“Man bija tikai viena doma – tikt uz Ameriku.” Šis smiltenietes Madaras Dzalbes (20 gadu) sapnis ir piepildījies.
“Man bija tikai viena doma – tikt uz Ameriku.” Šis smiltenietes Madaras Dzalbes (20 gadu) sapnis ir piepildījies.
No šā gada janvāra līdz vasaras brīvlaikam Madara draugiem un ģimenei bija sasniedzama tikai virtuālajā pasaulē. No Latvijas uz Jūtas štatu ASV šurp un turp gandrīz katru dienu ceļoja elektroniskā pasta vēstules.
Mājās pat krūzīte šķiet maza
Madara jau pusgadu ir Brighama Janga vārdā nosauktās universitātes studente Provo pilsētā, Jūtas štatā ASV. Mormoņi, augsti kalni, Ziemas olimpisko spēļu galvaspilsēta Soltleiksitija – tas ir pirmais, ar ko eiropiešiem varētu asociēties Jūta.
“Atbraucu uz Latviju, mājās paņēmu rokās savu krūzīti – tik maziņa! Man Amerikā ir šitik liela,” ar rokām parāda Madara, atnākusi ciemos uz “Ziemeļlatvijas” redakciju. Šobrīd viņa ir Latvijā studentu vasaras brīvlaikā, taču faktiski strādā. Palīdz tiesāt sporta sacensības.
Tā patiesi esot taisnība, ka eiropiešiem Amerikā viss šķiet ļoti liels: mašīnas, mājas, sadzīves priekšmeti. Pat piena tetrapakas turienes supermārketos ir milzīgas. Madaras Amerikas mājas, Provo pilsēta, ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju Amerikas mērogā ir maza.
Draugi e–pasta vēstulēs Madarai taujā dažādas lietas: ko viņa Amerikā ēd, vai tusē, kādi tur ir džeki utt. “Daži ir riktīgi smuki, kā Holivudas filmās. Tie, kuri ir smukulīši, strādā par modeļiem. Soltleiksitijā ir modeļu aģentūra.”
Bezmaksas studijas, pateicoties sportam
Amerikas pasaule Madarai atvērusies, jo viņa ir sportiste. Pērn smilteniete pabeidza Murjāņu sporta ģimnāziju, kur trenējās šķēpa mešanā.
Tagad jauniete ir ASV universitātes vieglatlētikas komandā. Augstskola uz četriem gadiem piešķīrusi Madarai stipendiju. Tas nozīmē, ka viņai par studijām pašai nav jāmaksā (“tas būtu daudz, aptuveni 10 tūkstoši dolāru gadā,” iestarpina Madara). Universitāte apmaksā arī dzīvokļa īri. Papildu tam 75 dolāri mēnesī atvēlēti pārtikas iegādei.
Madara Amerikā nokļuva, pateicoties draudzenei, kuru pasaules čempionātā uzrunāja smiltenietes tagadējais treneris Ričards Legass. Draudzene uz Ameriku neaizbrauca, toties iedeva trenerim Madaras vizītkarti. “Aizrakstīju viņam e–pasta vēstuli. Treneris bija priecīgs, ka var dabūt kādu šķēpmetēju no Latvijas, jo zināja, ka te šķēpmešana ir labā līmenī. Tā arī visa tā lieta aizgāja,” atceras sportiste.
Iesāktas studijas Latvijā Madara nepameta, jo pēc Murjāņu ģimnāzijas pat nemēģināja iestāties kādā no šejienes augstskolām. Sapņoja par Ameriku. “Protams, bija risks, tikšu vai ne. Tikai decembrī uzzināju simtprocentīgi, ka varēšu braukt.”
Pirms tam Madara Latvijā mācījās angļu valodu. Tās prasme tobrīd vēl nebija tik laba, lai Amerikā varētu studēt biznesu, ko gribēja. Tā vietā smilteniete šobrīd apgūst tūrisma zinības.
Eiropas studenti – wow!
Sacensībās Madara piedalās jau kopš pirmās nedēļas Amerikā. Startē savas universitātes komandā dažādās vieglatlētikas disciplīnās, tikai nemet šķēpu, jo joprojām nav sadziedēta smaga labās rokas trauma. Tāpēc arī smilteniete pagaidām nav uzlabojusi personīgo rekordu šķēpa mešanā – 51,75 metri (2005. gads).
Amerikas augstskolās sporta veids numur viens ir amerikāņu futbols. Madara stāsta, ka universitātē futbola komandai uzcelts atsevišķs sporta komplekss ar peldbaseinu un ēdnīcu. Taču arī citi sportisti augstskolās ir cieņā. Šķēpa un diska metējus un lodes grūdējus treneri meklē Eiropā, jo amerikāņi šajos sporta veidos nesasniedz augstus rezultātus.
Piedaloties sacensībās, Madara ar savu komandu jau apceļojusi daudzus ASV štatus. Bijusi Losandželosā, Arizonā, Ņūmeksikā, Teksasā, arī citā valstī – Meksikā.
Treneris sagaidīja lidostā un aizveda uz studentu apartamentiem. Tā Madara atceras savu ierašanos Amerikā. Provo universitātē (29 tūkstoši studentu) viņa tobrīd nepazina nevienu cilvēku, izņemot treneri. Vispirms smilteniete sadraudzējās ar istabas biedreni meiteni no Polijas. Draudzīgi uzņēma arī kaimiņos dzīvojošās divas studentes no Krievijas, universitātes tenisa komandas sportistes.
“Amerikāņiem studenti no Eiropas ir wow! Viņi ir sajūsmā, jo tā ir cita pasaule. Mēs klausāmies pavisam atšķirīgu mūziku. Mums ir atšķirīga attieksme pret dzīvi. Amerikāņi ir ļoti citādāki, bet vienmēr izpalīdzīgi, smaidīgi. Paši saka, ka tā ir daļa no viņu kultūras – smaidīt un apvaicāties, kā klājas,” stāsta Madara.
Ar draugiem Amerikā viņai viss ir kārtībā. Vien tad, kad smilteniete paskatās kartē, kāds attālums šķir Jūtas štatu un Latviju, kļūst neomulīgi.
Naktīs apkārt staigāt nevajag
Tas, pie kā Madara Amerikā joprojām nav pieradusi, ir turienes pārtika. Ļoti pietrūkst svaigu produktu. “Amerikāņi apskauž mūs, eiropiešus, par to, ka mums ir daudzreiz labāka pārtika. Viņiem pārtikas produkti ir ļoti modificēti. Tajos iekšā salikts viss kaut kas, lai var ilgi uzglabāt. Maize stāv divus mēnešus un vēl ir mīksta. Visi skatās, kur ir mazāk kaloriju, taču tik un tā Amerikā ir daudz resnu cilvēku. Un viņi ir pamatīgi resni, ne tādi, kā Latvijā.”
Madara labāk iepērkas nevis lielveikalos, bet meksikāņu veikalos, jo tur plašākā izvēlē ir svaigi augļi un dārzeņi.
Pamatīgs pārsteigums smiltenietei bija aizliegums Amerikā spert soli pār alkoholisko dzērienu veikala slieksni, jo viņa vēl nav sasniegusi īsto vecumu. Tas atļauts cilvēkiem no 21 gada vecuma. Pie durvīm apsargs pārbauda personas dokumentus. Arī naktsklubu dzīve atļauta tikai tiem, kuriem jau 21 vai vairāk gadu. Tusēt amerikāņi (vismaz Provo pilsētā) beidz jau pulksten vienos naktī. Klubos apklust mūzika, tiek izslēgtas gaismas.
“Kā ar noziedzību?” vaicāju Madarai, saskatījusies ASV seriālus, kaut vai “C.S.I.”, kur vienā sērijā maniaks uzbruka jauniešiem universitātes studentu pilsētiņā.
“Ja viņiem ir noziedznieki, tad tie ir riktīgākie maniaki. Pat Provo, kura Amerikā ir otra pilsēta ar zemāko noziedzības līmeni, patrulē policija. Ir izliktas zīmes naktīs nestaigāt apkārt, it īpaši vieniem, jo tas ir bīstami. Treneris mani lūdza nestopēt mašīnas, jo Amerikā normāli cilvēki neapstājoties. To darot maniaki,” stāsta Madara.
No zināmajiem studiju biedriem smilteniete un viņas draudzenes eiropietes ir vienīgās, kuras staigā kājām. Citi brauc garām un izbrīnīti signalizē. Amerikāņi ar mašīnu uz veikalu dodas pat tad, ja tas atrodas 200 metru attālumā. Automašīnas Amerikā esot lētas (par 1000 dolāru varot dabūt labu mašīnu, iestarpina Madara). Autovadītāja tiesības var saņemt no 16 gadu vecuma.
