Šis gads ir īpašs gan Smiltenes Tautas teātrim, gan tā režisoram Agrim Māsēnam. Latvijas amatierteātru iestudējumu skates “Gada izrāde 2013” finālā, kas notika šomēnes, smiltenieši uzvarēja četrās nominācijās no septiņām.
“Gada izrāde 2013” Latvijas amatierteātros ir Paula Putniņa lugas “Pusdūša” iestudējums Smiltenes Tautas teātrī. Gada režisors ir Agris Māsēns, Gada aktrise – Dace Purvlīce, Gada aktieris – Aigars Veldre (visi – Smiltenes Tautas teātris). Izrādes vērtēja Latvijā atzīti teātra profesionāļi.Smiltenes Tautas teātris Agra Māsēna vadībā kļūst arvien spēcīgāks un jau pietuvojies latiņai, kas amatierus šķir no profesionāļiem. Smilteniešu iestudējumus mīl ne tikai kritiķi, bet arī publika. “Pusdūšas” izrādes jau bija izpirktas mēnešiem uz priekšu.“Ziemeļlatvija” uz sarunu uzaicināja Agri Māsēnu, lai lūgtu režisoru dalīties emocijās šajā Smiltenes Tautas teātra zvaigžņu stundā.- Bez šaubām, tas ir patīkami, par sasniegto, tai skaitā par titulu “Gada režisors” teic Agris Māsēns. – Taču galvenais pat nav balva, bet gan godīgi darīt savu darbu. Ir prieks, ka mūsu kolektīvs no gada uz gadu aug plašumā. Jaunajā brīvdabas izrādē, Annas Brigaderes lugā “Sievu kari ar Belcebulu” piedalās 20 aktieri. Tas liecina, ka Smiltenē interese par teātri ir acīmredzami augusi. Vienam otram skeptiķim Smiltenes pusē ar savu darbu arī esam pierādījuši, ka skepsei nav vietas. Esam iegājuši labā līmenī, taču, kā teica mans pedagogs Pēteris Lūcis, – nekas nav tik labs, lai nebūtu divreiz labāk.- Māksla gan ir radoša joma, kurā ar to, ka cilvēks godīgi dara savu darbu, vien nepietiek. Ir arī citi nosacījumi, kas jāziedo uz mākslas altāra, lai radītu vērtību.- Protams, ļoti būtiska lieta teātrī ir izglītība. Man ir augstākā profesionālā izglītība režijā, un ir iedoti pamatīgi pamati, līdz ar to es varu strādāt profesionāli. Diemžēl tā pietrūkst daudziem amatierkolektīviem, kurus uzņemas vadīt cilvēki bez augstākās izglītības režijā. Taču tā ir vajadzīga. Ir 21. gadsimts. Spēlēt tikai tekstiņus uz skatuves jeb kaut ko atrādīt vairs nevar. Mans mīļais skolotājs Kroders (režisors Oļģerts Kroders – redakcijas piezīme) vienmēr teica – ir vajadzīgas divas lietas: iekšējā darbība (ko tu dari lomā un kādēļ tu šos vārdus runā) un partnerība. Ja tās ir, tad jau var sanākt kaut kas jēdzīgs. Man ir arī laimējies, jo apkārt ir daudz tīrradņu, kuriem māte, tēvs un Dieviņš ir iedevis talantu un kuri var ļoti labi strādāt teātra jomā arī bez profesionālās izglītības, piemēram, Dace Purvlīce un Aigars Veldre. Man par viņiem ir prieks, tāpat par pārējiem mūsu kolektīva aktieriem, kuri godīgi strādā. Lielākais gandarījums ir tad, ja viņiem ir interesanti pie manis un viņi gūst gandarījumu ārpus sava tiešā darba, spēlējot teātri. Man ir Krodera skola, tāpēc es ar aktieriem strādāju ar jokiem, ar piemēriem no dzīves, dauzoties un ampelējoties. Man ir svarīgi, lai tās nav skolotāja un skolēna attiecības. Man ir ātri uzliesmojošs raksturs, taču es nekliedzu uz aktieriem. Man pašam nav paticis, ja ar pitku iet virsū, līdz ar to nekad pret savu dēlu neesmu roku pacēlis, kur nu vēl pret aktieriem. Viņi ir jāmīl, nevis jāsit, un tad arī viņi veras vaļā, un viss notiek. – Kādu jūs redzat mazpilsētā un pagastā amatierteātra sūtību, misiju? Kā tam vajadzētu darboties, kā caur mākslu ietekmēt sabiedrību? – Kā mēs labi zinām, ne jau tikai Latvija, bet visa pasaule ir pārņemta ar materiālo, un garīgums paliek aiz trejdeviņiem kalniem. Tāpēc ir būtiski dot cilvēkiem šo garīgumu, garīgi audzināt. Tas nozīmē ņemt labu dramaturģisko materiālu un nenodarboties ar sēnalu dramaturģiju. Man ir prieks, ka šajā ziņā nopietni strādā Blomes amatierteātris un tā režisore Gita Skadiņa, kas uzdrīkstas strādāt ar Čehovu. Mēs (Smiltenes Tautas teātris – redakcijas piezīme) rudenī ķersimies klāt lielajai klasikai. Studēsim Ostrovska “Vilki un aitas” par naudas nozīmi, par materiālo pasauli, par to, kā vienam otru apčakarēt naudas ziņā, par to, ka vilki un aitas ir tā samaisījušies savā starpā, ka grūti atšķirt, kurš ir godīgā aitiņa un kurš – nežēlīgais vilks. Bez šaubām, ir arī jādomā, lai piesaistītu skatītāju. Man nav nozīmes paņemt augsti intelektuālu materiālu, kad skatītāji atnāks, augstākais, uz vienu vai divām izrādēm. Ar to lai nodarbojas profesionālie teātri. Amatierteātrī ir jāatrod zelta vidusceļš. Šogad novinnējām ar Paula Putniņa “Pusdūšu”. Es pat nedomāju, ka šī luga un izrāde izraisīs tik lielu rezonansi. Izrāde ir par to, lai neveidojas latviešu nacionālais vīriešu raksturs – pusdūšas. Pēc 2011. gada datiem, Latvijā vairāk nekā 10 procenti jeb 62 000 vīrieši ir vecpuiši, dzīvo mammītes vai abu vecāku paspārnē. Tas mūsu valstij ir liels skaitlis.- Ko vēl šobrīd darāt bez Smiltenes Tautas teātra?- Valmieras Drāmas teātrī lēnām esmu pārgājis tikai uz atsevišķiem projektiem, kas mani interesē, un lēnām esmu pieslēdzies Smiltenei, kur esmu viens pats “nekronēts valdnieks”. Man te ir ļoti laba gaisotne, ļoti jauks kolektīvs, ļoti laba asistente Zinaida Bērza, uz kuru es varu paļauties. Paradokss, taču man Smiltenē ir interesantāk, kaut es strādāju ar neprofesionāļiem. Savulaik arī Valmieras teātrī esmu mēģinājis taisīt izrādes, taču vidē, kur pats esi audzis, pēc tam strādāt ar kolēģiem ir ārkārtīgi grūti.- Ja īsumā būtu jāieskicē savas dzīves gājums, kāds tas būtu?- Esmu dzimis Talsos. Mammīte ar tēvu izšķīrās un atnāca atpakaļ uz Valku, jo viņa ir cēlusies no Grundzāles pagasta. Tur bija tādas “Baložu” mājas, kuras kara laikā tika sabombardētas. Līdz 6. klasei nomācījos Valkā, tad pamatīgi saslimu ar plaušu karsoni un 7. un 8. klasi pabeidzu Vijciema astoņgadīgajā skolā. Šīs divas klases Vijciemā ir mans skaistākais skolas laiks. Tad iestājos Kultūras koledžā (toreiz Kultūras darbinieku tehnikumā) režijas nodaļā. Vēl nepabeidzis, pārgāju uz neklātieni un strādāju Valkas kultūras namā. Tajā laikā Valmieras teātrim vajadzēja jaunus puišus, aktierus. Koledžā kopā ar mani mācījās Skaidrīte Putniņa (Valmieras Drāmas teātra aktrise – redakcijas piezīme), sapazināmies, un viņa mani aicināja startēt uz Valmieras teātri. 21 gada vecumā izturēju pārbaudi pie Krodera un Lūča. Aktieros mani gan paņēma ne uzreiz. Sāku par skatuves strādnieku, tad biju palīgsastāva aktieris, līdz izsitos līdz aktierim. Iestājos neklātienē Ščukina teātra augstskolā Maskavā, ko pabeidzu ar kvalifikāciju “režisors”. Mācījos kopā ar Mihailu Gruzdovu. Pamēģināju darboties teātrī režijas laukā, tomēr aktiera profesija ņēma virsroku, un tā esmu nostrādājis Valmieras Drāmas teātrī par aktieri 45 gadus. Bet amatierteātrī spēlēju jau Valkas laikā. Režisore toreiz bija Māra Biseniece, kuras mazdēls Gaidis Bogdanovs spēlē tagad pie manis Smiltenes Tautas teātrī, tāpat kā manas skolasbiedrenes Laumas dēls Vismants Treisners.- Par ko novēlat cilvēkiem aizdomāties ikdienas skrējienā? – Par garīgo latiņu. Saprotu, ka ir interneta laikmets, taču, ja nelasīsim grāmatas, ja skolās neaudzināsim bērnos patriotismu un nacionālo pašapziņu, ja uz skolām neies strādāt vīrieši, kas ir ļoti būtiski, tad Latvijā mums būs daudz pusdūšu. Mums dikti jādomā par šīm lietām, ja negribam izkūpēt pasaules vējos.PAR AGRI MĀSĒNU• Dzimis Talsos 1947. gada 18. septembrī.
• Absolvējis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1973.), B. Ščukina teātra skolas Režijas nodaļu Maskavā (1982.).
• Aktiera stāžs – 45 gadi Valmieras Drāmas teātrī (VDT). Par savām lomām saņēmis gan VDT balvas, gan Latvijas Teātra gada balvu (Serebrjakovs izrādē “Tēvocis Vaņa”).
• Režisors Smiltenes Tautas teātrī.
• Dzīvo Valmierā.
• Ģimene: sieva Lelde Kalēja (VDT aktrise), dēls Matīss, mazbērni Markuss Dāvis, Laura Tīna, Evelīna Dārta un Estere Anna.
