Jūnijā ordinētais katoļu priesteris Aivars Līcis ir dzimis 1984. gadā un 2002. gadā absolvējis Valkas 1. vidusskolu, bet pēc tam – Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti. Tūlīt pēc tam viņš uzsāka nākamās studijas Katoļu Garīgajā seminārā Rīgā, kur pavadīja sešus gadus. A. Līcim ir sācies praktiskās kalpošanas laiks.
– Kāpēc šāda, jaunietim neparasta izvēle?- Studiju laikā Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas fakultātē izlēmu, ka vēlos kristīties. Piedzīvoju savu cilvēcisko ierobežotību, jutu, ka netieku galā ar savu dzīvi. Bija sevis nepieņemšana, mazvērtības sajūta, bezcerība. Sapratu, ka ar šādu negatīvu bagāžu viens pats galā netikšu. Man bija nepieciešama Dieva palīdzība. Sākotnēji gribēju kristīties luterticībā, jo mani senči ir luterāņi, taču kopmītnēs strādāja kāda ļoti dedzīga katoliete. Viņas ietekmē sāku gatavoties kristībai katoļu Baznīcā un 21 gada vecumā to arī izdarīju. Ceremonija notika Rīgā Sāpju Dievmātes baznīcā, kas atrodas līdzās Rīgas pilij. Drīz vien pēc tam sajutu aicinājumu uz priesterību. Mani tolaik uzrunāja šī dievnama priestera Andreja Trapučkas personība. Viņš ir palīdzējis daudziem cilvēkiem, kuri vērsušies pie viņa kā pie pēdējā glābšanas salmiņa. Arī man viņš palīdzēja. Runājoties ar priesteri Andreju, man ienāca prātā doma, kāpēc es pats nevarētu būt cilvēks, kas palīdz citiem. Un tā šogad 7. jūnijā Jēkaba katedrālē Rīgā tas ir noticis. – Kam un kādos gadījumos jūs palīdzat? Vai tie ir psiholoģiskas dabas, sadzīves jautājumi vai, piemēram, atkarībās nonākušajiem?- Priesteris darbojas garīgajā sfērā un tajā pašā laikā arī cilvēciskajā. Piemēram, grēksūdzē. Tur cilvēks atdod Dievam savus grēkus un problēmas, bet pretī saņem Dieva piedošanu, cilvēcisku atvieglojumu un dziedināšanu. Baznīcā eksistē arī tā saucamais slimnieku sakraments, ko sniedz ticīgajiem lielā vecumā vai dzīvības briesmu gadījumos. Priesteris aizlūdz par slimnieku un svaida viņu ar eļļām. Tas vienlaikus ir dziedinājums gan dvēselei, gan miesai. Priesterim ir svarīgi prast uzklausīt.- Vai nozīmīgākā atšķirība starp katoļiem un luterāņiem ir grēksūdzes iespēja pirmajiem?- No katoļu puses raugoties, lielākā atšķirība ir tā, ka katoļu Baznīcā eksistē priesterība. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs aicina un Baznīca izvēlas īpašam kalpojumam. Viņam ir dota vara maizi pārvērst par Kristus Miesu un vīnu par Viņa Asinīm. Katoļi uzskata, ka šajās maizes un vīna zīmēs Kristus ir reāli klātesošs, tādēļ Svētais Vakarēdiens tiek uzglabāts un dievnama apmeklētājiem ir iespēja lūgties fiziskā Kristus klātbūtnē. – Kas attiecas uz grēksūdzi, vai tā ir taisnība, ka agrāk piedošanu varēja nopirkt par naudu?- Viduslaikos tika būvētas lielas katedrāles. Lai iegūtu naudu šo lielo projektu īstenošanai, Baznīca noteica, ka cilvēks var veltīt kādu daļu no līdzekļiem savu grēku laicīgā soda atlaišanas (indulgences) iegūšanai. Bet pie grēksūdzes tik un tā vajadzēja iet, jo indulgences neatbrīvoja no grēka, bet no tā sekām. Indulgenču pirkšana 16. gadsimtā bija plaši izplatīta, un tas bija viens no iemesliem Mārtiņa Lutera uzsāktajai reformācijai.- Cik daudz jāziedo?- Katoļiem ir ne tikai desmit Dieva baušļi, bet arī pieci Baznīcas baušļi. Viens no tiem nosaka, ka ticīgajiem ir pienākums uzturēt Baznīcas kalpotājus. Bauslis nenosaka ziedot noteiktus procentus no ienākumiem, piemēram – desmito tiesu. Ziedojamo līdzekļu daudzumu nosaka katoļa sirdsapziņa.- Jūs nesen kalpojāt katoļu dievnamā Valgā. Kāpēc tieši te?- Pēc iesvētīšanas jaunie priesteri dodas braucienos uz dažādām draudzēm, lai svinētu jaunā priestera dievkalpojumu – primīciju un sniegtu īpašu jaunā priestera svētību. Valgas draudzi var saukt par manu mājas draudzi, jo Valkā katoļu baznīcas nav, tāpēc visus sešus Garīgā semināra gadus brīvdienās apmeklēju Valgas draudzi. Tagad tajā kalpo poļu franciskānis tēvs Augustīns. Valodas barjeras nav, jo dievkalpojumi notiek krieviski. Tāpēc arī Valgā svinēju primīcijas dievkalpojumu.- Savulaik biju katoļu dievkalpojumā Rīgā Jēkaba baznīcā. Tur svētā mise notika latīņu un latgaļu valodās. No visa runātā neko daudz nesapratu. Kādās valodās kalpošana notiek tagad?- Vatikāna II Koncila laikā 1960-tajos gados šajā ziņā notika lielas reformas, jo Baznīcā ieviesa dievkalpojumus tautas valodā. Rietumos pāreja no latīņu uz konkrētās tautas valodu notika strauji, bet Austrumeiropa atradās aiz tā saucamā dzelzs priekškara, un pie mums pāreja notika lēnām un pakāpeniski. To līdz pat 1980. gadu beigām vadīja kardināli Jānis Pujats un Juliāns Vaivods. Dievkalpojumu grāmatu latviski izdeva tikai ap 1990. gadu.- Kādi ir jūsu turpmākie plāni, mērķi jeb karjeras iespējas?- Esmu jau nozīmēts pirmajai kalpošanai – būt par arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča sekretāru, kā arī kustības “Par dzīvību” kapelānu. Esmu priecīgs par savu sekretāra amatu. Jau pagājušajā vasarā pirmoreiz pamēģināju šādu kalpošanu. Tā ir iespēja satikties ar dažādiem cilvēkiem, tostarp arī ar sabiedrībā zināmiem un cienītiem. Iespēja uzklausīt cilvēkus, kuri vēršas pie arhibīskapa ar savām vajadzībām.- Arhibīskaps ir Latvijā cienīta un harizmātiska personība. Intervijas ar viņu masu medijos labprāt klausās ne tikai ticīgi cilvēki.- Jā, Zbigņevs Stankevičs mūsu zemei ir liela dāvana. Viņš nenoliedzami ir iedvesmojoša personība. Arhibīskaps rūpīgi vēro notikumus pasaulē un Latvijā, vēro izmaiņas sabiedrībā, lai Latvijas Baznīcu veidotu atbilstošu mūsdienu vajadzībām un prasībām. Ja Baznīca nemainīsies, ticīgo skaits var sarukt aizvien vairāk.- Kas ietilpst jūsu darba pienākumos?- Sastādu arhibīskapa dienas grafiku, kad, ar ko un cikos viņam jātiekas. Ir gadījumi, kad apmeklētājus var novirzīt pie citiem garīdzniekiem. Rakstu arī dažādas izziņas, palīdzu organizēt viņa ārzemju braucienus. Esmu starpnieks starp bīskapu un priesteriem, lai būtu labāka savstarpējā komunikācija. Sekretariātā strādājam divatā. Otra darbiniece ir klostera māsa, kura lielākoties darbojas ar apmeklētājiem, bet mans darba lauciņš laikam vairāk būs saistīts ar priesteriem.- Kā jūsos tagad sadzīvo ģeogrāfs ar priesteri?- Sadzīvo ļoti labi, jo katoļu Baznīca ir izplatīta gandrīz visā pasaulē un itin bieži nākas sastapt katoļus no citām valstīm. Ģeogrāfijas zināšanas ir labs iemesls sarunas uzsākšanai, ir interesanti uzzināt, kā cilvēki dzīvo citur. Ģeogrāfijas zināšanas palīdz uztvert pasaules un Latvijas situāciju “no putna lidojuma”. Tāpēc tās man noder.- Vai sevi pieskaitāt tā saucamajai “ģeogrāfu mafijai”, kas allaž izceļas ar plašu redzesloku un augstu erudīciju?- Varu sacīt, ka tā ir viena no manas identitātes sastāvdaļām. Varbūt ne pati galvenā, taču tomēr.- Runājot par katoļu Baznīcu pasaulē, jaunais pāvests Francisks izraisa simpātijas ar savu vienkāršību un pieticīgu dzīvesveidu. Agrāk ik pa brīdim pasauli ir pāršalkuši korupcijas un izšķērdības skandāli, kuros iesaistīti bīskapi un citas augstas amatpersonas Vatikānā. Kā jūs to komentētu?- Iepriekšējais pāvests Benedikts XVI bija ļoti nozīmīgs teologs intelektuālis. Francisks ir vairāk praktiķis nevis teorētiķis. To, ko viņš sludina, pats arī praktizē un aicina uz to gan priesterus, gan visus ticīgos. Viņam piemīt evaņģēliskā vienkāršība.- Katoļu konfesijā pasaulē bijis daudz skandālu saistībā ar dzimumnoziegumiem.- Priesterība ir ļoti atbildīgs kalpojums. Lai priesteris varētu sekmīgi darboties, viņam Dievišķā misija jāuzliek uz labas cilvēciskās pamatnes. Ja cilvēciskā pamatne ir ievainota, nestabila un nevesela, tad rodas bīstamība, ka priesteris salūzt, vai arī, ka sāk izpausties kāda patoloģija. Katoļu Baznīcā pēdējās desmitgadēs priesteru formācijā psiholoģiskai sagatavošanai tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Semināra vadības uzdevums ir izšķirt, kurš psiholoģiski un garīgi ir gatavs priestera kalpojumam.- Ja garīdzniekam ir liels dzinulis izjust paaugstinātu komfortu un miesiskās baudas, tad tādam, visticamāk, kalpot ir grūti.- Tāds garīdznieks kaut kur ir kļūdījies un viņam jāpārdomā, kas ir viņa prioritātes, un jāsaliek tās pareizā kārtībā.- Vai celibāts uzskatāms par vienu no lielākajiem cilvēka upuriem, kalpojot katoļu konfesijā? Vai tas ir psiholoģiski pārvarami?- Baznīca izvēlas kandidātus uz priesterību no to vīriešu vidus, kurus Dievs aicina uz priesterību un uz celibātu. Ģimenes dzīve ir dabisks aicinājums, taču priesterība ir pārdabisks aicinājums. Tam, kurš vēlas kļūt par priesteri, jāatbild vai nu Dieva aicinājumam un jāatsakās no ģimenes veidošanas vai otrādi – jāatsakās no Dieva aicinājuma un jāveido ģimene. Es sajutu aicinājumu kļūt par priesteri, tāpēc izvēlējos iet šo ceļu, pirms tam rūpīgi izsvērdams abas iespējas un to sekas. Ja priesteris dzīvo labu, kvalitatīvu garīgo dzīvi un viņam ar saskarsmi ir viss kārtībā, tad celibātam nevajadzētu radīt lielas problēmas. Seksualitāte ir cieši saistīta ar saskarsmi, attiecībām un sevis realizāciju. Cilvēks komunicējot izpauž sevi. Priesteris sevi dāvā plašākam cilvēku lokam, nevis tikai ģimenei.
