Jau vairāk nekā nedēļu Valkas pagasta Lugažu bibliotēkā par vadītāju strādā jauna darbiniece Inese Avotiņa. Iepriekšējā vadītāja Laimdota Egle vēlas kaut ko dzīvē pamainīt, bet vispirms atpūtīsies, jo 27 gadus nostrādājusi bez atpūtas.
Kopš jaunās vadītājas darba sākuma bibliotēkā gan pieaugušie tikpat kā nav ienākuši. I. Avotiņa domā, ka pie vainas ir vasaras laiks, kas neļauj palasīt grāmatas, jo tagad darbs dzen darbu, turklāt ir sākusies arī ogu un sēņu sezona.
Pašlaik ir klusā sezonaŠad tad vakaros atnāk bērni padarboties ar datoru un kāds pieaugušais iegriežas pašķirstīt avīzes. “Man pašai no tā nav vieglāk, jo jāiepazīstas ar visām lietām, jāpārņem grāmatas un to nosaukumi jāievada datorā, garlaicīgi nav,” apliecina I. Avotiņa.Grāmatas Inese labi pārzina, jo ar tām ir strādājusi daudzus gadus.Inese ir kārķēniete un agrāk aizvietojusi bibliotekāri Kārķos, kamēr viņa atradās dekrēta atvaļinājumā. Pēc tam I. Avotiņa deviņus gadus bija pārdevēja Valmieras centrālajā grāmatnīcā. Tad pavērās iespēja ar literatūru darboties tuvāk mājām – Valkas pagastā, un Inese pieteicās. Arī viņas vīrs strādā Valkā, un no rīta viņš atved, bet vakarā aizved Inesi uz mājām Kārķos. Pirms tam abi satikties varēja tikai brīvdienās. Īsti normāli tas nebija. Taču no grāmatām aiziet arī nevarēja. “Tās ir mana stihija,” atzīst I. Avotiņa. Viņa rudenī dosies uz novada centrālās bibliotēkas organizētajiem kursiem, kas būs ļoti nopietni, ar eksāmeniem.
Grāmatas ir viņas stihijaLasījusi Inese ir no bērnības. Pirms pārcelšanās uz Kārķiem I. Avotiņa dzīvoja Rīgā un apmeklēja vairākas bibliotēkas galvaspilsētā. Visas grāmatas, kuras interesēja, Inese nevarēja nopirkt, tādēļ itin bieži bija redzama bibliotēkās. “Grāmatas ir gluži cita pasaule. Tās ļauj aizmirst šīs dzīves problēmas un ieved pilnīgi citās situācijās. Turklāt man visvairāk patīk literatūra, kurā valda poētiskā valoda. Tajā viss ir ļoti tēlaini aprakstīts un var uzzināt, kā citi redz to, kas ir visapkārt,” saka I. Avotiņa. Viņai grūti nosaukt mīļākos autorus. Inese atceras – kad piedalījās visā Latvijā organizētajā aptaujā par mīļāko grāmatu, kur vajadzēja nosaukt piecus darbus, bija gandrīz neiespējami to izdarīt, jo šķita, ka citi rakstnieki paliks nepelnīti atgrūsti. “Man ir daudz mīļu autoru. Ļoti patīk Andras Neiburgas valoda, vēl interesanti Skaidrītes Gailītes darbi, jo viņa raksta par patiesiem notikumiem. Vladimira Kaijaka “Likteņa līdumnieki” ir izcils darbs, kurā var izdzīvot visu vēsturi. No ārzemniekiem man ļoti tuvs ir Sidnijs Šeldons,” stāsta Inese. Viņa gan atzīst, ka pašlaik ir ļoti daudz jauno rakstnieku un visu daiļradei ir grūti izsekot līdzi. Turklāt aizvien biežāk jauno grāmatām nav tās pēcgaršas, kas liek darbu saukt par izcilu. To gan Inese uzskata par subjektīvu vērtējumu, jo katram ir sava gaume. “Kad strādāju veikalā, man bieži jautāja, ko es ieteiktu izlasīt. Tad man vajadzēja papildus vaicāt, ko apmeklētāji ir lasījuši un kas no tā paticis. Pēc tam varēju piedāvāt kaut ko, kas atbilst viņu gaumei,” saka I. Avotiņa.Viņa cer, ka rudens pusē, kad kļūs tumšāki vakari un sāks darboties pašdarbnieki, palielināsies arī bibliotēkas apmeklētāju skaits. “Domāju iepazīties ar iedzīvotājiem, lai uzzinātu, kas viņus interesē. Tad noteikti izvēlēšos arī tematisku pasākumu rīkošanu,” apliecina I. Avotiņa.
