Uz smilteniešu novadnieku Aigaru Lauzi pamatoti var attiecināt jēdzienu “pasaules pilsonis”. No saviem 36 dzīves gadiem 10 gadus viņš dzīvojis un strādājis savā specialitātē par ainavu arhitektu daudzviet Eiropā un Āzijā – Londonā, Stambulā, Dubaijā, Singapūrā, Šanhajā.
No šiem 10 gadiem pēdējie četri Aigaram bijuši pavisam neordināri – ceļojums laikā, telpā un garā. Lai izprastu sevi un savu sūtību šajā pasaulē, jaunais vīrietis ar velosipēdu ceļojis cauri vairāk nekā 20 pasaules valstīm. Startējis Londonā, tad šķērsojis Dienvideiropu, Tuvos Austrumus, Dienvidāziju, tai skaitā ar divriteni pārvarējis augstāko ceļu pasaulē (+5400 metri virs jūras līmeņa) Indijas Himalajos un finišējis Tokijā, Japānā. Tālāk jau ar citiem transportlīdzekļiem saīsinājis ceļu pāri visai Krievijai līdz Maskavai un no Krievijas galvaspilsētas ar velosipēdu aizbraucis līdz Latvijai.
Tagad, kad lasāt šīs rindas, Aigars atkal ir Dubaijā – Apvienoto Arābu Emirātu lielākajā pilsētā, kur sešus mēnešus strādās lielā ainavu arhitektu birojā ar filiālēm Lielbritānijā, Katārā un Ķīnā. Taču viņam jau ir aviobiļete mājupceļam uz Latviju ar izlidošanu no Dubaijas nākamā gada pavasarī.
Jo savā ceļojumā Aigars ir saņēmis atbildes, ko turpmāk vēlas darīt – proti, atjaunot savas dzimtas māju “Zeltiņi” Smiltenes novada Bilskas pagasta Zeltiņos, kaut pirms dažiem gadiem šo īpašumu apsvēris pārdot, būvēt tur amfībijas (laivu mājas) pēc paša izdomāta dizaina un veidot “Zeltiņus” ka garīguma centru, varbūt pat meditatīvu vietu.
Ar Aigaru satiekos “Zeltiņu” mājās dažas dienas pirms viņa aizbraukšanas uz Dubaiju, un jau pirmajās minūtēs izjūtu šās vietas šarmu. Ne bez iemesla. Izrādās, sarkano ķieģeļu divstāvu mājai ar verandu ir īpaša vēsture, ko saimnieks atklāj jau mūsu tikšanās sākumā.
“Zeltiņi” ir Aigara dzimtas īpašums četrās paaudzēs. Savulaik viņa vecvectēvs māju būvējis kā vasaras rezidenci Smiltenes muižas īpašniekam firstam Paulam fon Līvenam (no Zeltiņiem līdz Kalnamuižai taisnā līnijā ir vien aptuveni seši kilometri). Kad māja jau bija uzcelta, firsts izlēmis, ka Zeltiņos tomēr nedzīvos, un uzdāvinājis šo īpašumu Aigara vecvectēvam par labu darbu (vecvectēvs bija arī viens no tiem meistariem, kuri uzcēla Smiltenes slimnīcu).
Pasaules apceļošanas laikā Aigars izveidojis savas dzīves ģenerālplānu tuvākajam laika nogrieznim. “Zeltiņu” mājām šajā plānā ir galvenā vieta. Pusi no gada Aigars plāno strādāt Dubaijā, bet otru pusi pavadīt “Zeltiņos”, īstenojot tur savas ieceres, tai skaitā būvēt laivas.
Dzīvojamajai mājai vispirms gan ir vajadzīgs pamatīgs remonts, ieskaitot jumta seguma nomaiņu, lai ēka iemītniekus varētu uzņemt gan vasarās, gan ziemās. Taču ieguldītie līdzekļi var būt tā vērti. Jau tagad – pirms remonta, kad Aigars un viņa draudzene Lija izrāda abus mājas stāvus, ir spilgti jaušams šās vietas potenciāls – veco laiku meistaru pamatīgais darbs un vēstures šarms, kura panākšanai nav vajadzīga nekāda mākslīga patina.
Mājas pirmajā stāvā stāv Aigara slavenais velosipēds, uzticamais ceļabiedrs, ar kuru četru gadus laikā nobraukts vairāk nekā 31 tūkstotis kilometru. Tik garš un ilgs bija tās atbildes meklējums, kuru Aigars saņēma sava ceļojuma laikā.
Bet sākās tas viss, lūk, kā.
– Pirms četriem gadiem domāju, ka te nenākšu (uz “Zeltiņiem” – redakcijas piezīme), jo ko es šeit, laukos, darīšu? – stāsta Aigars. – Man bija ļoti labs, stabils darbs Londonā ar potenciālu labas karjeras izaugsmei. Divus gadus Londonā strādāju vienā no slavenākajiem kantoriem pie Martas Švarcas (pasaulē ievērojama ainavu arhitekte – redakcijas piezīme). Par Martu Švarcu māca skolās, jo viņa bija pirmā, kura 90. gados ienesa land art jeb mākslu ainavu arhitektūrā un radošāku pieeju profesijā. Strādāju kopā gan ar Švarcu, gan ar zināmākajiem arhitektiem Londonā un pasaulē. Tas bija ļoti saspringts darbs, – citreiz 90 stundas nedēļā līdz pat diviem naktī, tad deviņos no rīta jau esi atpakaļ darbā, līdz vienā brīdī gribas pārdot puķes vai audzēt kartupeļus. Es negribēju sagaidīt izdegšanas sindromu. Es vēlējos dzīvot saskaņā ar maniem ideāliem, nevis ar noteikumiem, ko diktē mans finansiālais vai attiecību stāvoklis. Ņemot vērā to, ka šīs lietas biju sakārtojis, sēdos uz riteņa un braucu projām. Lai tā notiktu, saslēdzās kopā vairāki faktori: filozofijas studijas, pārmērīgs darbs kantorī, tas, ka man patīk ceļot, tāpat arī tas, ka man ir svešvalodu zināšanas, spēja komunicēt un tādam ceļojumam nepieciešamā attieksme pret dzīvi. Kad sāku braukt, zināju tikai to, ka gribu braukt uz Austrumiem un pa lielam sapnis bija nokļūt Indijā.
– Pēc atgriešanās Latvijā no šā ceļojuma zinātāju aprindās kļuvāt par slavenību, tikāt intervēts televīzijā. Ne vienam vien smiltenietim jūsu līdzšinējā dzīves pieredze, it īpaši šis ceļojums četru gadu garumā, ir pārsteigums, pat negaidīts atklājums, uz ko spējīgs mūsu novadnieks.
– Visus šos četrus gadus ceļojot, izvairījos no medijiem, jo par šo ceļojumu nevar tā vienkārši izstāstīt. Tam ir ļoti daudz šķautņu. Piemēram, piedzīvojumu šķautne mani pa lielam nemaz tā īsti neinteresē, tie ir tikai kādi 20 procenti, blakus produkts. 80 procenti, pēc kā es braucu ceļojumā, ir radošums, garīgums. Mani interesē personīgā izaugsme, ceļš uz to, un šo ceļojumu izmantoju kā investīciju sevī. Pati braukšana ar riteni bija aptuveni gads. Pārējo laiku strādāju un izzināju vietas, kur biju apstājies (Stambulu, Dubaiju, Katmandu, Singapūru, Šanhaju). Visus šos četrus gadus es būvēju sev pamatus, mainīju sevi uz to, kas es patiesībā esmu. Londonā nodzīvoju sešus gadus, sasniedzu karjerā ļoti daudz, bet iekšēji transformācija nebija pietiekami spēcīga.
– Tas nozīmē, ka šās intervijas mērķis sakrīt ar jūsu personīgajām izjūtām. Negrasījos jums vaicāt, kādas ainavas esat redzējis ceļojumā, kādus cilvēkus saticis. Mani ieintriģēja tas, ko jūs teicāt kādā citā intervijā, proti, ceļojums ir mainījis jūsu attieksmi pret dzīvi. Pieļāvu, ka tā varētu būt jūsu garīgā vertikāle. Braucāt pēc atbildes garīgos meklējumos. Kādu atbildi saņēmāt?
– Vispārējā atbilde nekad nav pilnīga. Tās meklējumi turpināsies visu dzīvi. Bet es dabūju to atbildi, kas man šobrīd ir svarīga. Šim brīdim esmu sevi atradis. Tas ir kā ar niezi. Zini, ka kādā brīdī niezēs tālāk, taču vismaz uz to brīdi ir jāpakasa. Lai saprastu, ko es gribu darīt (un to es arī Zeltiņos darīšu), nekur tālu nevajadzēja aizbraukt. Pirmais pavērsiens notika jau pēc 300 kilometriem Holandē. Tur nakšņoju uz mazas laivas un sapratu, ka gribu projektēt laivu mājas.
– Tad jau varējāt uzreiz braukt atpakaļ.
– Šis bija radošais atklājums. Taču garīgo atklājumu piedzīvoju Taizemē, un no turienes gan varēju braukt atpakaļ. Taizemē saņemtā atbilde ir – atgriezties šeit, šajā mājā (“Zeltiņos” – redakcijas piezīme) un nodarboties ar garīgām, jēgpilnām lietām. Tas vairāk ir saistīts ar to, ko es varu cilvēkiem iedot. Šeit, “Zeltiņos”, ir mans templis, mans klosteris, šeit ir mana amatniecības darbnīca, šeit ir manas mājas. Dziļāka dzīve var notikt tepat, Latvijas laukos, tai nav jānotiek klosterī, svešā valstī. Bet, ja es Taizemē būtu noskuvis uzacis un būtu palicis klosterī, mani tuvie cilvēki – ģimene, draugi, draudzene – mani saprastu. Ļoti daudziem cilvēkiem dzīve nav sakārtota tā, lai viņi varētu atļauties būt mūki klosterī, jo tad kādu sāpinātu. Es esmu spējis panākt, ka mani tuvie redz manu iekšējo ceļu, redz, ka šis ceļojums man nebija iedoma vienkārši kaut kur braukt, bet gan jēgpilni meklējumi. Un pa lielam klikšķis bija tāds, ka es atgriežos Latvijā, savas dzimtas mājās, un veidoju savu garīgumu pats, kopā ar cilvēkiem, kurus es mīlu, kuri man ir blakus un mani atbalsta. Man nav jāmēģina lielos mērķus sasniegt vienam pašam.
– Tas jau vien ir dziļi simboliski, – jums tuvie cilvēki jūs atlaida un saņēma atpakaļ no brīvas gribas atnākušu un, cik jaušams, ar augstāku garīgās tuvības pakāpi. Bet, runājot par atbildes saņemšanas metodi, no savas pieredzes varu teikt, ka tādu vai līdzīgu atbildi var saņemt meditējot savās mājās un nekur nebraucot.
– Mans tēvs man sacīja tieši jūsu vārdus, kad pirms viņa aiziešanas sāku runāt par ceļošanu. Viņš vienmēr teica: “Nu kur tev jābrauc, brauc tepat uz Zeltiņiem un sameditē atbildi.” Taču es nebūtu līdz tam nonācis, esot šeit, “Zeltiņos”. Pirms četriem gadiem biju gatavs šo vietu pārdot. Mēs varam aizrunāties par karmām, par dvēseļu vecumu un to, ka ir pietiekami vecas un nobriedušas dvēseles, kurām atklāsme iespējama vienkārši aizejot sēnēs. Es zinu, ka man nepietiek ar ieiešanu sēnēs vai pasēdēšanu tepat, “Zeltiņos”, uz pusstundu. Man vajadzēja kaut ko ļoti intensīvu, lai es līdz tam nonāktu. Tāpēc man tas ceļš bija ļoti svarīgs tieši tajā aspektā, līdz vienā punktā uzskatīju, ka esmu pietiekami nobriedis, lai atgrieztos, un ka mans ceļojums ir pilnīgs. Manā gadījumā aplis nenoslēdzās ģeogrāfiski. Tas noslēdzās iekšēji. To var salīdzināt arī ar garīgu izaugsmi, virzoties pa spirāli.
– Jūs praktizējat meditāciju?
– Jā. Viss sākās jau tad, kad dzīvoju Anglijā. Ceļojuma laikā meditēt teltī vai braucot ar riteni ir grūtāk. Taču daudzas lietas pašas sakārtojas braucot. Piemēram, uzrodas daudz bērnības atmiņu. Lietas, kas šķita sen noliktas malā un atstātas, nāk lēnītēm augšā. Tad tiec tam cauri, bet jau nākamais nāk ārā. Braucot ar riteni, ir laiks pabūt ar sevi un domāt. Es ticu prāta spēkam. Tiklīdz nodeklarē prātā lietas, vajag tikai kustēties, un, ja tas, ko tu vēlies, ir pareizi, Kosmosā tevi atbalstīs. Londonā garīguma meklējumos studēju hinduismu, budismu, Grieķijas un Ēģiptes filozofijas, Konfūcija gudrības. Tad secināju, ka man pieņemamāks ir japāņu dzenbudisms. Japāņi garīgumu uztver caur dzīvi, caur darbu. Taču mūsu pašu dzīve Latvijā ar četru gadalaiku maiņu ir pietiekams garīguma avots.
– Šai intervijai ir vēl kāds aspekts. Ieminējāties, ka jūsu ainavu arhitekta portfolio (labāko darbu izlase un apkopojums) un CV ir tāds, ka to novērtētu jebkurā vietā pasaulē. Jūsu profesionālā karjera, jūsu dzīves pieredze ir iedrošinājums ikvienam mazpilsētas jaunietim tam, ka var sasniegt lielus mērķus arī tad, ja neesi absolvējis elitāru Rīgas skolu un ja tev nav bagāti vecāki. Jūsu stāsts ir par radošumu, par pasaules iekarošanu, kas ir pa spēkam neatkarīgi no tā, kur tu esi uzaudzis.
– Jā, es uzaugu mazā pilsētā, absolvēju Smiltenes ģimnāziju. Mamma strādā bērnudārzā. Tēvs bija virpotājs. Neviens man neiedeva naudas maisu vai “pareizās” grāmatas. Man sākumā pat Rīgā bija grūti iejusties. Taču man ģimenē bija mīlestība un atbalsts, kas ir svarīgi, un arī savā ziņā neitrāla attieksme, kad mamma vienkārši vēroja, ticēja un atļāva man darīt to, ko gribu darīt. Man vidusskolas laikā vēl pilnīgi nekas nebija skaidrs par nākotnes plāniem. Biju skolas dīdžejs, spēlēju diskotēkas jauniešiem. Kaut gan, ja padomā, – jā, bija doma studēt arhitektūru, taču es labi zināju, ka uz arhitektiem ir liels konkurss un es neesmu izdarījis to, kas jāizdara. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, gadu studēju informācijas tehnoloģijas. Kad lekcijās no garlaicības zīmēju, kursabiedri redzēja rezultātu un teica, ka neesmu īstajā vietā. Kad uzzināju par ainavu arhitektūru, man momentā bija klikšķis. Aizbraucu uz Jelgavu, Latvijas Lauksaimniecības universitāti, pats saviem spēkiem nokārtoju eksāmenus, zīmēšanu uz 10 ballēm un iestājos. Tad arī lēnām sāka veidoties ambīcijas. Sākās projekti, strādāšana naktīs. Man bija svarīgi darīt tās lietas. Trešā kursā aizbraucu uz pusgadu apmaiņas programmā uz Zviedriju, un tad sākās mana piesaiste pie pasaules.
– Kas pamudināja meklēt laimi Londonā?
– Kad pabeidzu Jelgavu (LLU – redakcijas piezīme), pastrādāju divus gadus Rīgā, uzņēmumā “Vides projektu studija”, kas tajā laikā bija labākais kantoris. Joprojām uzturam kontaktus, bijušie kolēģi, tagad draugi, brauc pie manis uz talkām. Toreiz strādāju pie lieliem projektiem. Latvijā tie bija treknie gadi. Projekti tapa projektu dēļ. Mani uzaicina uz konkursu, es vinnēju, bet pēc tam izrādās, ka pasūtītājiem zeme nemaz nepieder, un pa lielam no mana darba nav bijusi nekāda jēga. Man radās iespaids, ka visu savu radošumu lieku bedrē. Gribēju strādāt pie projektiem, ar kuriem tiešām kaut kas notiek. Tad sāku domāt, vai nu es uztaisu savu kantori, kas 26 gados tomēr būtu bijis par ātru, vai nu braucu projām un iegūstu pieredzi ārpus Latvijas. Aizbraucu 2007. gadā ar savu Latvijas CV un uzreiz Londonā dabūju labu darbu. Londonā papildu darbam studēju pilsētplānošanu. Man ir divi maģistra grādi – pilsētplānošanā un ainavu arhitektūrā. Londonā strādāju pie projektiem, kas bija paredzēti gan Indonēzijai, gan Ķīnai, gan Vidējiem Austrumiem. Mans CV bija uzaudzis pietiekami iespaidīgs priekš jebkuras vietas pasaulē, lai tur novērtētu manu pieredzi. Arī mans draugu loks un profesionālie kontakti jau bija pa visu pasauli, un arī tas bija viens no balstiem, lai es varētu plānot savu ceļojumu, jo ar tādu bagāžu durvis atveras. Man nebija problēmu ceļojuma laikā aizsūtīt savu CV un atrast darbu savā specialitātē Stambulā (Turcijā), Dubaijā (Apvienotajos Arābu Emirātos), Singapūrā, Šanhajā (Ķīnā).
– Jūs jau ieminējāties, ka tas dzīves pavērsiens, kādu tagad izvēlējāties, jūsu profesionālajā karjerā nenozīmē tālāku augšupeju.
– Protams, karjeras maiņa nav viegla. Man jāveido uzkrājumi, lai es varētu pārkvalificēties, taču esmu tam gatavs. Nav jēgas tērēt laiku un guldīt savu laiku lietās, kam īsti netici. Tad es spēju pateikt “nē”. Un es zinu garšu, kāda ir, darot lietas, kurām es ticu. Tā ir konkrēti par laivām. Tad man ir smaids līdz ausīm un gribu strādāt no rīta līdz vakaram. Tāpat ir attiecībā uz “Zeltiņiem”. Pat strādājot šī vieta neizsmeļ manu enerģiju. Man nav pēc tam jābrauc atvaļinājumā, lai kompensētu enerģijas zudumu, kā bijis visos kantoros, kur esmu strādājis. Tur darbs no mana resursu lauka izņēma kaut ko ārā, un man pēc tam tas kaut kādā veidā bija jākompensē. Tāpēc jau man vajadzēja lielo ceļojumu, lai es atražotu atpakaļ savu radošo enerģiju. Protams, es apzinos, ka tas dzīvesveids, kādu esmu izvēlējies, nebūs vienkāršs. Taču ceru, ka abas vides, kurās būšu, – Dubaija, tuksnesis, un Latvija, Zeltiņi, – viena otru kompensēs un balansēs.
par Aigaru Lauzi
Veloceļotājs, ainavu arhitekts, ieguvis maģistra grādu ainavu arhitektūrā un pilsētplānošanā.
Pēc 10 gadus ilgas pieredzes krāšanas pasaulē pārradies Latvijā, dzimtas mājās Bilskas pagasta Zeltiņos. Dzīvojis un strādājis Londonā, Stambulā, Dubaijā, Singapūrā un Šanhajā. Četru gadu laikā nobraucis ar velosipēdu 31 100 kilometrus no Londonas līdz Tokijai.
Pilns ar radošām idejām un vēlmi sakņoties dzimtas mājās Latvijas laukos.
