Visu cieņu Strenču novadam par prasmi sarīkot tik lielisku pasākumu, kāds bija sestdien Strenču kultūras namā notikušais labdarības koncerts mūziķa Mārtiņa Freimaņa piemiņai ar viņa draugu un vietējo amatiermākslas kolektīvu līdzdalību. Tas deva milzum daudz spēcīgu emociju un pāri tām visām – vieglu, gaišu smeldzi, kas nevis gremdē, bet ceļ augšup, gan pateicoties Freimaņa dziesmām un dzejai, gan koncerta dalībnieku atdevei, izliekot arī viņiem savu sirdi uz āru. Un vēl visu cieņu par to, ka tā vietā, lai aicinātu uzstāties apšaubāmas kvalitātes viesmāksliniekus (ne viss ir zelts, kas nāk no Rīgas), strencēnieši izvēlas augstākas raudzes vērtības. Tām pieder arī Freimaņa sacerētās dziesmas ar jautājumiem un varbūt arī atbildēm, kur atrast orientieri savam mūžam uz planētas Zeme šajā laika un telpas dimensijā. Man nav bijusi sveša diezgan nepatīkamā sajūta, kad šķiet, – šī nav mana pasaule, tā īstā ir citur, tikai kur un kā to atrast? Atbilde bija vienkārša. Tur, tajā citā pasaulē, pat uzzinot, cik mīlestības pilna tā ir, nokļūt nav jāsteidzas, bet kā pilnasinīgam dalībniekam, nevis vērotājam ir jāizdzīvo dzīve uz Zemes. Taču ceļš uz tik vienkāršu atbildi prasīja daudzus gadus. Atbilde ir jāiegūst un jāpiedzīvo personīgi. Izlasīt to nevar. Mārtiņš Freimanis bija šāds meklētājs, nedaudz vientuļš un norobežojies, kā teikuši viņa draugi. Viņš rakstīja arī šādus vārdus: “Nebrīnies, ja izmisums tā dzeļ kā nātres, Mums vēl jāpaspēj būt mums,” vai: “Tiksimies uz planētām, Ar saules gaismu pielietām, Tiksimies zem debesīm, Kur savu dzīvi notērēt”. Neatrodot enkuru savai dzīvei, par bīstamu magnētu var kļūt pašiznīcināšanās (apzināta vai arī ne). Tāpēc ir jāmeklē, kādēļ ir vērts dzīvot tieši te un tagad, un Mārtiņš, šķiet, nobrāžot dvēseli līdz asinīm, centās ielikt tādus enkurus savās dziesmās un dzejā
