Gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan biznesā panākumu atslēga un veiksmes garants ir spēja veidot dialogu. Par šo ābeces patiesību kārtējo reizi varēju pārliecināties tikko aizvadītajos Cēsu pilsētas svētkos.
Tie kopumā bija grandiozi. Ja būtu jāstāsta, ko redzēju, ko dzirdēju un kādi iespaidi – vienā avīzes numurā vietas nepietiktu. Akcentēšu tikai vienu pārdomu no redzētā.
Ciemojoties pie kaimiņiem, ir prieks satikt savējos. Tā arī šoreiz – devos uz vietu, kur savu pasākumu organizēja “Ziemeļlatvijas” sadarbības partneri no biedrības “Siera klubs”. Jau tikai pārlaižot skatienu piensaimniekiem atvēlētajam laukumam, nevarēja nepamanīt mūsējos – Smiltenes piena stendu ar garu garo rindu un Pepiju no Blomes “Donām”, kura atraktīvi piedāvāja garšīgu auksto alus un siera zupu. Tirdzniecība un sarunas sita augstu vilni.
Jāatzīst, ka turpat varēja manīt arī pāris stendus, kuros cilvēki diemžēl nespēja pārvarēt sevī “pelēkā” latvieša sindromu un ierāvušies sevī klusi sēdēja uz ķeblīša un pat necentās pievilināt garāmplūstošos cilvēku desmitus ja ne uz tirgošanos, tad vismaz uz sarunu. Pieļauju, ka ar tiešām garšīgu ražojumu viņi tā arī aizbrauca mājās.
Par ko stāsts? Ja dodies ciemos (lasi – tirgoties citā pagastā, pilsētā), uzvelc goda drēbes, pacel lepni galvu un uzsmaidi arī nepazīstamam cilvēkam. Mēs pārāk daudz gaidām, lai kāds cits ieraudzītu, novērtētu un uzslavētu. Ja neproti pats, aicini kādu talkā!
Ir jau, protams, arī kāda nianse – labu lietu tālāk lielīs un slavēs arī pircējs, bet, nedod Dievs, ja kaut reizi būsi lielījies par nekvalitatīvu krāmu. Sliktā slava izskan vēl knašāk nekā labā.
Mums, smilteniešiem, tiešām ir ar ko lepoties. Gadu no gada piensaimnieki domā un veido jaunus produktus, testē līdz brīdim, kamēr ir atrasta īstā garša, un tad laiž savu ražojumu tautās. Zinu, ka arī šajā procesā vispirms ir dialogs, kurā tiek uzklausīti ieteikumi vai iebildumi. Iznākums ir pūļu vērts. Rezultāts – svētku diena, kad paši ražotāji un tirgotāji strādā vaiga sviedros, un, iespējams, kāds konkurents no malas īgni pukojas, bet savējie var lepni uzbužināt pašapziņu – smiltenieši rullē!
