“Tā ir cilvēku muļķošana,” pēc neveiksmīgas vēžošanas atzīst kāds smiltenietis.
“Tā ir cilvēku muļķošana,” pēc neveiksmīgas vēžošanas atzīst kāds smiltenietis. Akcijas rīkotāji teic, ka viss ir kārtībā. Arī uz copi dodoties, makšķernieki ne vienmēr atgriežas ar kārtīgu lomu.
Neveiksmīgā piedzīvojuma sākums bija laikrakstā “Diena” izlasītā informācija “Signālvēzim neļaus izspiest mūsējos”. Tur teikts, ka Salacas upes lejtecē jau no 1. jūlija notiks līdz šim nebijis projekts – signālvēža licencēta ķeršana.
“Ap deviņiem vakarā pirms otrā tilta ielikām astoņus krītiņus un nosēdējām līdz diviem naktī. Neviena vēža! Vietēji arī brīnījās un teica, ka tur vēži nav manīti. Braucām mājās un smējāmies paši par sevi, ka esam tā apmuļķoti,” pārdzīvojumos dalās smiltenietis Harijs Krieviņš. Kopā ar brāli viņš iegādājies vēžošanas ģimenes licenci par 17 latiem; ja pieskaita arī ceļa izdevumus, brauciens īpaši lēts nav sanācis. Piedevām visam – neviena vēža, neskatoties uz daudzsološo teikumu laikrakstā, kur izceltā tekstā teikts, ka “atšķirībā no platspīļu vēža vienā vēžošanas reizē vēžus var ķert neierobežotā daudzumā, bez nekādiem ķermeņa garuma ierobežojumiem”. Tāpēc smiltenietis vēlas brīdināt potenciālos vēžotājus, ka arī viņus var piemeklēt šāda pati vilšanās.
Sazinājāmies ar Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju domi, kas izsniegusi vēžošanas licenci, kur mums paskaidroja, ka situāciju vislabāk pārzina šā projekta atbildīgais speciālists Alvis Birkovs.
“Par muļķošanu tā ir absolūta nepatiesība. Tikpat labi viņi varēja braukt makšķerēt un arī neko nenoķert. Vai tad arī tā būtu muļķošana?” vaicā A. Birkovs. “Ar vēžiem ir tāpat kā ar zivīm, vai nu viņi ir, vai nu nav. Ja vēžu upē nebūtu, tad šo priekšlikumu, kuru Salacgrīvas domei izvirzīja Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, mēs vienkārši nebūtu atbalstījuši. Pašreiz ir situācija, ka vietām viņi ir vairāk, citur – mazāk. Par to, vai vēži ir, var spriest tikai tad, kad tie tiek noķerti. Jo tā ir tikai filozofēšana, ka nav redzēti. Var visu ko teikt. Es arī ticu lidojošajiem šķīvīšiem, bet nevienu neesmu redzējis. Neticu, ka šie vīri ir profesionāli vēžotāji. Lai viņi brauc un pamēģina vēžot citur, kur ir atļauta licencēta vēžošana.
Šogad, piemēram, vajadzēja ienākt ālantiem no jūras, bet viņu nebija. Var sēdēt upes krastā un gaidīt, bet nav. Visi gali ūdenī. Šogad vispār dīvainas lietas notiek ar zivīm. Ne tikai Salacā, bet visā Latvijā te ir, te nav. Tādi ir dabas apstākļi.”
Salacā atļautā vēžošana ir eksperiments. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts realizē projektu, kas paredz bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanu un aizsardzību Salacas upē. Viena no šīm projekta sadaļām paredz upē samazināt signālvēžu skaitu vai mēģināt tos izskaust. Oficiāli līdz šim Salacā vēžošana nav bijusi atļauta, tāpēc spriest, ka tur vēžu nav, ir pāragri.
Vaicāts, ko vēlētos teikt potenciālajiem vēžotājiem, A. Birkovs teic, lai viņi nav tik kategoriski. Ja aizbrauc citur un nenoķer zivi, tad taču neteiks, ka piemānīti. Viņš piebilst, ka projekta ietvaros ir pieļautas ievērojamas atkāpes no noteikumiem. Vēžotāji drīkst ķert neierobežotu skaitu signālvēžus. Savukārt atļauto krītiņu skaits ir 30, lai gan noteikumi paredz tikai piecus. “Ķer, cik gribi!” novēl A. Birkovs.
