Par galvenajām tendencēm Krievijā satraukta gandrīz visa demokrātiskā pasaule. Ir liela vilšanās sajūta tajā ziņā, ka pēc PSRS sabrukuma valdīja pārāk rožainas cerības uz Krievijas demokratizāciju un drīzu iekļaušanos Rietumu tipa civilizācijā.
Par galvenajām tendencēm Krievijā satraukta gandrīz visa demokrātiskā pasaule. Ir liela vilšanās sajūta tajā ziņā, ka pēc PSRS sabrukuma valdīja pārāk rožainas cerības uz Krievijas demokratizāciju un drīzu iekļaušanos Rietumu tipa civilizācijā.
ASV analītiķi daudz runā par totalitārisma atdzimšanu Putina pārvaldītajā impērijā, bažas izpaužas pat Vašingtonas politiķu izteicienos. Maskavā jūtas aizvainoti par amerikāņu secinājumu, ka šogad Krievijā gaidāmas daudzas politiskās slepkavības. Faktiski vardarbīga Kremļa kritiķu novākšana sākusies jau drīz pēc Putina nākšanas pie varas.
Nāk prātā Jeļcina pirmā ārlietu ministra Kozireva “šoka terapija” kādā starptautiskā forumā, tas bija atgādinājums eiforijas pārņemtajiem rietumniekiem, ka Krievijā itin viegli var nākt pie varas šovinisma un impērisma ideju aizstāvji. Kremļa polittehnologi aktīvi meklē pareizo formulu krievu nacionālismam, kas praksē var būt tikai šovinisms un nacisms.
Brēka par NATO pretraķešu sistēmām
Maskava jau protestēja tolaik, kad Igaunijā un Latvijā tika uzstādīti gaisa kontroles lokatori. Tika saorganizēti pat Audriņu krievu protesti. Plānotās jaudīgās radiolokācijas stacijas uzstādīšana Čehijā, kas darbotos sasaistē ar raķešu pārtveršanas kompleksiem Polijā, tagad Krievijā izsauc neapvaldītu militārisma retoriku, un ģenerāļi viens pēc otra draud pasaulei ar “pašiem modernākajiem”” ieroču veidiem.
Bet padomāsim — vai ASV pasākumi kaut kādā veidā apdraud Krieviju? Kā aizsardzības līdzkļi vispār var kādu apdraudēt? Un kāpēc Maskavai būtu jāuztraucas par ASV aizsardzības objektu pietuvināšanu Krievijas robežām, ja pati Krievija savas radiolokācijas stacijas ir izvietojusi gar visu savu robežu perimetru? Kad nācās atteikties no Skrundas, tūdaļ tapa vēl modernāka stacija Smoļenskas tuvumā. Līdzīgas jau darbojās gan Ļeņingradas apgabalā, gan Ukrainā un pat Azerbaidžānā. Savukārt Baltkrievijas mežos, ja ticam impēristam Prohanovam, paslēpusies stacija, kas spēj kontrolēt zemūdeņu pārvietošanos Baltijas jūrā.
Vai no Čehijas un Polijas iespējams pārtvert krievu raķetes? Ja starpkontinentālo raķeti izšauj, teiksim, no Smoļenskas apgabala, tad pārtvert nav iespējams, jo attālums par mazu, lai paspētu. Ja raķete paceļas kosmiskajā orbītā no Urāliem vai kaut kur no Vologdas, tad pārtvert iespējams arī no Polijas. Bet Eiropu var apdraudēt vidējā darbības rādiusa raķetes, kuras kara gadījumā var lidot pat no Baltkrievijas, un tādas pārtvert nav iespējams no tik tuvas distances.
Amerikāņu sacītais, ka iecerētais aizsardzības komplekss domāts pret iespējamo raķešu uzbrukumu no Irānas, parasti izraisa krievu ironiju. Bet speciālisti domā citādi, jo aprēķināts, ka objekti, kas izvietoti Turcijā, pret irāņu taktiskajām raķetēm būtu bezspēcīgi. Toties no Polijas teritorijas pagūtu lidojumā iznīcināt pat tās nāves kravas, kas būtu notēmētas uz Parīzi vai Londonu.
Izbijušajām sociālisma bloka valstīm diezin vai uzbruktu Irāna, tomēr mums ļoti vajadzīga drošības, pasargātības sajūta. Zināmā mērā mēs aizvien izjūtam apdraudējumu no Austrumu kaimiņa.
Kremļa kliķes jaunākie plāni
Tā kā tuvojas gan parlamenta, gan prezidenta vēlēšanas, Putina radītā komanda ļoti bažījas par savu nākotni. Netiek pat domās pieļauts, ka pie varas varētu nākt kāds tagadējais kliķei nepiederīgs politiķis, kurš veidotu pats savu komandu.
Nav pareizi domāt, ka visu lemj Putins. Kremlī vienmēr bijis savs pelēkais kardināls, un šobrīd tāds ir Sečins, pēc amata prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks, kurš pārzina kadru jautājumus. Sečins pats ir sagrābies bagātības, sadalot kompāniju JUKOS, un ap sevi visu laiku ir pulcinājis tā sauktos “pīteriešus”, proti, bijušos čekistus un Putina agrāko laiku kolēģus. Politologi runā par “kolektīvo Sečinu”, ko nesen uzskatīja par “trešā perioda partiju”. Šie ļaudis baidās, ka reizē ar Putina aiziešanu zudīs arī viņu vara, tāpēc centās pierunāt prezidentu uz varas uzurpēšanu. Putinam ļoti bail no turpmākajiem notikumiem, tāpēc pirms pāris nedēļām notika vienošanās ar “kolektīvo Sečinu”, ka nākamajam prezidentam jānāk no tagadējās kliķes, iepriekš visos iespējamos amatos iebīdot savus cilvēkus. Šāds Sečina cilvēks ir Nariškins, par kuru jau rakstīju. Šāds līdz galam uzticams ir jaunais aizsardzības ministrs Serdjukovs — kurš bija faktiskais autors JUKOS sagrāvei.
Presei vajadzētu beigt tērgāt par to, kurš no diviem vicepremjeriem — Medvedjevs vai Ivanovs — kļūs par nākamo prezidentu. Nekļūs neviens no viņiem. Būs tas, uz kuru pēdējā brīdī ar pirkstu norādīs Putins. Varu tikai pieminēt, ka Kremļa administrācijas vadītājs Sergejs Sebjaņins, kurš formāli paliek ēnā, jau rāda īstu sibīrieša raksturu, pulcējot ap sevi uzticamu ierēdņu komandu, galvenokārt tos, kas strādājuši Tjumeņas apgabalā.
Runājot par Kremļa polittehnologu pūliņiem, īpašs jautājums būtu par paklausīgu politisko partiju konstruēšanu, bet šī tēma pārāk plaša šim rakstam. Arī vēlēšanu sistēma radīta tāda, ka uzvara garantēta “kolektīvajam Sečinam”. Paradoksāli, bet bailes no demokrātiem vienalga tik milzīgas, ka pat pašvaldību vēlēšanās ar sadomātiem ieganstiem netika pielaista ne Labējo spēku savienība, ne Javlinska JABLOKO, pat Zjuganova komunistiem tika likti šķēršļi. Kad opozīcijas spēki Sanktpēterburgā izgāja protesta manifestācijā, pulcējot vismaz sešus tūkstošus demonstrantu, gubernatore Matvejenko krita panikā. No kā viņi baidās?
Krievijas varonis Čečenijā
Ramzanam Kadirovam ir trīsdesmit gadu, un līdz ar to Putins viņu varēja iecelt par Čečenijas prezidentu. Nav Čečenijas vēsturē bijis diktatora ar vēl lielāku varu, runā, ka šī vīra rīcībā ir līdz pat 40 tūkstošiem kaujinieku, kuri gan oficiāli saucas par miliciju. Pagaidām Kadirovam, lietojot draudus un represijas, slepkavības ieskaitot, izdevies turēt paklausībā savā starpā konkurējošo teipu cilvēkus. Kur vajadzīgs, Kadirovs neskopojas ar naudu. Tipiska Austrumu tipa despotija.
Kamēr būs spēkā Putinam personīgi dotie solījumi, tikmēr Kadirovs neko pret Kremli nepasāks. Bet jau tagad tiek uzsildīta tēma par Centra un Groznijas pilnvaru nodalīšanu, kas vispirms nozīmē Kadirova pilnīgu kontroli pār naftas biznesu (pašlaik 49 procenti pieder “Rosņeftj”). Pilnvaru nodalīšanu prasīja arī Dudajevs un Mashadovs, toreiz Maskava nolēma “ieviest kārtību” ar tankiem un lidmašīnām. Tagad notikumi liec savu trešo loku, un ir pilnīgi skaidrs, ka čečeni sapni par neatkarību nav atmetuši. Pietiks nākotnē ar kādu jaunu saspīlējuma rajonu, kur Kremlim nāktos lietot militāru spēku, lai Kadirovs, Krievijas varonis, mēģinātu izdarīt to, kas neizdevās Dudajevam.
Ziemeļkaukāzā aizvien ļoti daudz sausa degmateriāla.
