Dīvainas lietas notiek pasaulē. Brīžam liekas, ka puse cilvēces atradinājusies domāt realitātes kategorijās, akli ticot politiķiem vai politikāņiem, kuri skaļāk prot lamāties par tiem, kas dara un kuru solījumi ir tik krāšņi, ka pat vārnai siers no knābja izkrīt.
Lai paliek pasaule pasaules lāpītājiem, domāsim vispirms par savu Latvijas īstenību. Nekādi nespēju atrast attaisnojumu tam apstāklim, ka Eiropas Parlamentā esam savēlējuši veselus trīs tādus deputātus, kuri nekādā ziņā nav uzskatāmi par Latvijas interešu aizstāvjiem. Ne Igaunijas, ne Lietuvas gadījumā nekas tāds nav novērojams. Kamēr Eiroparlamentā mums nedraudzīga bija tikai Ždanoka, to varēja uzskatīt par izņēmumu, jo pat Alfrēds Rubiks attiecās ar šo dāmu sadarboties. Bet nu jau trešā daļa no Latvijas deputātu korpusa ir tādi, no kuriem mūsu valstij ir tikai galvassāpes. Var saprast, ka Mamikins bija ļoti populārs tā saukto krievvalodīgo vēlētāju aprindās, arī dažiem latviešiem varbūt nelikās īpaši naidīgi noskaņots pret mūsu valsti un vienlaikus arī pret Eiropu kopumā. Savukārt Ždanoka pēdējā laikposmā bija krietni sašķobījusi savu autoritāti krievvalodīgo auditorijā, tāpēc atliek domāt, ka gluži bez latviešu balsīm viņa atkārtoti netiktu ievēlēta.
Savukārt Grigule Briselē nonāca pateicoties masīvai vēlētāju smadzeņu pūderēšanai. Tā bija patiešām neatlaidīga individuālā priekšvēlēšanu kampaņa, jo šai dāmai interesēja tikai un vienīgi bagātīgi atalgotais amats Briselē. Un mūsu vēlētāji nobalsoja par viņas krāsainajiem portretiem žurnālos un plakātos, kaut tajā pat Zemnieku savienības sarakstā bija atrodami daudzkārt cienījamāki kandidāti. Tas viss neskatoties uz to, ka vēlētājiem pirms tam jau bija gana daudz izdevību pārliecināties par Grigules personību no negatīvās puses. Nekādi nesaprotu, kā ir jābūt ieprogrammētām smadzenēm, lai cilvēku tūkstoši kāptu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut punus esam dabūjuši jau kopš laikiem, kad skrējām balsot par Zīgeristu un Kaulu. Labi, Zīgeristu pieskaitīsim pie anekdotēm, bet Alberts Kauls patiešām kļuva par Ministru prezidenta biedru un zemkopības ministru, kurš ar savām mahinācijām Latvijas putnkopjus un zvērkopjus atstāja bez barības, līdz pēdīgi pats bija spiests atkāpties. Šādu gadījumu ir bijis pietiekami daudz, lai pārliecinātos, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Bet domāšanas kaites laikam nav ārstējamas.
Par šiem jautājumiem jādomā arī tāpēc, ka pēdējā laikā tā sauktā hibrīdkara ietvaros pret Latvijas valstiskumu tiek vērsti uzbrukumi sociālajos tīklos. Doma ir ļoti primitīva: tā kā vairums cilvēku kāri uztver jebkādas negatīvās ziņas, tad atliek vienīgi veikli sakompilēt reālus faktus ar izdomājumiem un meliem, lai interneta lietotāji ar milzu aizrautību sekotu naidīgu vēstījumu straumei, tiražējot tos un paziņu lokā izplatot klajas nejēdzības. Pēc tam Maskavas televīzijā bļaustīgu komentētāju komandas visu analizē un kā secinājumus izgaršo atziņu, ka Latvija ir neizdevusies valstiņa, kura spēj eksistēt tikai pateicoties Briseles naudas finansējumiem. Šeit piebildīšu, ka Briseles fondu nauda īstenībā spēj kompensēt tikai mazu daļu no tiem 300 miljardiem eiro, kurus okupācijas pusgadsimta laikā Latvijai nācās zaudēt un ko mums nav nekādu cerību atgūt no PSRS mantinieces Krievijas. Bet mūsu bāleliņi par to aizmirst, tā vietā līdz slapjiem pamperiem jūsmo par negatīvu samelojumu informācijas plūsmu, ko producē Latvijai naidīgi grupējumi un, protams, arī Krievijas interneta troļļi. Cik viegli cilvēkus iebarot ar informāciju, kas viņiem liekas patīkama, to, starp citu, pierādīja arī priekšvēlēšanu kampaņa ASV, kad daži krievu un gruzīnu studenti labi nopelnīja, ar steigu izveidotās interneta vietnēs izplatot Trampu slavinošus safabricējumus. Jo cilvēki bija ar mieru dzirdēt tikai sev tīkamu informāciju.
Un tā nu arī mēs, latvieši, kuri skolās guvuši viduvējībām atbilstošu izglītību, ne tik sen ar milzu sajūsmu nobalsojām par Saeimas atlaišanu, lai it kā vienreiz par visām reizēm ievēlētu ideālu tautas kalpu korpusu. Bet tagad izrādās, ka esam ievēlējuši it kā vēl daudz sliktāku Saeimas sastāvu, jo vairākiem deputātiem trūkst ne tikai vajadzīgās saprašanas par valsts lietām, bet trūkst arī elementāras kultūras un prasmes uzvesties sabiedrībā. Un noticis tā, ka par oligarhiem nosunīto deputātu vietā savēlēti īsti suņubūdas iemītnieki, kuriem gan patīk sevi izrādīt kā pārākus par savu elektorātu (“vai zini, kas es esmu!”), krietnu laiku Saeimas sēžu laika aizņemot ar bravurīgu muldēšanu. Bet tauta, izskatās, aizvien gatava nobalsot par tiem, kuri skaļāk pratīs izmēdīt savus kolēģus un pie reizes arī valsti, kuru paši pārstāv.
Lai saprastu, kāpēc cilvēki atkārtoti dara muļķības, lai atkārtoti justos vīlušies, ir jārunā par bravurīgu pozu, sak, man tā politika līdz vienai vietai, tāpēc neinteresējos un negribu neko zināt. Nu, lūk, rezultātā cilvēks aiziet balsot un nobalso ar krustiņa pievilkšanu tam uzvārdam, kurš biežāk dzirdēts, kaut gan katras partijas sarakstā ārpus svītras palikuši vairāki patiešām profesionāli savas nozares speciālisti, kuri ar savu pienesumu spētu krietni uzlabot gan pašas Saeimas, gan valdības kvalitāti. Tas nebūt nav pareizi, ka valstī nav cilvēku, par kuriem balsot, vienīgi patiesie darba darītāji ne vienmēr ir tie skaļākie.
Ir gan vēl viens iemesls, kāpēc mūsu parlamentā, tāpat daudzās lielajās pašvaldībās, nebūt neraujas nokļūt vajadzīgie darbinieki, proti, tā ir jau minēto plašsaziņas līdzekļu izvērstā naidīgu uzbrukumu taktika. Kolīdz kādam kaut kas nepatīk, tūdaļ pār attiecīgo politiķi nolīst tāds samazgu apjoms, ka desmit cūciņas varētu nobarot. Ja, teiksim, kāds sava aroda speciālists, kurš strādā par sešiem tūkstošiem mēnesī, patriotisku apsvērumu mudināts, nolemj kandidēt par deputātu ar divreiz zemāku algu, viņam jārēķinās, ka noteikti tiks publiski nosaukts par blēdi un zagli. Jo, rau, daudziem balsotājiem laba būtu tikai tāda valsts, kura izveidota siles formā – kā apcerēts kādā anekdotē. Rezultāts tad arī ir tāds, ka Saeimā pat ar suņubūdas palīdzību pūlas iekļūt tie, kas spēj tikai degradēt politiķa nosaukumu, bet patiesie klaušu darba veicēji cenšas nolīst, kur klusāki ūdeņi. Kaut, patiesību runājot, arī tagadējā Saeimas sastāvā ir krietns daudzums patiešām profesionālu deputātu, kuru darbību ne vienmēr sabiedrība prot novērtēt.
