Tikko svaigi nodrukāta interesentu rokās nonākusi jaunākā Aivara Ikšeļa grāmata “Vācbalti – Vrangeļu dimensijas”. Tas ir triloģijas noslēdzošais izdevums. Divas iepriekšējās grāmatas ir veltījums Valkai un skolotāju skolotājam Jānim Cimzem.
Kāpēc tapusi tāda grāmata par Vrangeļiem un kāda tam saistība ar Valku, nodomās ne viens vien, kas sevi neuzskata par īsti zinošu vēstures peripetijās. Autors atklāj, ka šīs trīs grāmatas, kā arī krietni apjomīgākā 2013. gadā iznākusī grāmata “Valkas diližanss” ir viņa kā Valkai piederīgā, bet ne iedzimtā, sava veida protests pret valcēniešu manieri noniecināt savu dzīvesvietu. Viņš pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka Valkā ir salīdzinoši maz dzimtu, kuras daudzās paaudzēs sevi var saukt par valcēniešiem. Iespējams tāpēc lokālpatriotisms te nav īpaši izteikts.
“Ar mums nekas nesākas un nekas nebeigsies. Šī grāmata tapusi, lai modinātu identitātes piederību, lai cilvēki saprastu, par ko jāciena šī vieta, kurā dzīvojam,” tā grāmatas autors. Caur vēsturisko notikumu prizmu viņš meklē atbildi uz jautājumu, kas traucē celt mūsu pašapziņu un saredz kopsakarības ar latvju tautas likteni daudzu gadsimtu garumā. Kāpēc joprojām šķiet, ka dzīvojam ar 700 verdzības gadu nastu, sevi uzskatot par vienīgo visvairāk cietušo tautu?
Izdevums dod priekšstatu par vācbaltiem Valkā un novadā. Īpaši pētīts baronu fon Vrangeļu ieguldījums Valkas kultūrvides veidošanā. A. Ikšelis centies pa drumstalai salikt kopā ainu par kuplās un ietekmīgās Vrangeļu dzimtas Valkas atzara ieguldījumu Valkas un tās apkārtnes attīstībā, īpašu akcentu liekot un vācot materiālus par muižas kultūras dzīvi un sadzīvi. Vrangeļi laika posmā no 13. līdz 20. gadsimta sākumam bija šīs puses lielākie zemju un būvju īpašnieki. 1920. gadā Vrangeļiem zemes atņēma. A. Ikšelis uzskaita vai visas svarīgākās Valkas ēkas, kuras tapušas vai nu tāpēc, ka Vrangeļi to būvniecībai piešķīruši zemi, vai paši organizējuši un atbalstījuši to celtniecību. “Pateicoties Vrangeļiem mums ir Cimzes seminārs, pagasta skolotāju semināra ēka Semināra ielā, piennīca, tiesas māja, baznīca, Zāģezera dzirnavas, Lugažu pilsmuiža un pat Raiņa iela, ko izbūvēja Vrangelis piepilsētas parkā kā ceļu no pilsmuižas uz Valkas pilsētu,” uzskata autors.
Viņš atklāj, ka atklāsme rakstīt par Vrangeļiem nākusi tieši no laikraksta “Ziemeļlatvija”, kurā izvērtās visai spraiga diskusija par Smiltenes firstu Līvenu, kura vārdā vēlējās nosaukt vietējo apvienoto skolu. “Tas bija grūdiens. Uzdevu sev jautājumu, ko valcēnieši zina par Vrangeļu dinastijas saistību ar Valku un kāda ir attieksme pret baltvācu ietekmi uz mūsu kultūras vidi,” skaidro A. Ikšelis. Protams, viennozīmīgas atbildes nav, taču caur autora apkopotajiem materiāliem, ko viņš pats nosauc par nelielām drumstalām, var nedaudz labāk izprast tā laika dzīvi un mantojumu, kas atnācis līdz mūsdienām.
Grāmata papildināta ar attēliem, daļa no tiem nav saistīti ar Valku, bet izmantoti kā konkrētā laika posma dzīves attēlojums. “Ja ieskatās mūsu mājokļos, tad mēbeles, trauki ir līdzīgi, un tie ir šim laikam piederīgi, tāpat tas bija arī agrāk,” norāda A. Ikšelis. Viņš rāda bildi, kurā redzams pilsmuižas sienas gleznojums Madonna ar bērnu, un izsaka nožēlu, ka nekas tāds nav saglabājies dabā, tad Valkai kā tūrisma objektam būtu nesalīdzināmi lielāka vērtība un ko tādu brauktu aplūkot tūristi no malu malām. Tad, iespējams, mazāk būtu arī to cilvēku, kuri īsti neizprot, kāda Valkai saistība ar Vrangeļiem.
Kā zināms, Vrangeļu dinastijai ir vairāki atzari, par vācu, zviedru un arī igauņu atzariem ir vairāk vēsturisku liecību. Pirms trīs gadiem Valkā viesojās viens no Vrangeļu dinastijas pēctečiem, kurš interesējās par savu senču likteņiem un dzīvi Valkā.
A. Ikšelis lielu paldies par līdzdarbību grāmatas tapšanā saka Valkas novadpētniecības muzeja darbiniecēm Aijai Priedītei un Ligitai Drubiņai, jo liecību par Valkas atzara Vrangeļiem ir gaužām maz.
VIEDOKLIS
Lilita Kreicberga, Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktore:
– Grāmatu jau esmu izlasījusi. Tā ir neparasta. Mani ļoti pārsteidz un patīk šis citādais skatījums uz Baltijas vāciešiem, viņu likteņu attēlojums. Izlasītais rosina nedaudz citādāk palūkoties uz šo tautu un tās traģēdiju. Grāmata liek domāt un, saredzot sasaistes ar mūsdienām, vērtēt. Vēl man patīk, ka grāmatā ir daudz fotogrāfiju un tai ir tāds vienas nakts formāts, kas ļauj grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā.
