Pagājušajā nedēļā manu uzmanību īpaši piesaistīja Kristiana Brektes zīmētā ilustrācija literatūras un publicistikas žurnālam “Domuzīme”, kurā autors attēlojis Raini kopā ar nedaudz atkailinātu Aspaziju. Vētrainās diskusijās par šo zīmējumu internetā iesaistījās ļoti daudz cilvēku, gan izsakot savu sašutumu, gan atbalstot autora interpretāciju par abiem dižgariem. Iespējams, daudzos cilvēkos šis attēls, gluži kā manī, sākotnēji radīja mulsumu, taču, nedaudz padomājot, radās doma – kādēļ gan ne. Var arī tā. Jautājums, vai Rainim un Aspazijai bija sekss, izklausās gandrīz nepiedienīgs, jo abu dzejnieku tēli ir ļoti pjedestalizēti. Atceroties vidusskolā mācīto un pēc tam iepazīstoties ar Raiņa pilnu kopoto rakstu izdevumu, jebkura doma un asociācija par erotiskām lietām šķiet neiederīga. Tiesa, laiki mainās un tagad erotika nav nekāds tabu. Medijos joprojām diskutē par atļautības robežām, par to, cik lielā mērā mākslinieks var būt provokatīvs. Zināmā mērā var saprast puritāņus, kuri uzskata, ka zīmēt puskailu Aspaziju ir vismaz negodīgi, jo viņai atļauju palūgt nevar un kailums ir privāta lieta. Kāda mana paziņa literāte amatiere, lūgta komentēt šo zīmējumu, par to izteicās visnotaļ atzinīgi, turklāt pauda savas izjūtas, redzot zīmējumu gan pilnībā, gan tikai augšējo daļu no tā, kā tas bija publicēts dažos interneta portālos. Viņai nekādi nevar pārmest uzskatu stingrības, pat puritānisma trūkumu. Galu galā zīmējums ir gana akadēmisks un bez jelkādiem pārspīlējumiem, ironijas un cinisma. Darbs ir ieturēts klasiskās estētikas, pieklājības un ētikas robežās. Cilvēki vien esam un arī no dzejnieku dzīves nevajadzētu izslēgt kādu no viņu attiecību aspektiem.
