Strenču vidusskolnieka Aleksandra Ivanajeva darbs atzīts par labu Eiropas mēroga konkursam.
Strenču vidusskolnieka Aleksandra Ivanajeva darbs atzīts par labu Eiropas mēroga konkursam
Skābeņskābe koksnē, nevis skābenēs vai rabarberos? Tas ir normāli. Un to pierādīt var arī skolēns, iztiekot ar mazpilsētas skolas ķīmijas kabineta aprīkojumu.
Strenču vidusskolas 12. klases skolnieka sedēnieša Aleksandra Ivanajeva izvēle savam zinātniski pētnieciskajam darbam — izmēģināt jau atklātu metodi skābeņskābes iegūšanai no koksnes — bija veiksmīga.
Uz 18. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkursu no Latvijas tika izvirzīti tikai trīs darbi: matemātikā (Valmiera), fizikā (Rīga) un ķīmijā (Strenči). Tas bija minētais Aleksandra darbs, kuru jaunietis izstrādāja ķīmijas skolotāja Jura Vaivada vadībā.
Par atsaucību, attieksmi, lojalitāti pret skolu un pilsētu, par skolas vārda popularizēšanu Latvijā un Eiropā Strenču vidusskola izvirzījusi Aleksandru Ivanajevu apbalvošanai ar Strenču pilsētas Atzinības rakstu.
Galvenā ir ideja
Galvenā ir ideja, kurai jābūt interesantai ne tikai savā skolā. To Aleksandrs uzskata par pamatnosacījumu laba zinātniski pētnieciskā darba uzrakstīšanai. Jaunietis neslēpj, ka vairāk par ķīmiju viņu interesē fizika, taču šajā priekšmetā pagaidām neesot labas idejas pētījumam.
Strenču vidusskola – Valkas rajons – valsts. Tādā secībā virzījās Aleksandra darbs, līdz to novērtēja ar pirmās pakāpes diplomu zinātniski pētnieciskajos lasījumos Latvijas mērogā. 10 labākos darbus žūrija vērtēja atkal, klausoties autoru lasījumu angļu valodā, un izraudzījās no viņiem trijus vislabākos pētījumus.
“Tik augstu Valkas rajonā vēl neviens skolēna zinātniski pētnieciskais darbs nav novērtēts,” secina Valkas rajona Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece Spulga Šavalgina.
Aleksandrs ieguva ceļazīmi uz 2006. gada jauno zinātnieku konkursu. Tā dalībniekus šogad no 23. līdz 28. septembrim uzņēma Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma. Aptuveni 121 dalībnieks no 15 līdz 20 gadu vecumam no 38 valstīm Eiropā, kā arī no ASV, Krievijas, Japānas un vēl citām zemēm — tāda bija šā gada konkursa statistika. Par godalgotajām vietām sacentās tikai Eiropas valstu jaunieši. Citu zemju pārstāvji darbus prezentēja viesu statusā.
Latvijas skolēnu darbiem žūrija godalgotas vietas nepiešķīra. Aleksandru tas nepārsteidz, jo viņš redzējis, kādus pētījumus un uz kādas materiālās bāzes paveikuši citu valstu skolēni.
Ir smadzenes, bet nav finansējuma
“Austriešiem ir jau gatavi patenti,” stāsta Aleksandrs par Austrijas jauniešu pētījumu aviotehnoloģiju jomā, kura būtība — izstrādāt metodi, lai lidmašīnām neapledotu spārni.
Izrādās, Rietumeiropas valstu skolēni savos pētījumos sadarbojas ar universitātēm vai inženieru birojiem. Aleksandrs par tādu iespēju Latvijā, it īpaši lauku rajonos, skeptiski smaida.
“Mums Latvijā strādā smadzenes, toties ir slikta materiālā bāze. Gandrīz viss, kas redzams skolās, ir palicis no padomju laika. Stokholmā izstādes dažos stendos redzēju tādus aparātus, par kuriem pat nesapratu, kādam nolūkam tie vajadzīgi. Stāvēju kā pamatskolēns starp vidusskolēniem. Taču tik un tā sajūta bija laba, jo par manu stendu interesējās daudz ļaužu,” saka Aleksandrs.
Visas trīs dienas pie viņa stenda pulcējās Stokholmas iedzīvotāji, augstskolu studenti un mācībspēki, skolēni un skolotāji. Gan Aleksandrs, gan viņa ķīmijas skolotājs Juris Vaivads domā, ka uzmanību piesaistīja idejas aktualitāte. “Metode jau bija zināma. Tā aprakstīta kādā krievu grāmatā, taču neviens to neizmantoja,” skaidro Aleksandrs.
Šobrīd tekstilrūpniecībā, krāsu, laku, šķīdinātāju un tamlīdzīgu vielu ražošanai vajadzīgo skābeņskābi rūpnieciski iegūst no naftas produktiem. Latvijas skolēns jauno zinātnieku konkursā atgādināja par metodi, pēc kuras skābeņskābi var iegūt arī no koksnes.
“Salīdzināju, no kura koka to iespējams iegūt vairāk, no kura — mazāk. Vairāk skābeņskābes ir vītolos, vīksnās, krūmos, kuri paliek pāri pēc mežizstrādes,” skaidro Strenču vidusskolnieks.
Alternatīvs risinājums nākotnē
“Uzmanību piesaistīja pati ideja — tas, ka ir iegūta derīga lieta no nederīgiem kokmateriāliem, kurus praktiski neizmanto,” uzsver arī Juris Vaivads.
Skolotājs pieļauj, ka perspektīvā skābeņskābi no koksnes var ražot rūpnieciski. “Tas sasaistās kopā ar ekoloģiju. Ja sadārdzināsies naftas un gāzes cenas, tad vajadzēs meklēt alternatīvus risinājumus tādu vielu kā skābeņskābe iegūšanai. Šis ir viens no tiem,” spriež J. Vaivads.
Lai sava zinātniski pētnieciskā darba ideju konkursā prezentētu pēc iespējas labāk, Aleksandrs šim notikumam gatavojās gandrīz visu vasaru: uzlaboja angļu valodas prasmi, kopā ar Strenču vidusskolas direktoru Jāni Pētersonu strādāja pie stenda iekārtošanas. Tas izdevās krāsains, ar lielām meža fotogrāfijām, jau pats par sevi piesaistot izstādes apmeklētāju uzmanību. “Tās stundas, kuras stāvēju pie sava stenda un prezentēju darbu gan žūrijai, gan apmeklētājiem, bija grūtākās un uztraukumiem bagātākās visa ceļojuma laikā,” atzīst Strenču vidusskolnieks.
Stokholmā savu darbu Aleksandrs prezentēja viens, vairāk stāstot, nevis rādot. Izstādē vielas iegūšanas procesu viņš nedemonstrēja.
Kā tad īsti no koksnes iegūst skābeņskābi? “Tas ir vienkārši,” skaidro Aleksandrs. “Skaidām pievieno dažādas ķimikālijas, saliek vienā traukā, pasilda. Tad ieliek citā traukā, pievieno vēl ķimikālijas, atfiltrē, un ir gatavs. Radušies gandrīz bezkrāsaini kristāliņi, kuros pirkstus labāk nebāzt, jo tie ir kodīgi.” Šo ķīmisko procesu varot paveikt aptuveni divās stundās.
Hārvardas universitāte un Nobela prēmija?
Priekšstats par Eiropas vienaudžu zinātnisko pētījumu līmeni un jauni draugi — to Aleksandrs uzskata par lielāko ieguvumu no līdzdalības jauno zinātnieku konkursā. “Nebija sajūtas, ka esmu atbraucis uz lielu konkursu un tie ir mani konkurenti. Sadraudzējāmies, runājāmies, jo gaisotne bija ļoti brīva.”
Papildu darbu prezentācijai jaunajiem zinātniekiem bija sarūpētas ekskursijas, muzeju apmeklējumi un izklaides. Pats konkurss notika Zviedrijas Nacionālajā zinātnes un tehnoloģiju muzejā, kur šim notikumam par godu bija atvēlēts viss stāvs.
No Stokholmā redzētā Aleksandrs īpaši paslavē ekskursijas uz “Scania” un “Tom Tits Experiments”. Jaunie zinātnieki skolēni varēja izvēlēties, kādus uzņēmumus skatīt, — “Scania” (mašīnbūve), “Astra Zeneca” (farmācija) vai “Sandvik” (mašīnbūve). Savu izvēli — “Scania” — Aleksandrs nenožēlo. “Tur viss ir nopietni. Ja nav identifikācijas kartes, nevar brīvi paiet pat 10 metru. Puse no aprīkojuma, aparatūras un izstrādājamās produkcijas ir aizklāta. Jaunākos tehnikas sasniegumus neredzējām. Mums izrādīja testēšanas nodaļas telpas un testēšanas procesu. Pēc tam sekoja stundu gara, ļoti interesanta lekcija par izgudrojumiem un patentiem,” atceras Aleksandrs.
Aizraujošs esot izrādījies arī “Tom Tits Experiments” apmeklējums. Tā ir četrus stāvus augsta ēka ar pagalmu, kurā kopumā eksponētas aptuveni 4000 interesantas “zinātnes lietas”, arī tādas, kas ļauj spēlēties ar skaņu, gaismu, ūdeni, gaisu. Tur atrodas, piemēram, spoguļistaba, kurā var uzpūst milzīgus ziepju burbuļus vai mēģināt apgaismot istabu, minot divriteņa pedāļus. Par vakara naglu no redzētā Aleksandrs atzīst milzīgu “jo – jo”. Tā ir aptuveni četru metru augstumā piestiprināta ripa, kura iegriežoties rāva cilvēku augšā, tad nolaida lejā un tad atkal — augšā, lejā. Šādi varot gūt neaizmirstamas emocijas.
Zinātniekiem pienākas ne tikai izklaides, bet arī prestižas akadēmiskas sarunas. Ar skolēniem tikās daži Nobela prēmijas laureāti un runāja par “mīlestības ķīmiju” jeb dažādām norisēm smadzenēs un par to, “kā no laba kļūt par izcilu”. Konkursa dalībniekus aizveda arī uz Nobela muzeju un demonstrēja filmu par Nobela prēmijas laureātiem un pasaulē prestižo augstskolu (Kembridžas, Oksfordas, Hārvardas) tradīcijām.
Vai tas ir reāls mērķis, uz kuru tiekties arī Latvijas skolēniem? “Galvenais ir mācīties, strādāt un ticēt, un tad viss piepildīsies. Kāds ir teicis: “Tas, kurš grib, izdara vairāk, nekā tas, kurš var.”,” uzskata Aleksandrs.
