Novembra beigās, rakstot par galamērķi piedzīvojumu meklētājiem un pasaules izzinātājiem jeb ceļojumu pa Ameriku, solīju turpinājumu. Ceļojums sajūtu ziņā bija tik garšīgs un, neskatoties uz simtiem jūdžu, ko dienā mērotām, iekšēji saglabājās vieglums. Neparastāko sajūtu sniedza Klusais okeāns. Pirmo reizi mūžā pie okeāna nokļuvu Sanfrancisko, tā gleznainās piekrastes mani pavadīja līdz pat ceļojuma beigām Losandželosā – vienā no pasaules radošākajām pilsētām, ko mēdz dēvēt arī par eņģeļu pilsētu. Ar eņģeļa pieskārienu pavisam noteikti arī Sanfrancisko.
Šobrīd redzot ziņās šausmīgos savvaļas ugunsgrēkus Austrālijā, atceros, cik nežēlīgi izskatījās vietas, kur pusgada garumā 2018. gadā notikuši lielākie šāda veida ugunsgrēki Kalifornijas štata vēsturē. Dodoties uz Josemite nacionālo dabas parku, ceļā redzēju daudz izdegušu teritoriju, pelēki un drūmi slējās kalni.
Ak jā, 18. oktobra vakarā, sēžot kādā Sanfrancisko piekrastes restorānā ar skatu uz saulrietu Klusajā okeānā, es un visi pārējie savos telefonos saņēmām ārkārtas signālu. Pienāca īsziņa ar tekstu, ka šajā datumā pirms trīsdesmit gadiem Sanfrancisko piedzīvojusi ļoti postošu zemestrīci. Vērienīgs stihijas trieciens notika arī tālajā 1906. gadā, tolaik zemestrīce gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu. Kalifornijas štats ir ārkārtīgi skaists un tajā pašā laikā seismiski bīstams reģions. Katra pilsēta, nacionālie dabas parki, četrsimt jūdžu okeāna ceļš un citi pieturas punkti ir atsevišķu ceļojumu vērti. Un ceļot vajag! Taču tikpat ļoti gribas novērtēt mājas Latviju, kurās mājo miers.
Pēc vakariņām Sanfrancisko devāmies Losandželosas virzienā. Kā jau iepriekšējā ceļojuma aprakstā minēju, katru vakaru nakšņojām citā viesnīcā. Vairs neatceros, cik jūdžu mērojām tovakar, bet nokļuvām pludmales tipa viesnīcā (gluži kā mājā) ar baltām koka mēbelēm, kuru akcenti bija jūras zvaigznes un tematika. Interjers nudien radīja gaisīgu noskaņu. Blakus numuriņam bija baseins, palmas. Zināju, ka kaut kur netālu ir okeāns, bet nākamajā rītā, uzaustot saulei, atkal nespēju noticēt tam, ko redzu. Aiz baseina vien pārsimt metru attālumā redzams Klusais okeāns. Esam Santa Krūzā. Arī šajā vietā varētu pavadīt visu savu atvaļinājumu. Bet jādodas tālāk. Man kā Santai bija interesanti, ka arī turpmākajā ceļā pabijām visādās vietās, kas sākas ar manu vārdu.
Savu aktīvo ceļojumu noslēdzām Losandželosā, uz kuru devāmies pa nepilnu sešsimt kilometru garu, kalnainu, līkumotu okeāna ceļu. No vienmuļas šosejas te nebija ne kripatiņas, ik pēc dažiem kilometriem gribējās apturēt mašīnu un apstādināt mirkli. Dabas mīļotājiem šis ceļš ļoti patiktu. Vienā no daudzajiem pieturas punktiem okeāna krastā laiski atpūtās simtiem roņu. Jā, atpūtās!
Kad bijām izsalkuši, atkal meklējām vietu, kur ieturēt maltīti. Tas bija kādā pludmales restorānā netālu no Santa Barbaras. Šī pludmale bija neparasta ar to, ka pavisam oficiāli tajā varēja braukt ar auto. To izmantoja ļoti daudzi jaunieši, saulrieta laikā sabraucot ar saviem apvidus auto un, skaļi skanot mūzikai, viņi radīja labas ballītes iespaidu. Tikmēr pašā restorānā vakariņu laikā skanēja dzīvā mūzika. Te vairāk varēja sastapt vidējo un vecāko paaudzi, kas gan aktīvi ēda, gan dejoja.
Mazliet žēl, ka pašai Losandželosai palika vien stunda divas, jo bija laiks lidojumam atpakaļ uz Ņūmeksiku. Šis ceļojums man atmiņā paliks kā ļoti brīnumains, jo tik daudz kā šajās dienās manas acis nebija iepletušās no izbrīna visas līdzšinējās dzīves garumā. Ar tādu pašu vieglumu izgaršot un izbaudīt novēlu arī jums nākamos ceļojumus. Nav svarīgi, vai tie ir caur grāmatas lappusēm, ceļojumu aprakstiem vai reāli sajūtamiem.
