100. dzimšanas dienu radu pulkā sagaidīja Valkas pagasta iedzīvotāja Haritina Gaigale. Jubilāre saņēma Latvijas prezidenta Andra Bērziņa apsveikumu, viņu sveica arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, Valkas pagasta pārvaldes amatpersonas un, protams, daudzie tuvinieki.
Jubilāre, kuru tuvinieki mīļi sauc par babiņu, pateicās par dāvanām un vēlēja visiem nodzīvot ilgu un skaistu mūžu. Savā 95. dzimšanas dienā Valkas pagasta pārvaldes darbiniekiem viņa solīja, ka sagaidīs arī simtgadi. Tā arī ir noticis.
Kārto saimnieciskās lietasTikai retajam izdodas nodzīvot gadsimtu garu mūžu un neviens tam nevar atņemt to, kas mūžā ir piedzīvots. Haritina ir sešu bērnu mamma. Viņai ir 19 mazbērni, 29 mazmazbērni un seši mazmazmazbērni. Īsta bagātība. H. Gaigale ir dzimusi kā pastarīte bijušajā Balvu rajonā nelielā apdzīvotā vietā Kaupiņās deviņu bērnu ģimenē. Tēvs bijis mežsargs, māte labi šuvusi un bijusi prasmīga saimniece. Spējuši gan kuplo ģimeni pabarot, gan iekopt paprāvu saimniecību. Gāja laiks, Haritinu par sievu nolūkoja kaimiņu mājas jaunais saimnieks Aleksandrs. Viņš bijis izglītots, spēlējis vijoli vietējā kapellā, bijušais rīdzinieks. Tolaik bija modē doties no Rīgas uz laukiem. Tā Haritina kļuva par saimnieci. Viņa ar vīru ilgi turējās pie savas zemes, taču padomju valdīšana agrāk vai vēlāk visus piespieda iestāties kolhozā. Gaigalu ģimene nebija izņēmums.60. gadu vidū ar otro vīru Viktoru viņi pārcēlās uz Valkas pagastu un dzīvo piecu kilometru attālumā no pilsētas. Līdzās dzīvo arī mazmeita Skaidrīte Poriete, mazdēli Pēteris un Jānis Zalužinski ar ģimenēm. “Mums visiem liels prieks, ka vecmamma turpina aktīvi kārtot saimnieciskās lietas, pati gatavo ēdienu un vīram dod praktiskus norādījumus,” smaida mazmeita.Pirms diviem gadiem Haritina un Viktors svinēja zelta kāzas. Jautāta par mīļākajiem ēdieniem pašlaik, jubilāre atbild, ka viņai ļoti garšo gaļas pīrādziņi. Tos viņa šad tad labprāt cep arī tagad. Haritina uzskata, ka vismaz vienreiz dienā cilvēkam jāēd labi pagatavota gaļa, taču nekad nav ēdusi desas un tamlīdzīgus izstrādājumus.
Izglābj vīru no dienestaJubilāre ar savu rīcību ir pierādījusi, ka mazs cinītis var gāzt lielu vezumu. Ar milzu ticību un enerģiju viņa ir paveikusi gluži neticamo. Haritina no vācu armijas izglāba un mājās pārveda savu vīru. Babiņa uzzināja, ka tolaik bijis likums – ja saimniecībā ir vismaz astoņi hektāri aramzemes un ģimenē mazi bērniņi, tad nav jādodas dienestā. Vīru saskaņā ar sastādīto sarakstu tomēr iesauca dienestā un viņš nokļuva Kandavā. Haritina ar zirgu izbrauca visas instances Tilžā, Kārsavā, Rēzeknē un Daugavpilī, lai sadabūtu un apstiprinātu visus nepieciešamos dokumentus. No Daugavpils viņa ar vilcienu, kuru centās sabombardēt, devās uz Rīgu un pēc tam uz Kandavu. Vēl 10 kilometri bija jāveic kājām, lai nokļūtu vajadzīgajā armijas štābā. Pēc divām nedēļām vīrs vācu uniformā ieradās mājās, tā arī ne dienu nekarojis.Tie bija skarbi laiki. Pēc kara tā saucamie mežabrāļi izlaupīja daudzas saimniecības. “Mums zemes bija daudz, tāpēc arī labības apcirkņos netrūka. Atbrauca mežabrāļi, piedraudēja ar ieročiem, labību sabēra maisos. Graudu palika tikai tik daudz, cik ar slotu varēja saslaucīt, knapai izdzīvošanai. Esam daudz cietuši. Citā reizē laupītāji iegāja kūtī un cūciņu turpat nošāva un aiznesa. Paņēma pat vienīgo telīti, kas bija palikusi kūtī. Pēc laiciņa skatāmies – netālajā mežā kūp dūmi. Vēlāk uzzinājām, ka tur vārīta mūsu telīte,” atceras simtgadniece. Viņa teic, ka to laiku nekādi nevar salīdzināt ar grūtībām, par kurām gaužamies šodien.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
