Īsi pirms jaunā mācību gada sākuma Blomes pamatskolas sporta skolotājs Juris Bērziņš piedzīvoja savā mūžā ko nebijušu – savu pirmo ārzemju velotūri. Kopā ar Trikātas pagasta sporta entuziastu Aivaru Grinbergu astoņu velobraucēju lielā grupā Juris divas nedēļas mina velosipēda pedāļus pa Balkānu valstīm – Melnkalni, Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu.
Par Aivara vairāk nekā 10 gadus ilgo hobiju – pasaules apceļošanu ar velosipēdu – “Ziemeļlatvija” jau vairākkārt ir rakstījusi. Savukārt Juris trikātieša domubiedru grupā bija jauniņais. No draugiem padzirdējis Aivara iepriekšējo ceļojumu nostāstus, viņš “ielēca” aizejošā vilciena pēdējā vagonā un piepulcējās grupai pēdējā brīdī.Tagad blomēnietim āķis ir lūpā. “Jau esmu nobriedis piedalīties arī nākamgad, ja Aivars sarīkos kārtējo velobraucienu,” neslēpj Juris. Galvenais magnēts, viņaprāt, ir emocionālais piesātinājums.
Velosipēdam jākļūst par drauguSavu Balkānu velotūri Juris salīdzina pat ar svētceļojumu uz Aglonu, kurā pats gan nekad nav devies, taču priekšstatu guvis no kādā žurnālā izlasītas intervijas ar svētceļniekiem.“Tad jau es biju atbraucis mājās un, izlasot to stāstu, iedomājos, – šis velobrauciens man bija daļēji kā svētceļojums, kaut braucot to nepiefiksēju. Proti, biju ar sevi vienatnē, jo daudz braucu viens pats savā tempā. Daudz ko domāju un pārdomāju. Protams, nebraucu arī, galvu nodūris. Skatījos pa labi un pa kreisi,” atmiņās kavējas Juris.Otra atziņa, ko viņš ieguvis Balkānu velotūrē, ir ciešākas “draudzības” nostiprināšana ar velosipēdu, proti, lai braucējs pats mācētu to salabot, ja transportlīdzeklim gadās tehniska kļūme.“Secināju, ka ikvienā velobraucienā pats galvenais ir tas, lai velosipēds ir kārtībā. Piemēram, viens puisis mūsu grupā ļoti cīnījās ar pienācīgi nesagatavotu divriteni. Secināju, ka arī man pašam vairāk vajadzētu apgūt ātruma pārslēdzēju regulēšanu un velosipēda labošanu, nevis kā tagad, – kad jāmaina bremzes, aizbraucu uz servisu. Taču kalnos servisu nav. Var jau paņemt līdzi rezerves kameras un spieķus, taču ja kaut kas saplīst, pašam jātiek galā,” prāto Juris.Piemēram, Aivara MTB velosipēdam jau ceļojuma sākumā ar spalgu krakšķi izlūza spieķis, kā rezultātā pakaļējais rats uzreiz bija “astotniekā” un nobloķējās starp bremžu uzlikām. Tad nu Aivaram nācās iztikt tikai ar priekšējām bremzēm, kas stāvajos kalnu nobraucienos bija ļoti bīstami. Palīdzību ceļotāji meklēja tobrīd tuvākajā diezgan palielā Bosnijas pilsētā Fočā, taču ar izbrīnu atklāja, ka tur nav neviena veloservisa.“Savukārt divās velobodēs nebija vajadzīgo instrumentu, lai varētu noņemt zobratu kaseti un ielikt jaunus spieķus. Vienīgais džeks, kurš kaut ko Fočā saprotot no MTB, bija paņēmis pēdējo atslēgu un iepriekšējā dienā devies uz Franciju. Tā nu man pašam nācās mēģināt kaut cik nospieķot ratu, lai nenodedzinātu priekšējās bremzes. To visu uzmanīgi vēroja daži velobodes darbinieki un citi interesenti,” nedienas apraksta Aivars.
Roka stiepās pēc vīģēm un vīnogāmTikpat būtisks nosacījums, kā velosipēda tehniskais stāvoklis, ir arī braucēja laba fiziskā sagatavotība. Juris par savējo nežēlojas. Viņš joprojām aktīvi startē kalnu divriteņu maratonos Latvijā un Igaunijā, bet ziemā slēpo Alpos. Patīkot jebkurš pasākums, kurā nepieciešama fiziska piepūle, un tieši tāpēc arī nevilina ceļojumi ar tūristu autobusiem. “Taču nav ko slēpt, – šajā velobraucienā man bija grūti. Bija karsti (temperatūra pie asfalta sasniedza plus 50 grādus), un bija smagi, jo līdzi ar riteni vedu somu. Taču tiku galā, un grupai mani nebija jāgaida,” priecājas blomēnietis.Prieku sagādājusi arī jaunības dienu draudzības jeb čomu būšanas atjaunošana ar Aivaru Grinbergu, ar kuru savulaik kopā daudz sportots – gan slēpots, gan uz orientēšanās mačiem kopā braukts. Juris uzteic Aivara enciklopēdisko atmiņu, kurā saglabājušies daudzi kopā piedzīvoti notikumi. Balkānu valstīs Juris bija pirmo reizi, taču to apskate viņam nebija prioritāte. “Visi stāsta, – ui, Horvātija, tur ir skaisti! Jā, ir skaisti, taču viens mērķis bija to redzēt, taču otrs – pārbaudīt sevi, vai es to vispār tieku ar šāda veida ceļojumu galā,” uzsver Juris.Pirmo iespaidu par Horvātiju viņam radīja cipreses un cikādes. Vēlāk blomēnietis jau priecājās par Adrijas jūras skaistumu, salām un jūrā peldošajiem kuģīšiem, noskatoties uz to visu no augšas, no kalniem, braucienā pa līkloču ceļiem.“Un vēl roka pati šad un tas pastiepās pēc ceļmalā augošas vīģes vai vīnogu ķekara. Garām braucošās mašīnas tad pīpināja, – kā nekā privātīpašums!” grēkus neslēpj Juris.
Mirkļi, kad pazūd valodaApceļojot Balkānus, Juris piepulcējās grupai (faktiski tās pamatkodolam), kura pērn par savas velotūres mērķi izvēlējās Gruziju.Balkānu valstīs tūristiem ir, ko redzēt, piemēram, kalnu klintī izkaltu klosteri “Manastir Ostrog” – viens no populārākajiem tūrisma objektiem Melnkalnē, kas palicis atmiņā arī Aivaram Grinbergam.“Ļaužu tūkstoši tur nepārtraukti nāk un iet, stāvēdami garās rindās pēc svecītēm, apmeklējot daudzās lūgšanas vietas un neskaitāmas reizes metot krustus pie katras ieejas, bučodami katru durvju stenderi. Mums to ir diezgan grūti saprast, tādēļ savos īsajos velotērpos īpaši necentāmies iekļūt lūgšanu telpās. Jau tā uz mums visi skatījās ar zināmām bažām. Kāds pat izteica pārmetumus, kad pie ūdens krāna nomazgāju ne tikai seju, bet arī rokas līdz padusēm, jo gaisa temperatūra bija 30 līdz 40 grādu,” smaida Aivars.Arī viņš, tāpat kā Juris un pārējie grupas biedri, braucot priecājies par krāšņajām kalnu ainavām un Adrijas jūras līčiem, taču arī atzīst, ka nebija viegli lielā karstuma dēļ.“Piemēram, bija jābrauc klintīs vairāk nekā trīs stundu garumā un 40 līdz 50 grādu karstumā. Nevienas vietas, kur paslēpties ēnā. Dažiem jau sāka rādīties “gļuki”. Taču visu atsvēra fantastiskās ainavas, kad, braucot kalnos, “pacēlāmies” virs mākoņiem, vai kad Pivas upe no augšas izskatījās kā mazs strautiņš dziļajā kanjona aizas dibenā, vai arī, kad braucām lejā uz Kotoras līci ( vienu no 10 skaistākajiem pasaulē) pa serpentīnu, kuram ir ap 40 līkumu. “Impro” gids Juris Levics par Kotoras līci rakstījis – “cilvēki, ieraugot šo skatu, vienkārši zaudē valodu …”, stāsta Aivars.Viņam jau ir padomā kāda eksotiska zeme pavisam citā kontinentā, ko ar velosipēdu apceļot nākamgad. Ja iecere izdosies, tad ceļotājam būs jauni iespaidi un emocijas.
