Par lielās televīzijas raidījumu sejām kļuvuši nu jau divi smiltenieši. “Ziemeļlatvija” savulaik rakstīja par TV 3 spēles “Suberbingo” vadītāju Aigaru Veldri.
Par lielās televīzijas raidījumu sejām kļuvuši nu jau divi smiltenieši. “Ziemeļlatvija” savulaik rakstīja par TV 3 spēles “Suberbingo” vadītāju Aigaru Veldri. Tagad televizora ekrānā redzama arī Liene Zostiņa.
Lienes “lauciņš” ir LNT spēle “Zelta drudzis”, kuru 22 gadus vecā jauniete vada kopā ar aktieri Mārtiņu Vilsonu.
“Pats galvenais manā dzīves uztverē un veidā, kā dzīvoju, ir atrast skaistas un patīkamas lietas tur, kur citi tās nepamana.” Šādi sarunu virtuālajā telpā iesāk Liene, daudziem Latvijā varbūt joprojām vairāk zināma kā Pele no TV realitātes šova “Talantu aģentūra”.
Viņu vieglāk ir intervēt, sūtot epasta vēstules, nekā satikt dzimtajā pusē Smiltenē. Liene ir gana noslogota Rīgā, kur viens no viņas darbiem ir televīzijā vadīt jau minēto raidījumu “Zelta drudzis”.
– Līdz raidījumam nokļuvu kā jebkurš cits cilvēks, kas vēlas kaut kur strādāt. Aizgāju uz kastingu, – pieredzē dalās Liene.
– Sākums bija ļoti garš. Ļoti daudz mēģinājumu, darbs ar kamerām, sevis pierādīšana. Daudziem šķiet, ka pietiek ar blondiem matiem un skaistām acīm, taču tas ir tikai tas, kas redzams ekrānā. Aiz tā vēl ir ļoti daudz. Kas tieši, lai paliek komercnoslēpums. Tā nu es staigāju katru otro vakaru uz ierakstiem. Tie tika rādīti priekšniecībai. Kamēr visi visu apskatīja un novērtēja, gaidīju un sagaidīju. Ir tik interesanti dzirdēt viedokļus par to, kā notiek cilvēku atlase TV šovos un raidījumos. Vispopulārākais viedoklis ir gulta, un tas man liek pasmaidīt. Jautri ir nevis tas, ka kaut kur tā notiek, bet tas, ka ir cilvēki, kuri to uzskata par neatņemamu TV aizkulišu sastāvdaļu.
– Vai tevi tagad uz ielām atpazīst vairāk nekā šova “Talantu aģentūra” laikā?
– Atpazīst, bet cenšos to neuztvert. Ja man vajadzētu pievērsties katram uzmanības apliecinājumam uz ielas, tad nekam citam laika vairs neatliktu. Ar katru būtu jāparunājas, jāizstāsta, kā klājas, kā var laimēt spēlē un vēl daudz ko citu. Ir arī nepiedienīgi piedāvājumi. Kur nu bez tiem! Taču jebkurā gadījumā uzmanība ir ļoti patīkama. Cilvēki uzsmaida, pasaka kaut ko labu, un tas iedod pozitīvismu, kā visiem mūsdienās tik ļoti pietrūkst.
– Ko dari papildus raidījuma vadīšanai? Dziedāšanu neesi atstājusi novārtā?
– Vēl joprojām dziedu. Bez tā nekur. Joprojām arī mācu bērniņiem dziedāt. Braucu uz nometni pasniegt nodarbības ar leikēmiju un dažādām citām smagām slimībām slimiem bērniem. Psiholoģiski tas ir smagi, taču cik laba ir sajūta, ja tev uzsmaida tāds bērns! To pat nevar aprakstīt.
– Esi kļuvusi par TV seju. Ko tev tas nozīmē? Sapņa piepildījumu? Pakāpienu pretī kaut kam lielākam?
– TV seja noteikti ir pakāpiens – varbūt tāds, ko tik ātri negaidīju, taču ļoti gribēju. Televīzija ir vieta, kur man patīk, kur jūtos labi, kur varu iepriecināt skatītājus, un vienmēr būs kāds, kurš mani dzirdēs. Kādreiz varu kliegt un stāstīt, ko gribu, bet cilvēki vai nu izliekas, ka nedzird, vai arī nemaz neklausās. Tad ir sajūta, it kā runātu ar tukšu sienu. Taču tagad televīzijā es runāju, un skatītāji klausās! Esmu pateicīga par to, kas man ir. Par sapņiem skaļi nerunāju, jo tos mēdz noskaust. Tāpēc es labāk izdaru un tad runāju.
– Vai tas, ko tu šodien dari, un vieta, kur tagad esi, ir tevis apzināti panākts rezultāts, vai arī to tu uzskati par likteņa dāvanu?
– Dzīvi veido pats cilvēks. Taču tajā pašā laikā es ticu arī liktenim. Ar mani 22 gados ir notikušas tik daudzas dīvainas lietas, kuras es neesmu varējusi izskaidrot un saprast, piemēram, kāpēc tikai tagad, nevis tad, kad es gribēju, vai tad, kad man to vajadzēja vairāk. Katrā ziņā es nekur nebūtu nonākusi un varbūt dzīvē neko nesasniegtu, ja nebūtu mammas, kura vienmēr lika man darīt, dziedāt, braukt, lai cik grūti tas bija. Es biju dikti nepaklausīgs bērns. Taču galu galā no manis kaut kas ir sanācis. Tāpēc kaut vairāk būtu tādu mammu!
Savu dēliņu Markusu, kuru Smiltenē auklē vecmāmiņa un tantes, Liene pie sevis ņemšot septembrī. Tad Markuss būšot rīdzinieks. “Lai sakārtotu visas lietas, ir vajadzīgs ilgāks laiks nekā šķiet, taču tagad tas ir izdarīts,” par savu un dēla dzīvi teic Liene.
