Kārķu pagasta zemnieku saimniecības “Jasmīni” īpašnieks Edmunds Juškevičs līdz šim plašākas sabiedrības un masu mediju uzmanību ir piesaistījis ar nestandarta saimniekošanu – savā saimniecībā viņš audzē briežus.Tomēr ne mazāk interesants ir viņa vaļasprieks. Aizraušanās ar to viņu ir padarījusi par profesionāli vēl vienā jomā – sportingā jeb, kā to dēvē tautā, šaušanā pa lidojošiem mērķiem.Bijušā Valkas rajona teritorijā E. Juškevičs ir vienīgais šī medību sporta veida profesionālis, kurš sacensībās ir startējis augstākajā līmenī – A grupā.Viens no 10 snaiperiemPar savu aizraušanos Edmunds stāsta, ka pašlaik sportings ir pasaulē visizplatītākais medību sporta veids. “Ar to nodarbojas lielākoties mednieki, kāds arī es esmu. Par sportinga popularitāti liecina kaut vai tas, ka pasaules čempionātos parasti piedalās ne mazāk kā 1200 dalībnieku. Kaut arī sacensībās esmu startējis A grupā, tomēr par īstu profesionāli mani nevar saukt. Tiem, kuri ir profesionāļi šī vārda tiešajā nozīmē, jau ir savi sponsori no ieroču ražošanas firmām, kuri finansē ieroču un patronu iegādi, kā arī nodrošina treniņus,” stāsta mednieks.Latvijā tik augstas klases meistaru vēl nav. Mūsu valstī šie sportisti iedalās trijās grupās. C grupā ir tie, kas tikko sākuši trenēties sportingā, B grupā jau startē mednieki, kuri sasnieguši vidēji augstus rezultātus, bet A grupā ieskaitīti augstākās kategorijas sportisti, kuri piedalās gan tā saucamajā mazajā, gan lielajā jeb kompaktsportingā. Latvijā augstākā līmeņa sportisti ir tikai 10, un to vidū ir arī E. Juškevičs.Aizrauties ar šo sporta veidu E. Juškevičs sāka pirms dažiem gadiem, kad strādāja Rietumvidzemes mežsaimniecībā. “Mani uzaicināja uz Rīgu, lai iepazīstinātu ar interesantu sportu – šaušanu pa lidojošiem mērķiem. Sportings ir ērts tādā ziņā, ka to var rīkot jebkurā meža pļavā. Šauts tiek ar smalkām skrotīm, kuras jau pēc 100 metriem neapdraud cilvēka drošību. Šķīvji ir izgatavoti no ekoloģiska materiāla, kas pēc laika sadalās un vidi nepiesārņo. Pēc pirmajiem mēģinājumiem sportings iepatikās, un tagad tas man kļuvis par galveno hobiju. Patīk tas, ka sportings nav vienveidīgs. Es to uzskatu par ļoti radošu nodarbi, jo šķīvīšu lidojuma variantu ir neskaitāmi daudz. Arī sacensības notiek dažādās vietās, tā ka ikviena sacenšanās ir vienreizēja un neatkārtojama,” apliecina Edmunds.Ieguvums – būt pirmajā tūkstotīPa mērķiem sportisti šauj ar medību ieročiem, izmantojot skrotis. Biežai un ilgai šaušanai jāiegādājas augstākas kvalitātes ierocis, kas iztur lielu slodzi, bet tas ir arī dārgāks. Savukārt mazāka mēroga sacensībās un treniņos pietiek ar parasto medību bisi. E. Juškevičs regulāri piedalās sportinga sacensībās Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bieži startējis arī sacensībās Čehijā, Dānijā, Austrijā, Polijā, Francijā, Itālijā un citās valstīs. Tagad sportists ir iegādājies arī pats sev šķīvju metamās mašīnas, lai patstāvīgi trenētos.“Katru sestdienu un svētdienu, šaujot pa lidojošiem mērķiem dažādās sacensībās, var sasniegt tādu līmeni, lai iekļūtu A grupā, bet godalgu iegūšanai nepieciešams papildus trenēties vismaz trīs četras reizes nedēļā,” skaidro mednieks. Pērn, startējot sacensībās B grupā, viņš stabili turējās 2. un 3. vietā. Savukārt 2010. gadā E. Juškevičs visas Latvijas mērogā bija sestais labākais kompaktsportingā. Divas reizes viņš ir piedalījies pasaules čempionātos, bet tur, kā pats ar humoru atzīst, galvenā balva bijusi piedalīšanās. Ikviens sportists var būt lepns, ja iekļuvis pasaulē pirmā labākā tūkstoša sastāvā, bet, ja izdodas atrasties simtniekā, tad droši sevi var saukt par augstas klases profesionāli. Pērn vienam sportistam no Latvijas izdevies ieņemt 120. vietu, un tas no mūsu valsts ir labākais rezultāts, kāds šajā sporta veidā sasniegts. Protams, lai gūtu panākumus, nepieciešama arī attiecīga bāze. Edmunds atzīst, ka sportings nav lēts hobijs, jo jāpērk munīcija, mazi nav arī ceļa izdevumi. Gadā šis vaļasprieks medniekam izmaksā apmēram piecus tūkstošus latu.Darbs ar hobiju labi sadzīvoSportinga cienītājiem visintensīvākais ir laiks no aprīļa vidus līdz oktobra beigām, kad sacensības dažādās vietās notiek gandrīz katru sestdienu un svētdienu. Vēlos zināt, vai aizraušanās neatņem laiku darbam saimniecībā. Edmunds uzskata – ja ir pareiza darba organizācija, tad hobijs un darbs viens otram netraucē. “Esmu iemācījies lietas tā izkārtot, lai pagūtu visu. Sacensības sportingā parasti notiek brīvdienās. Darbdienās cenšos visu izdarīt briežu dārzā. Dzīvnieki atrodas aplokos, sadalīti pēc selekcijas principa. Nekādas aizķeršanās nav,” apliecina E. Juškevičs. Turklāt arī sacensībās dažkārt neiztiek bez saimniecības biznesa lietu kārtošanas. Iepazīstoties ar citu valstu medniekiem, rodas draudzība, jauni kontakti un nereti tie palīdz arī uzņēmējdarbībai.Nodarbošanās ar sportingu zemnieku saimniecības īpašniekam ļāvusi izveidot labu sadarbību ar partneriem Igaunijā, Dānijā, Lietuvā un Krievijā.Sportingu iesaka eksāmeniemE. Juškevičs uzskata, ka šaušanu pa lidojošiem mērķiem Latvijā vajadzētu iekļaut arī mednieku eksāmenos. Igaunijā tas jau izdarīts, un tur mednieki to vērtē atzinīgi, jo iegūtā prasme pīļu medības padara daudz veiksmīgākas. “Tas būtu arī labi no ētikas viedokļa. Mazāk būtu aizšautu savvaļas putnu,” secina mednieks.Turklāt tieši sportings, pēc Edmunda domām, ir ļoti laba skola, kurā var apgūt precīzas šaušanas prasmi. “Lai iemācītos trāpīt lidojošam šķīvim, jābūt labām attāluma novērtēšanas spējām un jāprot noteikt, ar kādu ātrumu mērķis lido. To var apgūt tikai trenējoties. Šķīvju veidi un lidojuma ātrumi nav vienādi. Parasti izšķir mini, midi un standarta veida šķīvjus. Tēmēšanas galvenais princips gan vienmēr ir viens. Pieliekot ieroci pie pleca, ar tā stobru jāseko mērķim pa trajektoriju, tad jāapsteidz un jāizšauj priekšā. Cik tālu priekšā skrotis jāizšauj, tas atkarīgs no iepriekš minēto apstākļu novērtēšanas. Pīļu medībās arī nekas neatkārtojas. Katrs putns lido ar savu ātrumu pa savu trajektoriju, bet treniņi sportingā tam visās situācijās ļaus precīzi trāpīt,” saka E. Juškevičs. Viņš piebilst, ka pats, trenējoties sportingā, var sevi uzskatīt par veiksmīgu mednieku, jo medībās tikpat kā nekļūdās. “Ja mednieks labi prot trāpīt pa lidojošu mērķi, tad pa skrejošu to izdarīt būs daudz vieglāk. Es pats par to esmu pārliecinājies, šaujot pa skrejošu mērķi – mežacūku – un gūstot ļoti labus rezultātus. Turklāt sportingā var iemācīties labi kontrolēt nervu sistēmu un koncentrēties. Ir bijuši gadījumi, ka mednieks mācībās mērķī trāpa desmitniekā, bet medībās nopūdelē. Tas nozīmē, ka savu dara adrenalīns un uztraukums neļauj koncentrēties,” secina E. Juškevičs. Sacensības sniedz relaksācijuSportists gan norāda, ka profesionālais sportings prasa labu fizisko izturību un veselību. “No pieredzes zinu, ka lielai daļai šāvēju ar laiku rodas problēmas ar muguru. Šaušanā pa lidojošu mērķi pastiprināti tiek nodarbinātas daudzas muskuļu grupas, jo sasprindzinājums ir pietiekami liels. Jāsasprindzinās pie katra šāviena. Ja dienā jāizšauj 200 reizes, tad jārēķinās, ka vajadzēs koncentrēties tikpat reižu. Tas prasa lielu izturību. Nav ieteicams startēt sacensībās, jūtot sagurumu, jo kļūdīties var ļoti ātri,” saka Edmunds.Tomēr, pēc viņa domām, visas pārvaramās grūtības ir tā vērtas, lai varētu nodarboties ar sportingu. “Man pašam šī aizraušanās ļoti daudz dod. Sacensībās es pilnīgi aizmirstu ikdienu un rūpes. Tā ir pirmklasīga relaksācija, jo jādomā tikai par mērķa lidojuma trajektoriju un jākoncentrējas uz šāvienu. Tas viss pilnībā atslēdz no ikdienas. Turklāt es nezinu draudzīgāku kolektīvu par sportinga dalībniekiem. Konkurenti mēs esam uz tā saucamās ugunslīnijas, bet pēc tam kopā jūtamies ļoti lieliski. Atrašanās viņu vidū man ir laba atpūta,” apliecina E. Juškevičs. Viņš sportingā ir ieguvis arī tiesneša un šaušanas instruktora kategoriju. “Tagad man ir tiesības apmācīt šaušanā citus interesentus, tomēr nekas nav labāks par iespēju pašam piedalīties sacensībās, šaut mērķī un izjust visas no šīs nodarbes radušās emocijas,” apliecina E. Juškevičs.
