Smiltenietis Pēteris Tiļčiks ar domubiedru kompāniju laivošanas sezonu šopavasar atklāja 30. aprīlī.
Smiltenietis Pēteris Tiļčiks ar domubiedru kompāniju laivošanas sezonu šopavasar atklāja 30. aprīlī.
“Salīdzinot ar citiem gadiem, tas ir vēlu. Citreiz jau 21. aprīlī braucām sauļodamies,” atceras daudz pieredzējušais ūdenstūrists ar pāris desmitus gadu ilgu stāžu.
Pēc šā pavasara plūdiem viņš gribēja aizbraukt uz Latgali. Tur esot skaistas upes. “Vietās, kur kādreiz laivas gandrīz pa zemi vilkām, pēc plūdiem noteikti varēja braukt. Taču uz Latgali nevar aizskriet uz divām dienām. Tur vajadzīgs drusciņ garāks laiks.”
Visskaistākā upe — Gauja
Šopavasar smilteniešu pulciņš, tai skaitā arī Pēteris, nolēma sezonu atklāt, braucot pa Gauju. “Tas tāpēc, lai nevajadzētu nakšņot teltī, jo jaunekļi ir salīgi. Meklējām vietu, kur var noīrēt pirti, un atradām to Gulbenes rajonā.”
Pētera vērtējumā Gauja ir visskaistākā Latvijas upe. Viņš braucis ar smailīti pa daudzām upēm Vidzemē, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē un teic, ka, viņaprāt, par Gauju skaistākas nav.
Ūdenstūristiem, kuriem patīk asas izjūtas, gan jāmeklē cits laivu ceļš. Vidzemes lielākā upe ir radīta cilvēkiem, kuriem patīk atpūta uz ūdeņiem. Īpaši skaisti ir Gaujas krasti Alūksnes rajonā pie Virešiem, kur skatāmi dolomīta atsegumi, tad — pie Gaujienas un tālāk lejteces virzienā, kur sākas palieņu pļavas un ozolu audzes.
Pavasara palos esot vērts izmēģināt arī braucienu pa mazo Vizlu no Vidagas ceļa tilta netālu no Vidzemes šosejas līdz ietekai Gaujā. Pa Vizlu Pēteris brauca aizvadītajā svētdienā. “Tur ir, ko darīt. Ūdens līmenis upē tagad ir tik augsts, ka pat bail palika. Akmeņi, strauja, līkumaina upe, liels kritums. Stāvi krasti ar dolomīta atsegumiem,” vērtē laivotājs.
Zirgs vēkšpēdus, laivas — zemē
Ar laivošanu ir kā ar bitēm. Neko iepriekš nevar zināt, jo arī mierīgos atpūtas braucienos gadās piedzīvojumi. Pēteris teic — pat gandrīz katrā braucienā. Tas esot labi, jo vēlāk ir, ko atcerēties. Viņa pieredzē “kronis” piedzīvojumiem uzlikts Latgalē, kur kompānija braukusi pa upītēm, kas savieno ezerus.
“Pirmajā dienā nekas īpašs nenotika, otrajā dienā jau šļūkājām ar laivu dibeniem pa akmeņiem, bet trešajā braucām ar zirgu,” atceras Pēteris. “Mūs iepriekš brīdināja — pa šo upi neizbrauksiet, bet nenoticējām. Iebraucām upē, bet tā kļuva arvien mazāka. Kamēr gultne gāja pa purvu, vēl nekas. Tikām cauri. Vēlāk apvidus palika kalnains. Upē ūdens — knapi trīs līdz četri centimetri, bet apakšā — oļi. Laivas jau sāka beigt kopā. Sūtījām mūsu cilvēku meklēt tuvākās mājas un sarunāt saimnieku, lai jūdz zirgu un ved laivas ratos. Kad tas izdevās, likām ratos laivas. Četras salikām. Kā stūmām piekto, tā zirgam netīšām iedūrām pēcpusē. Zirgs vēkšpēdus, un laivas pa zemi.” Pēc tam smailītes zirga pajūgā esot vestas apmēram divus kilometrus. Tad smiltenieši atsākuši ceļu ar laivām, bet pēdējā dienā upe pazudusi pureņu pļavā.
Pazūd šoferis ar pusdienām
Pēteris ceļo ar domubiedriem. Šad tad viņiem piepulcējas daži jaunpienācēji. Laivotājiem ir dažādas intereses. Vieniem patīk airēt, citiem — sauļoties, sasienot kopā laivas. Vēl citiem — makšķerēt zivis. Pēterim patīk braukt ar laivu. Pats saka — ne skriet, bet virzīties uz priekšu straumes ātrumā.
Reiz, braucot pa Abavu, Pēteris un citi tā ceļojuma dalībnieki ieguva mācību nākotnei. Proti, laivotājs nedrīkst ļauties pārāk vieglai dzīvei — visu bagāžu un ēdamlietas sakraut automašīnas piekabē, kas viņus pavada pa krastam tuvāko ceļu.
Ja pie Gaujas ar automašīnu var piebraukt diezgan daudzās vietās, tad Abavas krastos paveras pavisam cita ainava — biezi meži un purvi. “Parasti dienā ar laivu braucam aptuveni 15 kilometrus. Tad piestājam krastā, iekārtojam atpūtas vietu, kur mūs jau gaida automašīna. Toreiz, braucot pa Abavu, zvanām un zvanām šoferim, bet viņa mobilais tālrunis atrodas ārpus uztveršanas zonas. Rezultātā esam palikuši bez pusdienām tik ilgi, līdz visiem tas jau līdz kaklam. Beigās šoferi sazvanām, bet viņš saka — “nevaru pie jums piebraukt, nav ceļa”. Pētījām līdzi paņemtās armijas topogrāfiskās kartes un secinājām, ka mums pa upi jābrauc vēl 10 kilometri. Todien bez apstājas nobraucām 30 kilometrus — divu dienu normu,” atceras laivotājs.
Braucot pa Aivieksti, jārēķinās, ka tur ir posmi, kuros nevar piestāt krastā. Tie ir aizauguši, pārpurvojušies. Pat tad, ja krastā ir viensētas, no tām pieejas upei nav.
Savukārt reiz Ventā smiltenieši gandrīz 30 kilometrus brauca cauri zilaļģēm, sākot no Lietuvas pierobežas līdz Skrundai. “Prasījām vietējiem, ar ko izskaidrojams tāds zilaļģu daudzums. Ventā neesot daudz straujteču. Varbūt tāpēc.”
Virsū nāk milzīga ledus siena
“Neesmu ekstrēmu braucienu cienītājs,” atzīst Pēteris, tomēr atklāj, ka kādreiz, vēl Padomju Savienības laikā, devies pat 400 kilometru garā, kolektīvā kalnu tūrisma pārgājienā ar slēpēm uz veselu mēnesi neapdzīvotos apvidos. Tādus ceļojumus rīkoja Latvijas tūristu klubs.
“Ap 20 kilogramu smaga mugursoma plecos, apmēram 30 kilogrami vēl uz ragaviņām, un uz priekšu,” viņš atceras. “Sapnis bija aiziet uz Jauno zemi Arktikā, taču tas nepiepildījās. Nākamais sapnis bija ziemā šķērsot Rīgas jūras līci no Kolkas līdz Ainažiem, pa vidu aizejot līdz Roņu salai, taču padomju laikā abas bija slēgtās zonas, kurās varēja iekļūt tikai ar īpašām caurlaidēm. 1990. gada ziemā aizsalušo Rīgas jūras līci šķērsoja paziņa no citas grupas divatā ar vēl vienu piedzīvojumu meklētāju. Pēc tam viņš stāstīja: “Naktī guļam teltī un dzirdam rūkoņu, kas arvien vairāk tuvojas. Apskatāmies — nāk virsū ledus siena septiņstāvu mājas augstumā. Paguvām paķert tikai slēpes un mugursomu un laidāmies projām.”s Viņiem tuvumā bija gājis ledlauzis un sašķēlis ledu.”
Šovasar plāno izmēģināt Lietuvas upes
Šovasar Pēteris ar domubiedriem plāno braukt pa Lietuvas upi Šventaju. Galvenais esot notrāpīt labu laiku, kad nelīst.
“Ar laivām braucu jau aptuveni 20 gadus, un parasti tas izdodas. Skatos, kāds ir mēness — dilstošs vai augošs. Kad mēness ir augošs, tad ir labs laiks. Tad vēl labs ir augusta sākums un beigas, bet galīgi garām ir jūlija sākums. Kaut gan droši neko nevar prognozēt. Mums divus gadus labs laiks trāpījās Jāņos,” atceras Pēteris.
