Atceros Ēriku no tiem gadiem, kad viņa strādāja komjaunatnes Valkas rajona komitejā par finanšu vadītāju un pēc tam laikrakstā “Darba Karogs”. Dzīvīga, pilna kvēles, kur vajadzēja, bija arī uzstājīga. Viņai vienmēr patika atrasties cilvēkos, noteikt sarunu toni.
Interesanti, bet arī tagad, kad Ērika Tannenberga atrodas pelnītā atpūtā, viņa nekur nav pazudusi. Ir tāpat redzama izstādēs, teātra izrādēs, koncertos, literāros pasākumos. Ir lietas kursā par visu, kas notiek Valkas novadā. Šķiet, gadiem, kas rit savu gaitu, nav nozīmes. Ērika ir tikpat pilna dzīvesprieka un enerģijas kā jaunībā. Turklāt viņa nav tikai vērotāja. Ērika iesaistās arī sabiedriskajā dzīvē. Valgā viņa darbojas grāmatu draugu klubā, bet Valkā – dāmu klubā un Zilā Krusta biedrībā. Savukārt vasarās viņa, ja ir nepieciešams, strādā par gidi Rīgā un Tallinā. Tad vēl dalība dažādos kursos un semināros. Satiekoties, tā ir arī mana pirmā vēlme – uzzināt, kur viņa atradusi spēku tāpat kā agrāk visu pagūt un visu redzēt.
Visās lietās izrok laboViņa atbild ātri un nešauboties – to visu sniedz pozitīvais skatījums uz dzīvi. Turklāt no kultūras pasākumiem daudz var iegūt dvēselei, un no šī guvuma viņa negrib atteikties, jo arī tie stiprina viņas pozitīvo dzīves vērtējumu. “Par mani dažkārt saka – Ērikai viss ir labi. Tas tiesa, jo es katrā sūdā varu ieraudzīt prieku. Es visur meklēju labo. Kaut kur ielienu uz izroku to, kas tur ir labs,” saka Ē. Tannenberga.Tagad viņa dzīvo Valgā. Igaunijā mīt arī viņas lepnums – meitas Kristīne un Anita – un viņas mīlestība – pieci mazbērni. Valcēnieši vairāk pazīst Anitu, jo viņa pirms kāda laika strādāja par Valkas Tūrisma un informācijas biroja vadītāju, bet vēl agrāk – Valgas un Valkas sekretariātā. Atsaucīga un laipna, pacietīgi visu izskaidro – tā par viņu izsakās tie, kas tikušies ar Anitu. Tagad abas meitas dzīvo Tartu. Anita nodarbojas ar tulkošanu, bet Kristīne – ar uzņēmējdarbību.
Visam pāri – mīlestībaUz jautājumu, kā izdevies izaudzināt tik apzinīgas un labas meitas – Ērika atbild – visam pāri ir bijusi viņas mīlestība, kas pašlaik sabiedrībā ir liela ekstra. “Es tā kā cāļu māte esmu pilna mīlestības,” apliecina Ērika. Kad apskauj mazbērnus, ilgi nelaiž viņus vaļā. Igauņu valodu viņa ir apguvusi sarunvalodas līmenī. Var saprasties igauņu valodā tirgū un veikalos, pārskata pa diagonāli arī igauņu preses izdevumus. Viņai šķiet, ka igauņi ir pragmatiskāki un gudrāki par latviešiem, tādēļ arī dzīve Igaunijā ir labāka. Kad Ērika paliek viena, tad laiks klausīties mūziku un lasīt grāmatas. Arī tās sniedz jaunu atklāsmi par cilvēku savstarpējām attiecībām un, protams, mīlestību. No pēdējām grāmatām, kas viņai ļoti patika, ir Osho romāns “Mīlestība, brīvība, vienpatība” un Eleonoras H. Porteres “Polianna”. “Tās ir manas grāmatas, mana domāšana. Nesaprotu tos, kuri sūkstās, ka grāmatas ir dārgas un tās nav iespējams nopirkt. Kur bibliotēka! Valkā ir ļoti laba bibliotēka. Tajā vienmēr var atrast jaunākos izdevumus,” saka Ē. Tannenberga.
Paraugu snieguši krustvecākiTo, ka tagad Ērika dzīvo Igaunijā, viņa uzskata par normālu parādību. Viņas bijušais vīrs ir igaunis. Ērika atceras, ka viņas dzimtā ir latvieši, vācieši, igauņi, arī latgalieši un ukraiņi. Paraugu kā dzīvot, viņa aizguvusi no krutmātes Almas. “Viņai tagad ir 93 gadi, bet man joprojām sūta garas vēstules. Krustmāte iet uz bibliotēku, pozitīvi raugās uz dzīvi, bet savās likstās nekad nevaino citus. Cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir, jo saprot, ka nevienu nevar pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. No viņas esmu iemācījusies visās nebūšanās vispirms par vainīgu uzskatīt sevi. Tas ļauj izkopt pašai atbildību par lietām, kas notiek ap mani. Savukārt krusttēvs man iemācīja iemīlēt mūziku. Viņš pats kapelā spēlēja akordeonu un cītaru. Mans pirmais lielākais raksts avīzē bija tieši par viņu,” atminas Ērika.
Domāt par karu ir baisiSavukārt no tēva viņa aizguvusi izturību. “Tētis bija vācietis, kaut pats piedzima brīvā Latvijā – 1918. gada decembrī. Līdz karam dienēja Latvijas armijā. Kara laikā vācu armijas štābā bija tulks. Sekoja cīņas Kurzemes katlā, pēc tam krievu gūsts. Pati kādreiz domāju, kā to visu var izturēt. Īpaši tagad ienāk prātā šīs domas, kad Eiropā atkal atskanējušas kara zalves,” saka Ērika. Tas ir baisi, jo viņai pēc būtības ir sveša agresija un vardarbība. Ērika atceras vecāku stāstīto, ka viņas ģimenes mājas dedzinātas divas reizes, un klusībā lūdzas, lai nekas tāds vairāk nenotiktu. Ērika nespēj saprast, kā cilvēki spēj kļūt par zvēriem un cits citu nogalināt.Cilvēki, ar kuriem kopā Ērika ir strādājusi, viņu atminas un satikšanās vienmēr ir ļoti sirsnīga. “Kad biju savā dzimtajā pusē Alūksnē, aizgāju uz savu pirmo darbavietu – toreizējā “Oktobra Karoga”, tagad “Malienas Ziņu” redakciju. Satikos ar kolēģiem un līdz tumsai nopļāpājām.
Dzīvē galvenais ir pati dzīveKad ir brīvs laiks, Ērikai patīk staigāt pa abām pilsētām – Valku un Valgu – un vērot visu apkārtnē. Dzīve mainās strauji. Viņa redz, ka cilvēki kaut kur pastāvīgi skrien, nervozē, ir stresa pilni. Tas viņai nav saprotams. Viņa uzskata, ka jāķer kaifs no dzīves. Katrs mirklis ir svarīgs, lai to izdzīvotu pilnībā. “Dzīvē pats galvenais ir pati dzīve. Tajā nav jācīnās ar katru minūti, nav jāskrien ar galvu sienā, bet jāpieņem tāda, kāda tā ir, un jādzīvo ar prieku – viegli un gaiši. Un tad atklāsies, ka dzīve patiesībā ir ļoti vienkārša. Novēlu visiem pārņemt šo manu skatījumu uz dzīvi,” aicina Ē. Tannenberga. Viņa atceras, ka arī vācu dzejnieks Heinrihs Heine ir teicis: “Visi stiprie cilvēki mīl dzīvi.” Šī teiciena patiesību Ērika pati ir izdzīvojusi.Nedomājiet, ka Ērikai nav bijuši pārdzīvojumi un vilšanās. Taču viņa visu ir pārdzīvojusi sevī, jo zina, ka dzīve nemainīsies, ja sāks skaļi žēloties. Tādēļ Ērika, ja tas iespējams, nesaietas ar saspringtiem un viegli aizkaitinātiem cilvēkiem. Viņi kropļo dzīvi un arī citos izraisa neiecietību. “Ir jāizvēlas, ar ko kopā pavadīt laiku. Man tādi sirsnīgāki draugi ir Mārīte Magone un Smiltenē dzīvojošā dzejniece Marika Svīķe. Abas ir pozitīvisma paraugs. Mārīte spēj būt visur klāt un šķiet, ka viņas enerģiju nekas nevar apslāpēt. Man patīk šādi cilvēki,” apliecina Ērika. Marika Ērikai ir veltījusi dzejoli. Domāju, ka ļoti trāpīgu. “Labākās dāvanas ir manas dienas,/ Kas bija un kas būs./ Un tāpēc – pateicos Dievam,/ Ka esmu uz pasaules,/ Un vēl par to, ka esat jūs.”Viņa nesaprot, kā tagad var runāt par depresiju. “Tā kļuvusi par modernu lietu, bet patiesībā tā, manuprāt, ir pārspīlēta uzmanības pievēršana sev, liels egoisms. Vēl man nepatīk skaudība, kas valda sabiedrībā. Tā ir vēlēšanās iegūt to, kas pieder citam, bet pašam neko nedarīt no tā, ko paveicis otrs. Šie negatīvie procesi piesārņo dvēseli un atņem tai spēkus. Negatīvas izjūtas atnes slimības un ciešanas, un cilvēks kļūst bezspēcīgs. Tad arī atliek vairs tikai činsktēt. Ar izslietu galvu un prieku jāiet pa dzīvi, tad enerģija un spēks nezudīs,” saka Ē. Tanenberga.
