Ikviena cilvēka mūžā ir atmiņas, kas smeldz un pat pēc vairākiem desmitiem gadu liek meklēt atbildi uz jautājumu: “Kāpēc tas notika ar mani, ar manu ģimeni, tuviniekiem, lielu daļu latviešu tautas?”
1949. gadā komunistiskā genocīda represijas – izsūtījumu uz Sibīriju – piedzīvoja mūspusē pazīstami, cienījami, nu jau gan ar sirmām galvām vīri – Valkas novadā labi zināmais vietējais politiķis, ilggadējais bijušā Valkas rajona padomes priekšsēdētājs, pēc tam novada domes priekšsēdētājs Kārlis Albergs un cilvēks ar stingru vārdu un dzīves nostāju Kārlis Bērziņš.
Šīs vasaras izskaņā vairāk nekā divas nedēļas abi novadnieki kopā ar likteņa biedru Dzintaru Kraujiņu no Limbažu puses Brāļu kapu komitejas uzdevumā devās komandējumā uz Tomskas apgabalu nolūkā turpināt padomju laika deportācijās bojāgājušo politiski represēto latviešu kapavietu apzināšanu. Tas bija braucēju galvenais uzdevums, bet paralēli tam abiem valcēniešiem izdevās pabūt savas bērnības vietās.
K. Albergu četru gadu vecumā kopā ar mammu un diviem brāļiem izsūtīja uz Tomskas apgabala Asinovskas rajona Jagodnoje sādžu, bet K. Bērziņu deviņu gadu vecumā – uz Tomskas apgabala pašiem ziemeļiem – Kargosovkas rajonu. Šis rajons teritorijas ziņā ir tikpat liels kā Latvija, bet pašlaik tur dzīvo tikai 25 tūkstoši iedzīvotāju un tas ir 80 reižu mazāk nekā Latvijā. Abi valcēnieši piekrita “Ziemeļlatvijas” aicinājumam pastāstīt par piedzīvoto un redzēto tālajā, bet pašiem braucējiem liktenīgajā Sibīrijā.
Maize ar sēnalām,
ēdiens sadalīts porcijās
K. Bērziņš smej, ka, salīdzinot ar viņu, vārdabrālis izsūtījuma gadus pavadījis bezmaz vai kūrortā, jo Jagodnoje sādža no Tomskas atradās tikai astoņdesmit kilometru attālumā. Salīdzinot ar tālajiem ziemeļiem, klimatiskie apstākļi Kārļa sādžā nebija tik skarbi.
K. Albergs Sibīrijā pēc ilgiem gadiem atgriezās pirmoreiz. Viņš kopā ar ģimeni no izsūtījuma mājās uz Latviju atbrauca 1958. gada martā. K. Albergs stāsta, ka ar bērna acīm dzīve Sibīrijā nemaz nav likusies tik skarba. Puikas gados kopā ar draugiem gājuši uz vietējo upi, makšķerējuši zivis. Pirmajos izsūtījuma gados ar ēšanu gan bijis pašvaki. K. Albetga ģimene piedzīvoja atsevišķus gadījumus, kad sādžinieki latviešiem neko nav pārdevuši, jo vietējiem bija iestāstīts, ka no Latvijas ievesti fašisti. Kārļa mamma pati cepusi maizīti tik ilgi, kamēr pieticis miltu, bet to vienmēr katastrofāli trūcis. Kārlim joprojām atmiņā ir, cik maizē bija daudz sēnalu. Pēdējos Sibīrijas dzīves gados Kārļa ģimenei pašiem bijusi sava gotiņa. Tad gan bijusi laba dzīve. Tomēr mamma kartupeļu biezputru dalījusi porcijās, bērni un pieaugušie nav varējuši ēst, cik kāro. Kārlis atceras, ka pirmajā Sibīrijas pavasarī zemē bāzuši nevis kartupeļus, bet mizas ar “actiņām”, un tās izaugušas. Tomēr pateicoties vietējiem, latvieši izdzīvoja skarbajos apstākļos. Kārlis atceras, ka no Latvijas līdzi paņemtās mantas – metāla karotes, sieviešu zeķes un citas sibīriešiem neredzētas lietas – iemainījuši pret pārtiku. Palīdzējuši arī veselīgie ciedru rieksti, kas organismu nodrošināja ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem. Kārlis atceras, ka, lai ciedru riekstus izņemtu no palielā čiekura, to turējuši virs ugunskura, lai čiekurs atvērtos.
Braucienā latvieši pārliecinājās, ka mūsdienās ir izdomāta ciedru riekstu lobīšanas mašīna.
Esot izsūtījumā, neviennozīmīga bija pamatiedzīvotāju attieksme pret svešiniekiem latviešiem. Protams, tā ar laiku mainījās, jo vietējie redzēja, ka izsūtītie lielākoties ir kārtīgi un strādīgi cilvēki.
Šovasar jau vakara stundā iebraucot Jagodnoje sādžā, ceļabiedri tirdījuši K. Albergu un prasījuši parādīt māju, kur agrāk dzīvojis. Sibīrijā vecajām sādžām cauri vijās tikai viena galvenā iela. Piebraucot pie vienīgā veikala un satiekot gados pajaunu vietējo cilvēku, iebraucēji uzsākuši sarunu. Vārds pa vārdam, un Kārlis prasījis, vai viņš nezina neko par latvieti Aivaru Mecotu, kurš Sibīrijā apprecējās un palika tur dzīvot. K. Alberga ģimene un Aivara ģimene – septiņi cilvēki – dzīvojuši vienā istabā. K. Albergs satikās ar A. Mecota mazdēlu, kurš gan neko daudz nezināja pastāstāt par vectēva dzīvi, bet, redzot latviešu interesi, aizveda viņus pie savas vecmāmiņas – Aivara sievas. Aizbraucot pie babuškas (no krievu valodas – vecmāmiņas), tā parādījusi vietu, kur kādreiz dzīvojis viņas vīrs kopā ar Kārli. Izrādījās, ka 1995. gadā Kārļa bērnības draugs Aivars aizgājis mūžībā. To Kārlis nav zinājis.
Savukārt K. Bērziņš Sibīrijā izsūtījuma vietās pabija jau otro reizi (pirmo reizi viņš izsūtījuma vietas apmeklēja 2009. gada pavasarī), bet par atgriešanos mājās atceras: “Es biju liels špicbuks, un no Sibīrijas atbēgu kopā ar vecomāti.” Pēc brīvlaišanas pasludināšanas 1956. gada martā daudzi latvieši nemaz neatgriezās dzimtenē, jo nebija kur atgriezties. Savu māju vairs nebija, radinieku, kas aicinātu pie sevis, arī nebija. Daudziem tas bija skarbs pārbaudījums un izšķiršanās, ko darīt.
Goda jautājums – uzstādīt piemiņas akmeni izsūtītajiem latviešiem
K. Bērziņš uzskata, ka šīs vasaras komandējums ir pateicoties viņa pirmajam braucienam uz tālo Sibīriju. Jau mājupceļā uz dzimteni, valcēnietim bija izdevība Tomskas pilsētā apmeklēt vienīgo muzeju plašajā Krievijā, kur glabājas vērtīgas vēsturiskas liecības par komunistiskā režīma politiskajām represijām. Ejot uz muzeju, viņš ievērojis, ka pie tā ir uzstādīti piemiņas akmeņi izsūtījuma gados bojā gājušajiem igauņiem, poļiem un kalmikiem, bet latviešiem – nekā. Pateicoties K. Bērziņa neatlaidībai un vēlmei iemūžināt latviešu piemiņu, kā arī pašu represēto savāktajiem ziedojumiem, 2011. gadā no Baltijas jūras krastā Liepupē atrastā akmens tapa piemiņas akmens un postaments ar uzrakstu “Vai akmens runā un sēro par politisko represiju upuriem – latviešiem?”. Piecu drosmīgu vīru komanda to ar mašīnu nogādāja Tomskā. Piemiņas akmens latviešiem svinīgā atklāšana notika 2011. gada 8. septembrī pašā Tomskas centrā Ļeņina vārdā nosauktajā prospektā iepretim Tomskas pilsētas mērijas namam. K. Bērziņam joprojām šis vēsturiskais brīdis ir spilgtā atmiņā, jo tas ir bijis viņa goda jautājums – atgādināt, ka izsūtījumā Sibīrijā skarbus un ilgus gadus ne tikai dzīvoja, bet uz mūžu tur palika arī latvieši. Kā izrādās, piemiņas akmens vietas izvēle arī nav nejauša. Valcēnieši atklāj, ka pirms vairākiem gadiem šajā vietā iepretim pilsētas administrācijas galvenajam namam bija iecere uzstādīt padomju laikiem tik raksturīgo Goda plāksni. Taču, uzsākot zemes rakšanas darbus, tika uzrakti cilvēku kauli. Uz šo atradumu zibenīgi reaģējuši čekas pakalpiņi, kas norobežoja šo teritoriju un ilgus gadus neļāva tur neko darīt.
Sādžas izzūd, kapi ieaug zālēs
Kas attiecas uz komandējuma galveno uzdevumu – Sibīrijas sādžās meklēt un apzināt latviešu apbedījuma vietas un noteikt to koordinātes, tās atzīmējot kartē, K. Albergs uzskata, ka tas ir vērtīgs ieguldījums, kas paliks mantojumā nākamajām paaudzēm.
“Sādžas izzūd, kapi aizaug. Dažā vietā pēc kartes sādžu vairs neatradām, bet kapus gan uzgājām,” skaidro bijušais izsūtītais. Viņš atzīst, ka diezgan sarežģīti bijis atpazīt latviešu apbedījumus, jo lielākoties kapu krusti ir sapuvuši. Uzdevumu šķetināt palīdzējuši apbedījuma vietās uzstādītie pareizticīgo krusti, kas, kā zināms, atšķiras no latviešu ierastajiem, kā arī ar Krievijas valsti saskaņotie saraksti par apbedījuma vietām. Arī K. Bērziņš uzskata, ka šis bijis gana sarežģīts uzdevums un, ja no 200 apzīmētajām apbedījuma vietām izdodas atrast kaut vai tikai divas latviešu kapu kopiņas, gandarījums ir liels.
Valcēnieši priecājas, ka braucienā viņiem izdevies atrast Veinbergu kapus. Pats Veinbergs bijis no netālajiem Dakstiem (tagad Burtnieku novada Ēveles pagasta), “Purmaļu” mājām. Tiekoties ar Sibīrijas latviešiem un arī ar Veinbergu dzimtas pārstāvjiem, visas tikšanās izvērtās īpaši sirsnīgas un emocionālas. Veinberga meita joprojām runā latviski un strādā par sociālo darbinieci, bet mamma gan dzimto valodu aizmirsusi. Meiteni audzinājusi vecmamma, bet mamma gājusi darbā. Satiekoties ar bijušajiem latviešiem, katram ir savs stāsts par latviešu valodas prasmi, bet, ilgāk pasēžot pie galda, sibīrieši labāk vai sliktāk sākuši atcerēties savu dzimto valodu.
Vēl viens no valcēniešu uzdevumiem bija katrā rajona centrā atrast vietu, kur varētu uzstādīt piemiņas akmeni bojā gājušajiem latviešiem Sibīrijā. Pēc K. Bērziņa stāstītā, Rīgā jau top skices šīm piemiņas zīmēm, un, ja viss veiksies, kā ieplānots, tad jau 2017. gadā Tomskas apgabalā varēs uzstādīt divus šādus piemiņas akmeņus. Viens no tiem būs Kalpašovā. Šī vieta ir atpazīstama ne tikai kā izsūtījuma punkts, bet arī ar to, ka 1981. gadā Uzvaras parādes laikā Obas upe sāka skalot vienu krastu. Atklājušies šausminoši skati ar cilvēku kauliem. Izrādās, ka šajā vietā bijis lēģeris, kur nošauti ieslodzītie, tostarp arī latvieši – vismaz 30 tūkstoši cilvēku. Nošautie turpat aprakti upes krastā. Nošauto ķermeņi nav bijuši sadalījušies, bet upes smiltīs kopā ar hlorkaļķi sažuvuši. Taču, nokļūstot upes ūdenī, tie piebrieduši. Ar toreizējā Tomskas apgabala partijas 1. sekretāra Ļigačova pavēli armija vāca kopā cilvēku ķermeņus un tos gremdēja, sadzina kuģus, kuri ar dzenskrūvēm šķaidīja cilvēku mirstīgās atliekas, tā slēpjot šausminošo noziegumu. K. Bērziņš atceras, ka 1991. gadā, sabrūkot komunismam, šo partijas sekretāru Ļigačovu izsauca uz nopratināšanu Tomskas prokuratūrā. Beigās lietu izbeidza, jo nebija atbildētāju.
“Ļigačovs bija pirmais atbildētājs, kurš slēpa drausmīgu noziegumu,” uzskata K. Bērziņš.
Kopumā valcēniešiem izdevās vienoties ar četru rajonu vadību par šo piemiņas zīmju uzstādīšanu latviešiem – politisko represiju upuriem Sibīrijā. Patīkami, ka daudzu rajonu administrācijas jau pašas bija uzstādījušas piemiņas akmeņus represētajiem, bet tie nav tikai latviešiem, bet visu tautu pārstāvjiem, tostarp pašiem krieviem, kuriem vardarbīgi un cietsirdīgi izpostīja dzīvi.
Sarunas nobeigumā valcēnieši atzīst, ka brauciens bijis emocionāls un iespaidiem bagāts. Ja paveiksies un atļaus veselība, abi Kārļi noteikti vēl aizbrauks uz savu bērnības zemi, kaut asarām un sviedriem slacītu, tomēr savā dzīvesstāstā ierakstītu.
UZZIŅAI
Biedrība “Brāļu kapu komiteja”
Tās mērķis ir apzināt, atjaunot, izkopt un turēt kārtībā pasaules karos un Latvijas atsvabināšanas karā kritušo un mirušo Latvijas karavīru un nacionālo partizānu, kā arī citu valstu karavīru Brāļu kapus. Biedrības darbības rajons ir visa Latvija un ārvalstis, kur atrodas latviešu karavīru cīņu un piemiņas vietas.
