Šogad Valkas novadā skolu jauniešiem atsākās jaunsargu nodarbības. Janvārī ar Valkas ģimnāzijas un Ērģemes pamatskolas skolēniem, kuri vēlējās darboties jaunsardzē, pirmajā nodarbībā tikās jaunais instruktors Ritvars Leitens. Jau iepazīšanās stundā instruktors ātri nodibināja kontaktu ar jaunsargiem un sevi apliecināja kā spilgtu personību. Jauniešos respektu radīja viņa militārā pieredze un zināšanas. Tā bija iespēja redzēt savā priekšā cilvēku, kura apmācības līmenis maz atšķiras no filmās rādīto tā saucamo specnazu kaujas prasmes. R. Leitens ir piedalījies starptautiskajās misijās, kopīgās mācībās ar ASV Nacionālās gvardes karavīriem, dienējis psiholoģisko operāciju vienībā un apmācījis karavīrus profesionālajam dienestam.Savukārt man bija pārsteigums, uzzinot, ka jaunsardzes instruktors ir tas pats R. Leitens, kurš daudziem lauksaimniekiem pazīstams kā Burtnieku novada Valmieras pagasta SIA “Ruģēni” prokūrists. Lauksaimniecības kompānija “Ruģēni” nodarbojas ar sertificēta kartupeļu sēklas materiāla pavairošanu, pārtikas kartupeļu ražošanu un realizāciju. R. Leitens atzīst, ka karavīrs un lauksaimnieks viņa personībā viens otram netraucē. Armijā apgūtā paškontrole un pašdisciplīna, spēja sevi mobilizēt grūtību pārvarēšanai ļāvusi tām tikt pāri arī lauksaimniecībā un sasniegt nozarē izvirzītos mērķus.Lauksaimniecībai nolemj tētisR. Leitens atklāj, ka viņa likteni – kļūt par lauksaimnieku – izlēmis tētis. “Nevienu dienu neesmu šo izvēli nožēlojis. Tētis savulaik bija Valmieras sovhoza direktors. Mamma ir nākusi no Jaunpiebalgas. Tur mums bija lauku māja ar saimniecību. Darbs laukos man tika pasniegts kā goda lieta. Atceros, ka man ļoti patika, ja vērtējot, kā strādāju, vecie saimnieki noteica: “Ritvars sienu krauj pat labāk nekā savulaik dažs labs saimnieks.” Tā bija labākā motivācija censties visu izdarīt vēl labāk,” atminas Ritvars. Sekoja studijas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē, kurā nākamais agronoms atrada arī sev dzīvesbiedri.Vēlāk R. Leitens pārgāja uz studijām neklātienē un kopā ar sievu Jaunpiebalgā sāka strādāt kolhozā, kuru vadīja Jānis Dūklavs. “Kādu dienu atbrauca tētis un pateica, ka Valmieras augu šķirņu salīdzināšanas stacijai vajadzīgs direktors un piedāvāja šo darbu man. Piekritu. Vēlāk sākās tā saucamā prihvatizācija. Manis vadīto staciju pievienoja kā iecirkni kopsaimniecībai Kocēnos. Tur arī sagaidīju uz galvas pirmos sirmos matus. To trako laiku izdevās izturēt un tad izveidojām SIA “Ruģēni”,” ar savu lauksaimnieka karjeru iepazīstina R. Leitens.Karavīra gaitas sāk pēc barikādēmPar militāro dzīvi Ritvars nopietnāk aizdomājās barikāžu laikā. “Pie barikādēm iznāca stāvēt ne tajās jaukākajās vietās. Kādu brīdi man pat Kalašņikova automātu uzkāra kaklā. Toreiz biju galīgi neapmācīts. Liela bija dūša, bet tagad zinu, ka drosme bez zināšanām kaujas apstākļos cilvēku ilgi nevar paglābt,” saka jaunsardzes instruktors. Pēc barikādēm, turpinot darbu “Ruģēnos”, Ritvars saņēma piedāvājumu darboties zemessardzē. “Drīz mani pie sevis izsauca komandieris un pateica, ka jābrauc uz Ādažiem, kur vadu un nodaļu komandieriem notiks kursi. Tajos mācīs cīnīties pret bruņutehniku. Man ātrumā izspruka, ka neko nepratīšu. Komandieris pavēlēja sarunas pārtraukt un strikti noteica: “Skatīsies, kā dara citi, un darīsi labāk!” Aizbraucu, un tā lieta iepatikās. Jo vairāk bija jāmācās, jo vairāk patika. Sāku braukt uz mācībām dažādās pilsētās. Pēc tam sekoja mācības Igaunijā. Vēlāk mani zemessardzē iecēla par nodaļas komandieri, pēc tam kļuvu par izlūkvada seržantu, bet štāba rotas komandiera prombūtnē nācās pildīt viņa pienākumus,” stāsta R. Leitens. Vislielākie manevri – MičiganāKad pieredze un zināšanas bija nostiprinātas, Ritvaram uzticēja izlūkvada karavīru apmācīšanu. Viņš piebilst, ka karavīram, mācot citus, nepārtraukti jāmācās arī pašam. “Tālākā vieta ir Amerika, kur nācies piedalīties mācībās. Toreiz Mičiganā ASV Nacionālā gvarde rīkoja lielus manevrus. Braucienam uz turieni bija ļoti rūpīga kandidātu atlase. Mūs sagatavoja ļoti profesionāli virsnieki un instruktori. Man no manevriem ASV palikušas vislabākās atmiņas. Tajos piedalījās 11 tūkstoši karavīru. Pēc mācībām Mičiganas divīzijas komandieris atzina, ka tā, kā sevi parādījuši latvieši, nav spējis neviens ASV Nacionālās gvardes karavīrs. To dzirdot, acis kļuva miglainas. Otrreiz asaras sariesās acīs, kad noslēguma parādē, maršējot garām tribīnēm, orķestris sāka spēlēt Raimonda Paula dziesmu “Trīs vīri cēlās kaujai”,” atceras jaunsardzes instruktors.Vēlāk sekoja dienests psiholoģisko operāciju vienībā. Tās sastāvā R. Leitens piedalījās starptautiskajās misijās.Ar patriotismu viss kārtībāPievēršanos jaunsargu apmācībai R. Leitens daļēji izskaidro ar gēnu diktētu vēlmi. “Vectēvs pirmās brīvvalsts laikā bija skolas direktors, bet mamma strādāja par audzinātāju bērnudārzā. Iespējams, viņu gēni uz mani nostrādāja,” ar humoru saka jaunsardzes instruktors. Ritvars apzinās, ka valsts ir izdevusi līdzekļus viņa militārajai apmācībai un, lai iegūtā pieredze nepaliktu tikai pašam, nolēmis to nodot jaunajai paaudzei. “Mani Valka patīkami pārsteidza vispirms jau ar draudzīgo sagaidīšanu ģimnāzijā. Pirmajā dienā es skolā jutos kā savējais. Iepriecināja bērnu un jauniešu centra “Mice” un novada pašvaldības pretimnākšana un atbalsts. Ļoti pozitīvi vērtēju arī pašu jauniešu ieinteresētību un spējas. Izskatās, ka jaunieši ar manu nodarbību plānu ir apmierināti. Tajā gan korekcijas izdarīja mans dēls Gunvaldis. Viņš kā jaunsargs Naukšēnos ieteica dažas tēmas mainīt, lai nodarbības būtu interesantākas. Jaunajiem, kā saka, labāk zināms,” piekrītoši piebilst instruktors.R. Leitens atradis laiku iesaistīties arī sabiedriskajā dzīvē. “Pērnā gada nogalē ar domubiedriem Valmieras pusē izveidojām biedrību “Gadsimtu griežos”, lai veicinātu interešu izglītību. Tās mērķis ir mudināt katru celt savas profesionālās izglītības līmeni, lai varētu pastāvēt darba tirgū. Tā plānoju pēc savām iespējām karot pret trūkumu sabiedrībā. Tiem cilvēkiem, kuriem ir zeme, bet nav zināšanu, atspērienam no saimniecības bez maksas iedosim kartupeļu sēklas materiālu un sniegsim pamatzināšanas lauku apstrādē,” saka R. Leitens. Pēc viņa domām, cilvēkiem, topot gudrākiem un apgūstot nepieciešamās prasmes, ir iespējams atrast nodarbošanos un tā samazināt bezdarbu, veicinot labklājības līmeņa celšanos. Ja katrs atbilstoši iespējām par to rūpēsies, tad Latvijai ātrāk klāsies labāk. Vēlos uzzināt, cik daudz patriotisma, pēc Ritvara domām, šajos ne visai vieglajos laikos palicis jaunatnē un latviešu tautā kopumā? “Varu droši teikt, ka Latvijā patriotisms nav kļuvis mazāks. Mēs pēc mentalitātes vairāk esam individuālisti. Tādēļ šķiet, ka esam katrs par sevi. Taču ārkārtas situācijās ātri apvienojamies un esam kā viens. Tas, ka patriotismu neskandinām uz katra soļa, nenozīmē, ka neesam patrioti. Par to esmu runājis ar jaunsargiem un domāju, ka ar šo lietu jaunatnē viss ir kārtībā. Problēma ir tā, ka mūs cenšas ietekmēt gan no Austrumiem, gan no Rietumiem. No Rietumiem gūzmām nāk nepatiesa informācija, cik tur viss skaisti un labi. Man ir iznācis daudz ceļot un esmu redzējis pilnīgi ko citu. Krīze mūs nav skārusi smagāk nekā citas valstis. Ja visi Latvijā dzīvojošie būtu redzējuši lielās ubagu armijas pie Marseļas vai nobankrotējušās mazpilsētas Itālijas dienvidos, kur aizvērti visi uzņēmumi, tad te krīzes vārdu nepieminētu. Mums salīdzinoši klājas labi, jo par spīti pretējiem apgalvojumiem, esam gudri un izturīgi. Nav jāklausās arī uz Kremli, kura vadībai citi vienmēr ir ienaidnieki. Mēs paši zinām, ka esam miermīlīgi un nevienu negrasāmies apspiest. Tas vien, ka vēsturē esam pratuši pastāvēt uz saglabāt savu identitāti pie vairākām lielvarām, liecina, ka bijām un būsim patrioti,” apliecina R. Leitens.
