Viens no jebkurā sabiedrībā valdošajiem likumiem ir tāds, ka dzīvi uz priekšu virza savdabīgi cilvēki. Ja arī viņi neveic globālus un pēc būtības revolucionārus izgudrojumus vai pārkārtojumus, tad vismaz savā tuvākajā apkaimē viņi rada lielāku daudzkrāsainību, kas kliedē vienmuļību un sanīkumu.
Pie šādiem cilvēkiem gribas pieskaitīt kādreiz Valkā visiem labi pazīstamo Ernestu Ketneru, par kura dzīvi pašlaik top vesela grāmata. Ar grāmatu un tās autori valcēnieši drīzumā varēs iepazīties, savukārt manas atmiņu piezīmes lai kalpo kā mudinājums citiem Valkas iedzīvotājiem atcerēties šo cilvēku no līdzīga skatpunkta. Jo vairāk tāpēc, ka vēl ir dzīvi laikabiedri, kuri Ketneru pazinuši daudz labāk par mani, tāpēc pa pilnam jaudās novērtēt, cik traģiski bijuši tie politiskie laikagrieži, kas burtiski iznīcināja izcilas personības talantus.
Valkā kā rajona centrā darbojās Sadzīves pakalpojumu kombināts, kurā ietilpa gan šuvēji, kurpnieki, frizieri, gan mākslinieki noformētāji un dažādas tehnikas remontētāji. Viens no šādiem štata vietas aizpildītājiem bija arī Ernests Ketners, kura pienākumos ietilpa dažādu tehnisku nieku remontēšana. Sešdesmitajos gados gan šādas tehnikas klāsts bija stipri trūcīgs, pie sarežģītākajām ierīcēm varēja pieskaitīt fototehniku, šujmašīnas, rakstāmmašīnas un aritmometrus, vēl šo to. Kolīdz sāka parādīties lodīšu pildspalvas, radās problēmas ar izrakstītajiem serdeņiem, jo gatavas rezerves nemaz tik viegli nevarēja nopirkt. Mūsdienās tas izklausās jocīgi, jo esam pieraduši izrakstītas pildspalvas izmest un pirkt jaunas, bet tolaik valdīja vispārējs preču deficīts. Atrisinājums bija tukšo serdeņu jeb kodoliņu uzpildīšana ar jaunu krāsas porciju, un šim nolūkam paviljona vadība Ketneru bija apgādājusi ar speciālu ierīci. Cilvēkiem atlika tikai pa lodziņu meistaram pasniegt tukšo caurulīti ar lodīti galā, un meistars par dažiem sīknaudas ripulīšiem veica uzpildi.
Man personīgi tolaik ar meistaru vēl gadījās kontaktēties, kad vajadzēja remontēt foto kopējamo ierīci, tas varbūt arī viss. Zināju, ka vidusskolā mācījās viņa dēli, kuri drīz no Valkas pārcēlās uz dzīvi citur. Prātā palicis, ka viens no dēliem 1991. gada barikāžu dalībniekiem, kas dežurēja pie Ministru Padomes ēkas, uzstādīja lielformāta televīzijas ekrānu, lai cilvēkiem būtu iespējams sekot pasaules notikumiem. Tēvs Valkā bija kļuvis par faktisku vientuļnieku, kurš visu savu dzīvi pielāgojis šādam statusam. Kādā sarunā meistaram prasīju, vai viņš ar tik lētiem sīkdarbiņiem spēj nopelnīt sev vismaz minimālo darba algu – 70 rubļus mēnesī –, ko darba devēji bija spiesti izmaksāt jebkurā gadījumā. Saņēmu atbildi: “Kur nu! Bet tas nav īsti pareizi, ka minimālā alga paredzēta tik liela. Pilnīgi pietiktu, ja maksātu, teiksim, piecpadsmit rubļus mēnesī.” Uz to iebildu, ka par 50 kapeikām dienā jau nevar nemaz paēst. “Par piecdesmit kapeikām var labi paēst.” Atlika pabrīnīties, bet, ja cilvēks bija gatavs iztikt ar vārītiem makaroniem, tad varbūt arī varēja savilkt galus. Bet cilvēkam taču jāpērk arī drēbes, apavi, jāmaksā par elektrību un tamlīdzīgi…
Tuvāka sapazīšanās sanāca septiņdesmitajos gados, kad Ketners strādāja kultūras nama pagrabā iekārtotā kinoamatieru laboratorijā, jo arī viņš pats lieliski rīkojās ar tā laika amatieru kinokamerām. Tolaik republikā katru gadu rīkoja kinoamatieru filmu skates, un labu veikumu netrūka. Ja nemaldos, Ketnera pienākumos ietilpa ne tikai filmiņu attīstīšana, bet arī iesācēju apmācīšana.
Toreizējam Izglītības nodaļas vadītājam Agrim Saliņam bija radusies ideja, ka dažus rajona mēroga skolēnu pasākumus vajadzētu iemūžināt kinofilmiņās, lai paliek, tā teikt, vēsturei. Tā kā manos pienākumos ietilpa tūristu un novadnieku skates un salidojumi, tad nācās meistaru aicināt talkā ar kinokameru. Vislabāk atceros tūristu salidojumu netālu no Strenčiem Gaujas kreisajā krastā, kur kādreiz atradusies pludināto koku krautuve. Ketners atteicās no jebkādas palīdzības ar transportu, jo viņš braukšot pats ar savu plirkšķi. Jā, tas bija tolaik populārs mopēds, ko meistars bija attiecīgi pārkonstruējis. Pats Ketners ar smaidu mēdza palepoties, ka jaunekļi ar saviem rēcošajiem motoriem viņam drāžoties garām katrā nobraucienā, bet pret kalnu viņš ar savu sienāzīti čirkstinot jaunekļiem garām.
Filmiņas bija kvalitatīvas, nodaļas vadītājs tās glabāja seifā, bet par tālāko to likteni neesmu informēts. Tolaik ar meistaru jau bijām sapazinušies gana tuvu, tāpēc sanāca arī atklātākas valodas. Piemēram, Ketners man atklāja, ka esot kaislīgs makšķernieks, bet makšķerējot tikai Igaunijā, kur viņam ar kādu draugu esot slepens miteklis kādā biezākā mežiņā, manuprāt, tas varēja būt kāds no likvidētā šaursliežu dzelzceļa vagoniņiem. Bija jūtams, ka cilvēks par savu dzīvi izvairās plašāk runāt. Biju dzirdējis, ka Ketneram pieder vairāki unikāli izgudrojumi, tostarp kaut kāds oriģināls risinājums telpu akustikas uzlabošanai, bet nekas netika reģistrēts. Pats meistars man tikai izmeta, ka autortiesības varot iegūt tikai Maskavā un tur esot tādi vīri, kuri jebkuru vērtīgu tehnisku jauninājumu iemanoties vienkārši nozagt un reģistrēt uz sava vārda.
Kad sāku publicēt apcerējumus par senatni un senlatviešu reliģiskajiem priekšstatiem, Ketners dažos vārdos man izpauda kādu noslēpumu. Tas bijis vēl piecdesmitajos gados, viņš pēc Gaujienas apmeklējuma caur Smilteni centies nokļūt Valkā. Pagadījusies smagā automašīna ar cilvēkiem kravas kastē, kuri solījuši viņu atvizināt līdz Zīles mežiem. Braucot laikam iemantojis pārējo pasažieru uzticību, tāpēc esot aicināts piedalīties viņu “salidojumā”. Klajumā pie Taču pārceltuves jau atradušies arī citi pasākuma dalībnieki. Viņam notiekošais bijis liels brīnums, sapratis tikai, ka viss tiek darīts lielā slepenībā un padomju varai izteikti naidīgā atmosfērā. Man radās iespaids, ka tas bijis kāds slepens dievturu pasākums, bet neko sīkāk no vienīgā neitrālā aculiecinieka izzināt nevarēju.
Interesantu cilvēku mums apkārt daudz. Bet Ketners ir viens no nedaudzajiem, kurš sirdī nenesa atriebes ļaunumu pret tiem, kuri faktiski bija sapostījuši viņa dzīvi. Vienīgi atklāti runāt par pārdzīvoto viņš vairījās.
