Bijušais valcēnietis, tagad Riska kapitāla fonda “BaltCap” partneris Dagnis Dreimanis dzimtajā pilsētā nav biežs viesis, taču ik pa laikam apciemo savus vecākus Annu un Laimonu Dreimaņus, apmeklē arī Valkas luterāņu dievnamu, kura uzturēšanā un remontos ir ieguldījis daudz personīgo līdzekļu.
Dagnis ir dzimis Valkā, līdz 10. klasei mācījies vietējā vidusskolā, pēc tam divus gadus – jaunizveidotajā Rīgas komercskolā, līdz 1993. gadā nokļuva ASV, kur nelielā universitātē Pensilvānijas pavalstī finanšu un ekonomikas studijās aizvadīja trīsarpus gadus un ieguva bakalaura grādu.Atgriežoties Latvijā, neilgi strādāja Hansabankā, pēc tam lielā starptautiskā audita kompānijā SIA “PricewaterhouseCoopers”. Kopš 2000. gada D. Dreimanis strādā Riska kapitāla fondā “BaltCap”. Pirms pusgada viņš atkal atsācis mācīties un studē biznesu maģistrantūrā Singapūras Universitātē. Šīs studijas notiek paralēli darbam, taču daudz jābraukā arī uz Singapūru, Indiju, Ķīnu un ASV. Dagnis atzīst, ka tā ir fantastiska iespēja vairāk uzzināt par Āziju, ASV un iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri mācījušies Rietumeiropā un ASV, taču Āziju daudzi nepārzina.Dagnis jau 11 gadus ir precējies ar valcēnieti Oļesju (Meļņiku) un viņiem ģimenē aug trīs meitas – Elīza, Līva un Sāra. Dreimaņi dzīvo Pierīgā, Babītes pagasta Beberu ciematā.
– Ko nozīmē strādāt Riska kapitāla fondā “BaltCap”?- Mēs veidojam fondus un ieguldām līdzekļus dažādos uzņēmumos, kļūstot par to līdzīpašniekiem. Cenšamies tos attīstīt 5 – 6 gadu garumā. Lielākoties ieguldām strauji augošos uzņēmumos. Redzamākie no tiem ir tirdzniecības ķēde “Depo”. Finansējām vadības komandu, kurai bija vīzija, kādam jābūt rezultātam. Esam iekšā “Stendera” projektā, ko Latvijā pazīst, taču daudzi nezina, ka šim uzņēmumam ir apmēram 200 veikalu visā pasaulē. Darbojamies arī “Pūras šokolādē”, kas ir jauns uzņēmums, “Hansa elektronika” un citos. Esam stāvējuši klāt pie zīmola “Delfi” radīšanas. Pavisam Latvijā kopā esam bijuši vai esam 25 projektos. Pārvaldām 200 miljonus un pa visām Baltijas valstīm kopā esam 20 darbinieku. Tie visi nodarbojas ar ieguldījumu veikšanu. Pārējie, piemēram, juristi un grāmatveži, ir ārpakalpojumu sniedzēji.- Kāda ir jūsu saistība ar Valku pašlaik?- Esmu uzaudzis Lauktehnikas rajonā, ir daudz sportots, jo īpaši slēpots. Tagad ziemas ir kļuvušas īsākas, taču vienalga cenšos atbraukt, lai uzslēpotu Valkas apkārtnē vai aizbrauktu līdz Otepē. Braukšana uz šo slēpošanas galvaspilsētu Igaunijā mums ir kļuvusi par tradīciju un turp dodamies katru gadu. Esmu cieši saistīts ar Valkas baznīcu.Vasarā daudz spēlēju pludmales volejbolu un skrienu. Esmu noskrējis arī pāris maratonu, tas viss gan tagadējā dzīvesvietā. Manā vecumā nepieciešami nopietni izaicinājumi. Esmu pārliecināts, ka maratons nav domāts 20 gadniekiem.- Runājot par Valkas-Lugažu baznīcu, cik zinu, jums ir lieli nopelni tās uzturēšanā.- Uztveru to tā, ka baznīcai jādod 10 procenti no visa, kas man ir. Tā ir Dieva, nevis mana daļa.- Zinu, ka daudzi ir centušies kļūt par ticīgiem cilvēkiem, taču viņi to klikšķi jeb atklāsmi nav piedzīvojuši. Kā jūs nonācāt pie ticības?- Vēsturiski bija tā, ka guvu fizisku traumu un to ļoti pārdzīvoju. Iedomājos, kāpēc to nevar sadziedēt un vai Dievs var palīdzēt. Iznākumā viss sadzija un ar mammu norunājām, ka vajadzētu aiziet uz baznīcu un uzzināt, kas tur notiek. Tas bija 1986. gadā, un tolaik draudzē kalpoja mācītājs Elmārs Mačs. Tur aktīvi darbojās svētdienas skola un kopš tā laika baznīcu nekad neesmu pametis.- Kurā draudzē darbojaties pašlaik?- Pašlaik mūsu ģimene ir Piņķu baznīcas draudzē, jo uzskatām sevi par Piņķu jeb Babītes iedzīvotājiem. Esam aktīvi iekļāvušies draudzes darbā – regulāri apmeklējam dievkalpojumus un piedalāmies talkās un citos pasākumos. Mūsu dievnamā kalpo mācītājs Andris Kraučs.- Kas ir jūsu ģimenes galvenais vaļasprieks?- Mēs daudz ceļojam. Vismaz pāris reižu gadā kopā ar bērniem dodamies ārpus Latvijas, lai arī viņi pierod ceļot un redz, kā cilvēki dzīvo citviet, lai mācās un saprot dažādu pasaules tautu mentalitāti. Ik pa laikam dodamies uz kādu vietu, kuru neapmeklē daudz cilvēku, kur nevar sastapt daudz tūristu. Tas ir ārpus Eiropas.Otrs mūsu ģimenes nopietnākais vaļasprieks ir dārza darbi. Tiesa, tur galvenā noteicēja ir Oļesja, taču arī man patīk. Dārzā pavadām daudz laika. Oļesjas lauciņš ir puķes, bet es vairāk darbojos ar augļu kokiem. Arī bērnus cenšamies iesaistīt šajos darbos. Viņiem ir jāzina, kā dabā aug dažādas lietas, kā garšo īstas dabas veltes. Līdz ar to meiteņu ēdienkartē ir daudz upeņu, ērkšķogu, ābolu un citu augļu.- Runājot par ēdieniem, vai mājās daudz gatavojat paši vai apmeklējat sabiedriskās ēstuves?- Gan, gan. Mums patīk gatavot pašiem. Es vienmēr gatavoju brokastis. Tas ir mans pienākums. Savukārt sieva rūpējas par pusdienām vai vakariņām. Dažkārt virtuvē abi kopā cenšamies eksperimentēt, lai baudītu jaunas garšas. Izmantojam arī pavārgrāmatas. Esam iecienījuši vokpannu, kas ļauj sajust austrumnieciskas garšas. Patīk arī gruzīnu virtuve. Es ēdu praktiski visu, bet sievai gaļas ēšanas daudzums laiku pa laikam mainās.- Jūsu dzīve un tās ritms ir visnotaļ piesātināts. Vai tas palīdz gūt arī kādas vērā ņemamas atziņas?- Viena no tām, man kā latvietim šķiet, ka esam pārlieku nomākti. Arī ziņas protam atrast tās bēdīgākās nevis priecīgākās. Kopā ar ģimeni pavadot pāris nedēļu Āfrikā un pēc tam atgriežoties mājās, man vienmēr ir sajūta, ka te dzīvojam kā Dieva ausī. Nenoliedzami, ka pasaulē esam starp pirmā pussimta attīstītākajām valstīm. Šķiet, ka paši sevi par daudz noniecinām, par daudz iedragājam savu pašapziņu.- Kāpēc tā, jo vidusmēra latvietis neapšaubāmi ir darbīgs un strādīgs? Mūsdienās gandrīz visi ir kā vāveres ritenī iekāpuši un dzīves temps aizvien paātrinās. Kā šajā situācijā panākt garīgo līdzsvaru?- Esmu daudz laika pavadījis Amerikā un domājis par šiem jautājumiem. Salīdzinot ar amerikāņiem, mēs tomēr strādājam daudz mazāk. Savukārt Āfrikā iedzīvotāji vairāk prot baudīt dzīvi. Esot Madagaskarā uzzināju, ka 40 procentiem iedzīvotāju vispār nav apavu. Tikpat daudz iedzīvotāju valkā lietotus apavus, kurus turp nosūta eiropieši, un tikai 20 procentu iedzīvotāji atļaujas nopirkt sev jaunas kurpes. Taču sajūtas šajā vietā liecina, ka madagaskarieši ir priecīgi un apmierināti.- Kas jūs pašlaik visvairāk satrauc pasaules politisko notikumu kontekstā?- Protams, mani nodarbina pašreizējā ģeopolitiskā situācija, galvenokārt attiecības starp ASV un Krieviju. Lai kā arī mēs raudzītos uz politiku, tā visa raisās ap Tuvējiem Austrumiem. Mums ir nozīmīgi apzināties, ka spējam sevi aizstāvēt, tāpēc jāmeklē ciešākas saites ar Ameriku, lai ģeopolitiskajos strīdos mēs neizrādītos zaudētāji.- Vai Latvijas nākotne varētu jūtami mainīties saistībā ar paredzamo bēgļu uzņemšanu un islamizāciju?- Domāju, ka bēgļiem Latvija nebūt nav galamērķis, taču Eiropai kopumā ļoti nopietni jādomā par kristīgo vērtību saglabāšanu. Redzot, kas notiek Vācijā un Zviedrijā, kā tur mainās iedzīvotāju sastāvs, nopietni jāpārdomā par pamatvērtībām. Esmu Nacionālās apvienības atbalstītājs, taču, manuprāt, viņi taisa nevajadzīgu politisko troksni, jo nedomāju, ka bēgļi alkst dzīvot Latvijā. Protams, cilvēcisks risinājums problēmai ir jāmeklē, taču arī arābu valstīm vajadzētu būt vairāk pretimnākošām. Uz to pusi bēgļi nevirzās, jo nav tur gaidīti. Tas ir sarežģīts ģeopolitisks jautājums.- Ko jūs ieteiktu darīt jaunajiem cilvēkiem, kuri absolvē Valkas ģimnāziju, kā veicināt viņu izaugsmi?- Domāju, ka jaunībā ir viegli iekļauties dzīves plūsmā un pakļauties modei studēt juristos, valodas, sabiedriskās attiecības un tamlīdzīgas lietas. Jauniešiem vajadzētu nopietni izvērtēt savus nākotnes plānus. Skolotājiem būtu jāpalīdz saprast, kurās profesijās patiešām trūkst speciālistu un kur paveras lielas iespējas. Mums fundamentāli sāk trūkt cilvēku ar eksaktām zināšanām, piemēram, inženieru. Par uzņēmēju nevar izmācīties, par to var tikai piedzimt. Sekot straumei ir vieglākais ceļš, taču daudziem pēc tam nākas attapties, ka iecerētais ir bijis aplams ceļš un ar šādiem speciālistiem ir pilna Latvija. Lai arī kā jaunībā ir grūti sevi piespiest, ir nozīmīgi produktīvi iztērēt savu laiku mācībām, iepazīt cilvēkus un labi apgūt vismaz vienu valodu. Mūsdienās bez angļu valodas neiztikt un arī krievu valodas zināšana ir liels pluss. Arī man valoda ir ļoti palīdzējusi karjeras veidošanā. Labā angļu valodas apmācība Valkā un pēc tam arī citviet man ir devusi iespēju vienmēr būt nedaudz priekšā citiem. Es nezinu situāciju Valkā, taču Piņķu un daudzās Rīgas skolās visi labprāt apmeklēja sporta stundas. Ja kāds to nevēlējās, tas šķita dīvaini. Diemžēl tagad nesportojošo skolēnu procents ir ļoti liels. Tas ir nedaudz biedējoši. Es vienmēr visiem ieteiktu sportot, jo jau 30 vai 40 gados fizisko aktivitāšu trūkuma izraisītās sekas būs jūtamas.
