To sacījuši klasiķi, ka Krievija ar prātu nav aptverama. Tā tas bija Romanovu dinastijas valdīšanas periodā, tā tas izskatās arī mūsdienās.
To sacījuši klasiķi, ka Krievija ar prātu nav aptverama. Tā tas bija Romanovu dinastijas valdīšanas periodā, tā tas izskatās arī mūsdienās.
Tagadējā Krievijas varas un sabiedrības reālā izpildījumā varam vērot divu domāšanas tipu sajaukumu. Prezidents Putins ar vienu kāju aizvien atrodas PSRS laiku mentalitātē, bet ar otru taustās pēc cietāka atspēriena carisma patvaldības vērtībās. Vienojošais faktors ir impēriskā domāšana.
Dīvainas ir attiecības starp Krieviju un ASV – abās zemēs tuvojas prezidentu pilnvaru beigas. Īsti par visvarenu pasaules žandarmu vairs nevar uzskatīt arī ASV, un vainojamas tur prezidenta Buša militārās avantūras Irākā un nevajadzīga kašķa meklēšana citviet pasaulē. Šajā ziņā Vašingtonai Krievija vajadzīga kā atbalsts starptautisko konfliktu rajonos, tiesa, visai neuzticams ir šis atbalsts. Kopumā Krievija ar vāju ekonomiku un vāju armiju gan ASV, gan Eiropas acīs aizvien kļūst par perifēriju. Pavisam ignorēt nav izdevīgi, bet arī paļauties uz Putina Krieviju kā līdztiesīgu partneri nav saprātīgi. Lai kādi neglītumi vērpjas ap Buša administrāciju, to visu pat grūti salīdzināt ar tiem zaņķiem, ko sastrādājusi Kremļa administrācija.
Kriminālā valsts vara
Savulaik prese daudz rakstīja par prezidenta Jeļcina “ģimeni”, kuras locekļi, izmantodami valsts īpašumu privatizāciju, tika pie milzu bagātībām. Putina komandai šādu iestrāžu nebija, tāpēc vajadzēja sākt īpašumu pārdali, piemēram, iesēdinot cietumā Hodorkovski un Ļebedjevu. Saistībā ar naftas un gāzes cenu pieaugumu pasaulē Krievijā ieplūda milzu summas, un daļa atrada ceļus pie Putinam pietuvinātiem cilvēkiem. Turklāt Putins ir piespiedis uzņēmējus daļu paļņas ieskaitīt speciālos fondos, lai it kā finansētu jaunatnes organizācijas (“Naši”), bet faktiski naudas plūsma netiek kontrolēta. Lielisks iedzīvošanās avots ir noslēpumainu firmu dibināšana, kur budžeta nauda pazūd kā skurstenī. Pat Putina un Šrēdera izlolotais gāzes vada projekts, ko paredzēts būvēt pa Baltijas jūru, jau paguvis apaugt ar ārzemju firmām, kas sākotnēji plānotās izmaksas no 5 miljardiem dolāru pieaudzējis līdz 10 miljardiem. Un Kremļa dižvīru rēķinos ārzemēs nogulst aizvien lielāki naudas līdzekļi, starp citu, tiek izmantota tā pati Austrijas banka, kura izvēlēta gāzes vada projektam. Amerikāņi sarēķinājuši, ka Sečina, Viktora Ivanova un dažu Federālā Drošības dienesta augstāko ierēdņu konti izvietoti vismaz 20 ārzonu firmās. Tā kā savu izmeklēšanu sākuši žurnālu “New Times” žurnālisti, tad Kremļa komandā neliela panika. Bet ir aizdomas, ka šīs nelikumības gribēja apturēt Krievijas augsta ranga ierēdnis Kozlovs, kurš samaksāja par šo uzdrīkstēšanos ar dzīvību. Piebilstams, ka slepkavības pasūtīšanā tiek vainots pavisam nevainīgs cilvēks.
Slepkavībai seko slepkavības
Nerunāsim par tām slepkavībām, kuras veic noziedzīgie grupējumi. Šādu praksi esam pieredzējuši tepat Latvijā. Pasauli uztrauc politiska rakstura slepkavības, un Krievijas īstenībā visvairāk cietuši žurnālisti. Poļitkovskas nogalināšana bieži tiek saistīta ar paša Putina tuvāko sabiedrību. Kurš deva pavēli, to būs grūti pierādīt, jo šādas lietas netiek protokolētas. Bet šaubīties nav aizliegts nevienam.
Ar jaunu sparu atsākusies polemika par Londonā nogalināto bijušo aģentu Ļitviņenko. Rietumu preses izdevumi visu laiku uzmanības lokā turējuši slepkavības izpildītāju Lugovoju, kurš ar radioaktīvo poloniju saindējies arī pats. Angļiem galvenais uztraukums saistījās ar faktu, ka radiācijas devu saņēmuši vismaz 30 britu, tāpēc noziegums ar poloniju tiek kvalificēts par atomkara paveidu. Nule Britānijas specdienests, ko sarunās sauc par “Skotlendjardu”, paveicis izmeklēšanu, pierādot Lugovoja vainu. Protams, Krievija paziņo jau iepriekš, ka savus pilsoņus ārvalstīs neizdod, vienlaikus Kremlim pietuvinātie plašsaziņas līdzekļi liek saprast, ka angļu izmeklētāji veikuši politisko pasūtījumu, ka īstie vaininieki ir Berezovskis un Zakajevs. Krievu tauta gatava noticēt gandrīz visam, ko pauž vara. Sergejs Dorenko mazliet ironiski krievu sabiedrības psiholoģiju salīdzina ar sievietes domāšanas struktūru, jo sieviete parasti domājot: “TO dara ar mani.” Arī krievu sabiedrības vairākums domājot līdzīgi, ļaujoties, lai vara ar to izdarās kā ar bezgribas indivīdiem.
Ne tā tas ir Rietumos, kur Britānijas “Skotlendjards” ir iestāde ar lielu autoritāti.
Prezidentu maiņas
Amerikāņiem gadu simtos iedibinājusies stingra kārtība, tāpēc par nākamo prezidentu gan notiek grupējumu cīņa, bet vēlēšanas tik un tā notiks cīņā starp personībām. Krievijā jauna prezidenta vēlēšanas Kremļa administrācijā tiek gaidītas kā visīstākais murgs. Kas notiks ar mums? – vaicā ne viens vien augstākais ierēdnis un arī pats Putins. Ja Sečins vai Viktors Ivanovs var cerēt uz paslēpšanos ārzemēs, kur varētu tērēt sazagtos miljardus, tad daudz skaudrākas domas var pavīdēt Putina galvā. Ja ārzemēs juristi Putinu turēs aizdomās par slepkavību pasūtīšanu, tad viņu var piemeklēt Miloševiča liktenis. Un tie, kas jutušies komfortabli tagadējā Krievijā, lolo plānus par Putina mūžīgo valdīšanu.
Ka Putins jūtas aizkaitināts uz visu pasauli, liecināja viņa tonis dažās preses konferencēs. Sevišķi tas bija vērojams pēc ES un Krievijas sarunām netālu no Samaras pilsētas – “Strūdzinieku miteklī”, proti, “Burlaku namā”.
Gan ASV un NATO militārie plāni, gan Eiropas Parlamenta gandrīz vienprātīgā rezolūcija, kurā nosodīti Krievijas uzbrukumi Igaunijai, gan daudzie skandāli ar preses brīvību apspiešanu – tas Putinu dzen izmisumā.
Daži vārdi par nākamā prezidenta kandidatūras oficiālu nosaukšanu. Krievijā tas nevar notikt gadu vai pusgadu pirms vēlēšanām, jo tādā gadījumā esošais prezidents zaudētu agrāko rīcībspēju un svaru starptautiskās sarunās. Te varam salīdzināt ar situāciju Latvijā, kur jaunā prezidenta kandidātu vislabāk nosaukt vēlēšanu dienā. Jo latviskā kašķu atmosfēra rada apstākļus, ka pat visizcilākā personība nedēļas laikā var tikt apvārtīta darvā un piedevām vēl zosu spalvās.
Katrai sabiedrībai sava uzvedības tradīcija. Savā laikā paveicās Vīķei-Freibergai, jo viņas kandidatūra nopietni tika apspriesta vienīgi avīzē “Latvija Amerikā”, bet, Viļņa Zaļkalna pierunāti, par Kanādas profesori pēdējā brīdī iestājās arī Jura Bojāra sociāldemokrāti.
Vīķe-Freiberga, sākot augsto amatu, tika pārliecināta neminēt par viņas ticību Augstāko spēku varai. Tas nenozīmē, ka šī viņas pārliecība būtu mainījusies, jo par to varam izlasīt viņas grāmatās. Viņas ceļu uz Rīgas pili patiešām virzīja Augstākie spēki – jau kopš 1991. gada vasaras, kad viņa pirmoreiz apmeklēja Latvijas svētkalnus.
Varbūt tieši tāpēc, ka jaunajiem pretendentiem uz augsto amatu nav šīs ticības svētumam, viņi tik pretīgā veidā tiek izvazāti pa netīrumu vannām.
