāsaņemas, lai izlasītu. Nebiju arī nekāda drošā. Sākumā no bitēm baidījos un, ja tās pārlieku uzmācās, muku paslēpties. Nu gan esmu pieradusi un nekādu baiļu vairs nejūtu,” ar smaidu atminas E. Bērziņa.
Šogad liela daļa Bērziņu bišu mājo jaunos, Vācijā ražotos plastmasas stropos. “Tos nopirkām Cēsīs. Tur ir ļoti labs biškopības veikals, kurā var dabūt vērtīgas lietas dravas uzturēšanai. Jaunajos stropos bites pavadīja pirmo ziemu, un jāatzīst, ka tās pārziemoja gluži labi. Ar šīm mājvietām ir ērti rīkoties, jo stropi ir ļoti viegli. Tie gan ar speciālu lenti jāpiestiprina pie pamatnes, citādi vētras laikā brāzmas tos var apgāzt,” skaidro E. Bērziņa.
Par otru lielāko ieguvumu biškope uzskata senu jeb, kā pati saka, retro stropu. “Strops ir ļoti vecs, bet tā sienā ir stikla logs, pa kuru var redzēt, kā dzīvo un jūtas bites. Tas ir ļoti ērti. Nekur citur tādu bišu mājvietu neesmu redzējusi. Man šis strops ļoti patīk, to uzskatu par dravas lepnumu,” saka E. Bērziņa.
Biškopība ģimenei ļauj ik dienu pārtikā lietot medu. “To liekam pie kafijas un ēdam tāpat. Savukārt, kad dodamies pirtī, ierīvējam ādu ar medu. Jūtamies ļoti labi. Kāda Smiltenes medicīnas māsa man iemācīja pagatavot propolisa sviestu, kas noder kuņģa slimību ārstēšanā. Paciņai kvalitatīva sviesta jāpievieno ēdamkarote propolisa un divas trīs ēdamkarotes medus. Tāds sviests ir arī garšīgs,” recepti atklāj biškope.
Viņa brīnās, ka tirgotavas priekšroku dod no Ķīnas un citām ārvalstīm ievestajam medum. “Realizācijas problēmas ir. Veikalos stāv importa medus, kas ir gan lētāks, bet ne tik veselīgs. Savukārt starpnieki piedāvā tik mazu summu par kilogramu, ka nav iespējams segt izdevumus. Mūsu zemes ziedu medu, kurā nav ķimikāliju, vēl neprot novērtēt,” atzīst E. Bērziņa.
