Kārķēniete Ilze Brice savulaik bija mūsu laikraksta redaktore un Valkas rajonā ļoti pazīstams cilvēks. Ikviens, kurš viņu zina, apgalvos, ka Ilze ir neparasti sirsnīga, labestīga, iejūtīga un bezgala kautrīga. Piekrītot intervijai, viņa vairākkārt atkārtoja, lai neslavējot, jo nav pelnījusi būt avīzē. Pirms kāda laika viņai dzīvē bija grūts un sarežģīts posms. Pēc slimības un ķīmijterapijas kursa Ilzei atvērās agrāk nezināma čakra – vēlme gleznot. Tā bija iekšēja prasība, kurai nevarēja stāvēt pretī. Krāsu terapija palīdzVilpulkā, kas atrodas 14 kilometru attālumā no Rūjienas, otrdien slēdza Ilzes otro personālizstādi “Mana plastika” – 11 darbi eļļas un daudziem nezināmā plastilīna tehnikā. “To man ieteica vedekla Sarmīte, kura Valkas pamatskolā māca mākslu lietas. Ļoti ērti. Kad naktī nenāk miegs, puzzviļus varu veidot bildes uz kartona gabala. Rokas tīras un nodarbe patīkama,” smaida Ilze. Pērn viņai Kārķos bija izstāde “Krāsainās dīvainības”.Ilzi atbalsta gan bērni Raimonds un Normunds, gan vīrs Vilis, kurš agrāk bija Valkas sadzīves pakalpojumu kombināta mākslinieks noformētājs. Raimonds smej, ka nereti trijos naktī pamostas un mammu redz strādājam. Bērni un vīrs palīdz uzvilkt uz rāmja audeklus un zina, ka Ilzei mīļākās dāvanas būs krāsas un otas. Viņa pati šo nodarbošanos nebūt neuzskata par dižu mākslu, bet vairāk par krāsu terapiju. Visvairāk viņai patīk attēlot ziedus. Ilze piebilst, ka nekur nav mācījusies un viņai ir sveši akadēmiskie likumi, kompozīcija un tamlīdzīgas lietas. “Tas, ko esmu paveikusi, ir manas sirds, manas rokas un otas radīts,” teic darbu autore, kura sevi uzskata par naivisti. Viņa labprāt savus darbus dāvina tuviniekiem, kuriem tie patīk.Mākslas dienās – četri kārķēniešiJautāta, vai gleznošana netraucē ikdienas mājas darbiem, viņa uzskata, ka ne. Vilis gan pajoko, ka reizēm mākslas dēļ paliekot neēdis, taču tas patiešām ir tikai joks.Kārķos dzīvo vēl viens gleznotājs autodidakts – Aleksandrs Luhaers. Ilze viņa darbus augstu vērtē, jo Aleksandrs patstāvīgi ir studējis klasiķu darbus un māku zīmēt. Arī Ilzei viņš iesaka apgūt zīmēšanas pamatus. Viņa uzskata, ka ir paskrējusi Aleksandram priekšā, sarīkojot izstādi Kārķos. Vajadzējis būt otrādi, jo Aleksandrs glezno jau daudzus gadus. Tieši Ilze viņu pamudināja sarīkot savu darbu izrādīšanu. Daudzi no tiem atrodas privātkolekcijās.Interesanti, ka mākslas dienu izstādē Valkā savus darbus izrādīja četri kārķēnieši – Ilze, Raimonds, viņa sieva Ineta, kuriem abiem ir profesionāla mākslas izglītība, un Aleksandrs.Pilsētā nekad vairs nedzīvotuBriču ģimene Kārķu “Lūķos” dzīvo jau 18 gadus. Visi bija īsti pilsētnieki. Jautāju, vai lauki kaut kādā veidā ir mainījuši viņu attieksmi pret dzīvi. “Varu izsacīt vienā teikumā – pilsētā nekad vairs nedzīvotu, jo īpaši tajās kazarmās, kur ceturtajā vai piektajā stāvā cilvēkam pēc darba nav ko darīt. Mums te, tiklīdz pa durvīm laukā, ir pļava, birzs, seni akmeņu krāvumi un daudzi citi mīļi stūrīši, kurus ar gadiem iemīlam aizvien vairāk,” stāsta Ilze. Savukārt Vilis to apstiprina ar dziesmas vārdiem: “Kas reiz skūpstījis latviešu meiču, tas to aizmirst vairs nespēs nekad…” To viņš attiecina arī uz dzīvi laukos. Viņš vairs nevar iztikt bez savām zivtiņām dīķi, bērza sulu raudzēšanas, iknedēļas pirts, zāles pļaušanas, malkas skaldīšanas un daudzām citām lietām, bez kurām laukos dzīve nav iedomājama. “Cilvēks nevar būt vienaldzīgs pret dzērvju klaigāšanu rudenī, zalkša ielīšanu pirtiņā,” piebilst Ilze. Daudzi dabas pētnieki un zintnieki ir sajūsminājušies par akmeņu krāvumu, kur esot vietas ar lielu dziedniecisku spēku. Ģimenē rūpīgi glabā senču saknes. Pa mātes līniju senčos ir daudz igauņu. Šo vietu daudz pētījusi arī Janīna Kursīte ar savu komandu.Briču ģimenei virtuvē ir portretu galerija. Te ir vecaistēvs Kārlis Strazdiņš, kurš ir Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks 1918. – 1920. gadā, kad veidojās Latvijas valsts. Savukārt Ilzes tēvs ir mākslinieks, tēlnieks un pedagogs Harijs Bērziņš. Kaimiņos, kur dzīvojis Lapas Mārtiņš, iestādījuši ozolu, un Raimonds šo vietu kopj. Tagad šo īpašumu ir iegādājies kāds norvēģis.Māja kā muzejs“Lūķos” visas ēkas ir simtgadīgas guļbūves. Vectēva K. Strazdiņa iemīļotākā vieta bija virtuvē pie loga. Visi viņu sauca par papēnu. Tagad iepretim logam ir strazdu būris un mājinieki allaž pamana, kad atlido strazdiņš – papēns. Ēku jumti prasās pēc nomaiņas. Ir jau sagādāta skaidu plēšamā mašīna, arī apses ir gana lielas. Visi darbi gaida savu kārtu.Vasarā līdzās pirtiņai ir apbrīnojama meditācijas vieta šūpuļkrēslā. “Saulrietos debesīs var redzēt tādas gleznas, nu īsti mākoņu ugunsgrēki. Mākoņu un saules mijiedarbība ir tik fascinējoša un mainīga, ka Raimonda sievai Inetai, tajā lūkojoties, gadījies atmosties zem zvaigžņotas debess,” atceras Ilze. Apkārt saimniecībai aug 11 ozoli, līdzās ir neliels purviņš ogām, mežs ar visiem tā labumiem.“Lūķu” otrā galā dzīvo Ilzes māsa Līga Liepiņa, kura strādā par zobārsti Naukšēnos. Radinieki ārzemēs to visu sauc par “Lūķu” lielģimeni. Šī māja patiesi izskatās kā muzejs arī no iekšpuses. Jāņos te allaž notiek plaša svinēšana, kurā piedalās visa dzimta. Ilze piebilst, ka, šādi dzīvojot, nevar negleznot.
