“Pirms izstādes te bija pilns ar gleznām. Re, cik daudz naglu ir sienās. Domāju, sakārtošu tagad te visu, bet uzradās jauns pasūtījuma darbs. Ātri vajag uzgleznot māju.
“Pirms izstādes te bija pilns ar gleznām. Re, cik daudz naglu ir sienās. Domāju, sakārtošu tagad te visu, bet uzradās jauns pasūtījuma darbs. Ātri vajag uzgleznot māju. Kārtošanu atliku uz nākamo nedēļu,” saka gleznotāja un dzejniece Biruta Žurovska, rādot dzīvojamo istabu un vienlaikus radošo darbnīcu savās mājās Smiltenes pagasta “Straupītēs”.
25. aprīlī māksliniece svinēs 75. dzimšanas dienu. Smiltenes pilsētas bibliotēkā jau atvērta jubilejai veltīta Birutas Žurovskas gleznu un akvareļu izstāde “Caur zilajiem ceriņu mākoņiem…”.
Jaunā dzejas grāmata būšot pēdējā
“Ceriņi, vēlāk magones — tas ir tas, ko vienmēr gribas visvairāk gleznot.” Šos mākslinieces vārdus pirms gada pierakstīja un savā 2006. gada “Smiltenes laika grāmatā” fiksēja Birutas dzejas grāmatu izdevējs smiltenietis Gunārs Liedags.
Šotrešdien Gunārs aizveda uz Valmieras tipogrāfiju iespiešanai Birutas jaunāko dzejas krājumu “Caur ceriņu mākoni zilu”. Tipogrāfijā solījuši darbu pabeigt līdz 11. maijam. Tātad grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi pēc šā datuma. Tāpat kā pērn klajā nākušo Birutas dzejas grāmatu “Baltā pasaulē dzīvot”, arī šo ilustrēs autores gleznu un akvareļu reprodukcijas. Uz vākiem būs gleznas ar ceriņiem.
“Tagad es noteikti nolēmu — kā dzejas grāmata tā būs pēdējā,” stāstot “Ziemeļlatvijai” par gaidāmo izdevumu, kas būšot vizuāli krāšņs, pēkšņi atklāj Biruta. Viņa uzskata, — ja dzeja atkārtojas un nepasaka lasītājam neko jaunu, tad nevajag rakstīt.
Toties Birutai padomā ir citas, jaunas lietas. Viņa uzrakstījusi atmiņu grāmatas manuskriptu par savu dzīvi, tajā dzirdēto un pieredzēto. “Esmu devusi klades lasīt pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuriem nav ne jausmas, kurš to raksta. Gribēju zināt, vai citiem būs interesanti lasīt. Atsauksmes ir labas.”
Atmiņu stāsts sākas ar Birutas bērnību. Tā viņai esot bijusi jautra. Kopā ar brāļiem un māsām piedzīvoti aizraujoši notikumi. Dzirdēti traki stāsti par to, kas notiek pasaulē.
Mājas un cilvēki
“Gleznot gan gleznošu,” sola Biruta. Dzīvojamā istabā “Straupītēs” pa vienu logu saules gaisma ienāk rītā, pa otru — pēcpusdienā. Vieta strādāšanai ir laba. Tiesa, mazajā istabiņā nav vietas molbertam, tāpēc lielās gleznas top uz grīdas.
Otrā istabā pie sienas atrodas Birutas glezna, kurā gleznainajā Mācītājmuižas apvidū lauku mājas “Straupītes” redzamas pirms 26 gadiem. Toreiz Birutai gleznojot pat prātā neienāca, ka kādreiz pati tur dzīvos. Viņas mājoklis bija trīsistabu dzīvoklis daudzdzīvokļu namā Smiltenē. Taču dzīvē notiek dažādi brīnumi.
Biruta pēc pasūtījuma ainavas ar mājām glezno bieži. Tā viņa piepilda citu cilvēku sapņus. Viņi atnes savu vecāku māju attēlus pat no pagājušā gadsimta 30. gadiem un lūdz tās uzgleznot tādas, kā tolaik, staltas un ziedu ieskautas, nevis kā tagad — vecas, pat sabrukušas, zālē ieaugušas.
Reiz pie Birutas ieradās kāda sieviete ar savu dēlu, aptuveni septiņus gadus vecu zēnu. Viņa vēlējās pirkt gleznu ar ziedošām ābelēm saulrietā. “Bet puisītis saka — neņemsim to, paņemsim to māju (domāta glezna — redakcijas piezīme). Tik smuku! Es saku — nevar, puisīt, tajā mājā citi cilvēki dzīvo, es uzzīmēšu tavu māju. Jā, bet mana nav smuka, viņš atbild,” atceras gleznotāja.
Biruta piekrīt, ka gleznas cilvēkiem ir būtiskas tajās uzburtās skaistās pasaules dēļ. Tāpat ir ar dzeju.
“Ja jūs gleznotu savu sapni, kāds tas izskatītos?” vaicāju māksliniecei.
“Neviens cits to nesaprastu. Tas būtu kaut kas lidojošs, gaistošs, nenoteikts. Konkrēts nē, jo konkrēta sapņa man nav.”
Tiesa, esot žēl dzīvē garām palaistu lietu, it īpaši attiecībā uz izglītību. Nedaudz vainīga esot pašas nolaidība. Savu tiesu prasījusi lielā ģimene. Turklāt darbs kultūras jomā bijis ļoti trauksmains. Prasījis ne tikai dienas, bet pat nakts stundas.
Redzēt skaistumu sev apkārt
Birutai vienlīdz svarīgas ir abas viņas radošās izpausmes puses — dzeja un gleznošana. Tās ir saistītas. Dažreiz dzejolis radies gleznojot. Citreiz tas noticis ceļā uz pilsētu. Birutai līdzi ir blociņš un pildspalva, un viņa uzreiz pieraksta vārsmas. Tā tapis dzejolis par kastaņu svecēm. Vienu pavasari brīnišķīgi ziedējušas kastaņas Gaujas ielā pie Pauļa Krūmiņa mājas. Garāmgājēja apstājusies, priecājusies, un dzimusi dzeja. Tā ar Birutu gadoties bieži.
Māksliniece vēlas ar saviem darbiem citiem sniegt pozitīvas emocijas.
“Neteikšu, ka visas bildes man izdodas tā, kā es gribētu, taču, ja redzu, ka kāds ir priecīgs par manu gleznu, es arī priecājos.
Ja man ir ļoti skumji, tad momentā ņemu rokās krāsu krājumu, un rodas skaista un priecīga bilde. Un man vairs nav ne bēdu, ne skumju. Ar dzejoļiem ir tāpat. Bēdīgus dzejoļus neglabāju. Nav jādod svešiem lasīt par savām klapatām un nebūšanām. Nevienam tās nav jāzina.”
Kaut jubilejās parasti sveic gaviļnieku, Biruta arī citiem izteic savu novēlējumu. “Vienmēr esmu visiem teikusi — kaut cilvēki varētu cits uz citu nekad neļaunoties, būtu labsirdīgi un prastu sadzīvot. Gribas, lai viņi vairāk redzētu skaistumu sev apkārt. Ir bijis tā, — eju kopā ar kādu cilvēku, par kaut ko priecājos un brīnos, bet otrs nesaprot, par ko tur jāpriecājas vai jābrīnās,” teic māksliniece.
Viņa ir pārliecināta, ka “būt mīļākiem un jaukākiem citam pret citu ir ļoti no svara”.
***
Biruta Žurovska par sevi
“Gleznojot ziedu pušķi, pēkšņi ienāk prātā rindiņas par mīlestību, kas veltītas tuviem cilvēkiem, vai sveicienu vārdi kādai jubilejai. Topot ainavai, aizmaldos atmiņu ceļos, un rodas dzejolis. Manā skatījumā, izteikšanās krāsās un dzejoļos nav dalāmas.
… Esmu secinājusi, ka, mūsdienu sarežģītajos labirintos maldoties, daudzi meklē kaut ko vienkāršu un mierīgu. Tiem varbūt noderēs manu dzejoļu rindas.”
Autores ievadvārdi dzejas krājumam “Baltā pasaulē dzīvot”.
***
Par Birutu Žurovsku
“Gleznotāja, dzejniece. Dzimusi 1931. gada 25. aprīlī Gulbenes rajona Līgo pagastā. Māte un tēvs bijuši aktīvi pašdarbnieki. Noslieci uz otas mākslu pamatskolas laikā pamanīja zīmēšanas skolotāja, tās ierosināta, B. Žurovska iestājās Rozentāla mākslas vidusskolā, pēc kuras beigšanas izvēlējās dekoratores specialitāti, kas bija tuvākā jau iemīļotajai teātra mākslai. No 1968. līdz 1981. gadam strādājusi Smiltenes sovhoztehnikumā par kultūras dzīves vadītāju, pēc tam — kultūras darbā “Smiltenes MRS”.
Glezno dabas ainavas un no puķēm visbiežāk saulespuķes un ceriņus. Dzīvo pilsētas pievārtē — Smiltenes pagasta “Straupītēs”.”
No Jura Zušmaņa grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi”.
