Dažas aktuālās tēmas mudina mani pārtraukt aizsākto rakstu sēriju. Latvijas aktualitātēm gan veltīšu tikai dažas īsas frāzes.Dižķibele un gaidāmās vēlēšanas – divas galvenās iekšpolitikas tēmas. Pēc Saskaņas centra uzvaras Rīgas domes vēlēšanās, kad par Rīgas lielvecāko kļuva Ušakovs, aktivitātes izrāda arī latviskās partijas. Lai Urbanovičam nedotu prieku cerēt uz premjera godu, ir vajadzīgs apvienoties latviskajām partijām, tas jaundibinātās “Vienotības” mērķis un uzdevums. Vājums ir tas, ka, teiksim, trīsdesmito gadu vienotības idejas bija vērstas uz nācijas vienotību, tagad varam runāt tikai par politiķu sadarbības līgumiem.Ir liela nevienprātība jautājumā par Šķēles atgriešanos politikā. Pieredzējušais valstsvīrs uzrāda lielas darba spējas, bet liekas, ka dažos jautājumos viņš iestidzis tādos risinājumos, kas atbilda deviņdesmito gadu situācijai. Gribas tomēr pieredzēt, lai Tautas partijai izdotos saslēgties divjūgā ar LPP/LC, jo tikai tādā veidā iespējams Šlesera grupējumu atšķelt no SC un Urbanoviča.Grūti izprast motīvus, kas lika Pasaules Bankas augstprātīgajiem ierēdņiem izvirzīt tādas prasības, kas Latviju spēj pārvērst krūmkopju un kūlas dedzinātāju valstībā. Tiesa, nākamā gada budžetā jāatrod pusmiljards naudas, bet tādā gadījumā padomdevēju kungi varēja rast risinājumu, kādā veidā izdevīgāk pārdot Parex banku. Ja valstij izdodas atgūt kaut pusi no ieguldītās naudas, tad Repšes kungs savas budžeta cērpjamās dzirkles var karināt uz nagliņas.Sprādzienu atbalsisKrievijā katru gadu satiksmes negadījumos iet bojā ap 30 tūkstošiem cilvēku. Neviens īpaši nesatraucas. Bet, lūk, Maskavas metro divas islāmistes uzspridzinās, nogalinot 40 nevainīgus iedzīvotājus, un uzreiz valstī tiek izsludinātas sēras. Radikālais islāmisms (ko nevajadzētu jaukt ar islāmu) dažu pēdējo gadu laikā pasaulē rekrutējis ap 1200 pašnāvnieku. Tie ir cilvēki, kuri fanātiski tic, ka Lielais Sātans (ASV un Eiropa) un Mazais Sātans (Krievija) drīz sabruks un tad musulmaņi valdīs pār visu pasauli.Ziemeļkaukāza samezglojumu radīšanā liela pašas Maskavas vaina. Kamēr Čečenijā valdīja Dudajevs, tā bija tikai cīņa par nacionālo atbrīvošanos. Kad Putins un ģenerāļi lēma separātistus žmiegt kaut ķemertiņos, karošana ieguva reliģisku saturu, un tas notika ar vairāku arābu komandieru piepalīdzību.Dīvaini ir komentāri, kas skaidro teroraktus Maskavā. Vieni spriež, ka pašnāvnieču rīcību sekmējuši tie spēki, kas vēlas Putina atgriešanos prezidenta amatā. Fakti gan liecina, ka Putins jau kļuvis par “klibo pīli”, jo Kremļa aprindās aizvien vairāk ir to, kas vēlas Putina aiziešanu no politikas vispār.Valsts Drošības padomes sekretārs Patruševs visu vainu liek uz Gruziju, un viņu gatavs atbalstīt komentētājs Ševčenko. Tā nu gan ir nepiedodama muldēšana. Ševardnadzes laikā Pankisi aizā darbojās visai odiozi islāmisti, bet Saakašvili ar amerikāņu palīdzību ātri vien visu nokārtoja: četrus arābu kaujiniekus iespundēja Gvantanamo, bet divus asiņainus īpatņus gruzīni izdeva Krievijai. Atlikušie bēgļi uzvedas klusi kā pelītes.Ziemeļkaukāzā katru nedēļu notiek pa teroraktam, bet Maskavā par to gandrīz nerunā. Tā teikt, lai jau tie “čurkas” spridzina paši sevi. Vienīgi pēdējais terorakts Kizļarā, kur Terekas ielejā visai raibs etniskais sastāvs, atbalsojās arī citviet Krievijā. Bet tā kā paši islāmisti vairs īpaši netic drīzai uzvarai, tad nāvinieki dokumentus par sevi vairāk neatstāj, apgrūtinot izmeklētāju darbu.Maskavas sprādzienus sarīkoja divas jaunas “melnās atraitnes”, proti, nesen kritušo kaujinieku sievas, kuras ar Allaham tīkamu darbu cerēja nokļūt Paradīzē, lai tur satiktos ar mīļotajiem vīriem.Arhetips ir sākotneIndriķa hronikā minēts gadījums, kad leišu sievietes, uzzinājušas par vīru nāvi, izdara pašnāvību, lai Viņā saulē sastaptu savus dzīvesbiedrus. Un tautasdziesma par to pašu:Lietiņš lija saulītē,Velēnieši kāzas dzēra:Mans bāliņš jauns nomira,Veļās ņēma līgaviņu.Kad Kijevas Krievzemē nomira kņazs, mīļākā no viņa sievām pati pieteicās doties vīram līdzi. Visai sarežģīta rituāla beigās abi gulēja “veļu laivā”, kur kopā tika sadedzināti.Daudzas sentautas piekopa veļu kultu, kur katras dzimtas mirušie senči mēdza palīdzēt dzīvajiem. Īpašu svētību nodrošināja pašupuris, jā, jā, tas pats vecītis, kuru ragaviņās aizveda mežā. Tā nebija cietsirdība, tā bija veca cilvēka vēlme nodrošināt dzimtai svētību. Šādā pašupura nāvē mirušos garus sauca par kauķiem. Ja kādam tīk šaubīties par tikko teikto, tam atgādināšu, ka arī Jēzus izvēlējās pašupura nāvi – lai rūpētos par visu cilvēci.Folkloras materiāli stāsta par pastarītes upurēšanu – lai nodrošinātu svētību māsiņām.Visi šādi priekšstati saglabājušies cilvēku arhetipiskajā zemapziņas līmenī, kas arī mūsdienās svētas pārliecības vārdā liek cilvēkiem doties nāvē. Nobeigumā īsa piebilde tam, ko Pētera Kļavas raidījumā teica profesors Grigaļinovičs – kā viņš ar lūgšanām agrā bērnībā pārvarējis poliomielīta sekas. Profesors minēja faktu, ka drīz pēc dzimšanas ģimene zaudējusi arī viņa jaunāko brālīti. Lūk, spilgts piemērs, kā mirušā brālīša gars palīdzējis notikt brīnumam. Pareizāk sacīt, bērna gars palīdzēja darīt iedarbīgas slimā zēna mīļajam Dieviņam veltītās lūgšanas četru gadu ilgumā.
