Kaut gan saskarsmes iespējas mūsdienu sabiedrībā ir gandrīz neierobežotas, cilvēki joprojām jūtas un dzīvo kā „vientuļas salas”, liecina biedrības „Latvijas Kristīgā Studentu Brālība” (LKSB) veiktā jauniešu aptauja. Uz jautājumu, vai cilvēki mūsdienu sabiedrībā, viņuprāt, ir „vientuļas salas”, divas trešdaļas aptaujāto jauniešu atbildēja „noteikti jā” un „drīzāk jā”, gandrīz 30% – „noteikti nē” un „drīzāk nē”, bet atlikušie respondenti atbildēja, ka nezina, jo sabiedrība ir plaša un cilvēki dažādi.
Jaunieši, kas norādīja, ka apkārtējos redz kā vientuļas salas, savu viedokli skaidroja ar to, ka daudzi cilvēki mūsdienās dzīvo vieni, turklāt daudz laika pavada sociālajos tīklos, tādējādi viņi neveido reālas attiecības ar citiem un tiek degradēta klātbūtnes komunikācija. Tāpat aptaujātie atzina: kaut gan blakus ir draugi, tomēr cilvēki bieži vien iekšēji jūtas vientuļi, jo nesaņem atbalstu, nespēj patiesi satikt un uzklausīt viens otru, atklājot savas dziļākās domas un ilgas. Valdot viltotiem smaidiem un standarta atbildēm, cilvēki vairs nezina, kas īsti notiek otra sirdī. Tāpat aptaujas dalībnieki rakstīja, ka sabiedrībā vērojams izteikts individuālisms, fokusēšanās uz sevi un savām vajadzībām, raudzīšanās uz citiem ar aizdomām un nepiedošana. Savukārt citi izteica pieņēmumu, ka „vientuļās salas” fenomens rodas no bailēm, mazvērtības kompleksiem vai neiederības sajūtas un citām psiholoģiskām barjerām, kas neļauj dibināt kontaktus ar nepazīstamiem cilvēkiem. Vairāki no aptaujātajiem jauniešiem atzina, ka arī paši ir piedzīvojuši „vientuļās salas” sajūtu.Savukārt tie respondenti, kas bija pārliecināti, ka cilvēki nav „vientuļas salas”, uzsvēra, ka cilvēks nevar pastāvēt bez sabiedrības, jo ir sociāla būtne – pat ja kādā brīdī viņš jūtas vientuļš, šī sajūta nav absolūta un konstanta. Viņi apgalvoja, ka no citiem nav iespējams aizbēgt, nav iespējams pastāvēt bez saskarsmes ar citiem cilvēkiem un ka mēs esam radīti tā, ka vajag līdzās vēl kādu. Vairāki ticīgie jaunieši norādīja, ka cilvēks nevar būt vientuļš, jo viņam vienmēr blakus ir Dievs. Savukārt daži no aptaujātajiem atzina, ka dažreiz cilvēki paši izvēlas dzīvot kā „vientuļas salas” vai arī nemāk dzīvot kopā ar citiem.Aptauja tika veikta jauniešu iniciatīvas projekta „Korpuss S nav vientuļa sala” laikā, kas tapa ar programmas „Jaunatne Darbībā” atbalstu. Projekta mērķis bija vairot toleranci sabiedrībā, palīdzot jauniešiem ar atšķirīgām pārliecībām un pasaules uzskatiem, dzīvojošiem dažādos Latvijas reģionos, izprast vispārcilvēciskas vērtības un neformālā vidē iegūt jaunas zināšanas un pieredzi. Īsāk sakot – paplašināt savu skatījumu uz dažādām dzīves norisēm, iepazīt un mācīties pieņemt citus jauniešus ar atšķirīgiem uzskatiem un pašiem izmēģināt daudz ko jaunu.90% aptaujāto atzina, ka projekta aktivitātēs ir piedzīvojuši, ka visi dalībnieki tiek pieņemti neatkarīgi no viņu ekonomiskā un sociālā stāvokļa, izglītības vai pārliecības. Galvenokārt tas izpaudās pasākumu atmosfērā, ko raksturoja draudzīgums, izpalīdzība, vienkāršība, sirsnība, iecietība un atvērtība komunikācijā. Jaunieši varēja brīvi izteikties, tika uzklausīti un respektēti, pat ja viņu viedoklis nesaskanēja ar vairākuma uzskatiem, un viņi varēja būt paši, neko netēlojot. Vairākās nometnēs pulcējās cilvēki ar dažādu reliģisko pārliecību, un diskusiju grupu vadītāji īpaši centās ievērot to, lai tiek respektēts arī to cilvēku viedoklis, kuri grupā ir mazākumā. Tāpat dalībnieki piedzīvoja, ka ikviens tiek iesaistīts dažādās aktivitātēs, var saņemt nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Arī projekta brīvprātīgo komandā tika uzsvērts, ka pasākumu galvenā vērtība ir – lai katrs dalībnieks tiek pamanīts, katrs ir vērtīgs un cienījams. Jautāti par metodēm, kas projekta aktivitātēs īpaši veicināja jauniešu vienotību un savstarpēju iecietību, jaunieši, pirmkārt, minēja diskusiju grupas. Tās sastāvēja no dažādiem cilvēkiem, un tajās visiem bija iespēja bez bailēm paust savu personīgo viedokli un tādējādi vairāk izprast pārējos. Grupās notika arī kopīga mācīšanās un sarunas par to, ko īsti nozīmē būt atvērtiem pret ikvienu cilvēku un pieņemt katru. Šajās grupās notika arī komandas darbs, kurā jaunieši varēja saprast, ka katrs ir īpašs un vērtīgs, un piedzīvot, ka kopīgais mērķis vieno. Viens no piemēriem bija grupu pārgājiens, kas ļāva dalībniekiem izaicināt sevi un citus, un beigās pierādīt, ka ir iespējams pilnvērtīgas un draudzīgas attiecības arī starp cilvēkiem, kas ir ļoti atšķirīgi.Tāpat vienotību un iecietību veicināja pasākumu programmas dažādība – kopīgas sporta aktivitātes, kurās varēja piedalīties visi neatkarīgi no iepriekšējās fiziskās sagatavotības, dažādas izvēles darbnīcas un semināri, talantu šovi, kas veicināja to, ka labi var justies cilvēki ar visdažādākajām interesēm. Jaunieši atzina, ka, klausoties lekcijas, paši mainījās un lietas, uz kurām pirms tam skatījās ar skepsi, tagad spēj pieņemt. Tāpat dalībnieku kopības sajūtu veicināja sadzīve – ēdienreizes, gulēšana vienā telpā, kā arī iepazīšanās un saliedēšanās spēles, galda spēles un vienkārši saturīgas sarunas.Tomēr daži respondenti atzina, ka ir novērojuši situācijas, kurās kāds cilvēks netiek pieņemts vai piedzīvo negatīvu attieksmi galvenokārt savas pārliecības dēļ. Dažkārt tas izpaudās kā atšķirīgu viedokļu apstrīdēšana vai dažu cilvēku neiesaistīšana kopīgās aktivitātēs. Viens no aptaujātajiem jauniešiem skaidroja – ja neesi pietiekami komunikabls, lai uzsāktu sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem, tad visu pasākumu vari pavadīt viens. Savukārt cits atzina: kristieši gan mēdz vairāk komunicēt savā starpā, taču, ja kāds cits vēlas pievienoties sarunai, viņš netiek atraidīts.Aptaujā kopumā piedalījās 42 respondenti – 31 sieviete un 11 vīrieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kas bija pabijuši vienā vai vairākos projekta pasākumos gan kā dalībnieki, gan kā organizatori. Aptaujas dalībnieki pārstāvēja visus Latvijas reģionus – 12 respondenti bija no Rīgas, 10 no Kurzemes, 8 no Vidzemes, pa 6 no Latgales un Zemgales. Respondentu vidū bija skolēni, studenti, jaunieši, kas studijas apvieno ar darbu, dažādās jomās strādājošie, kā arī tādi, kas nestrādā un nemācās. Komentējot savu reliģisko pārliecību, lielākā daļa aptaujāto – 37 cilvēki – anketās atzīmēja, ka ir kristieši, trīs jaunieši norādīja, ka tic kādam augstākam spēkam, bet divi atzina, ka īsti nespēj definēt savu pārliecību.Projekta organizatori, Latvijas Kristīgā studentu brālība, ir starpkonfesionāla studentu organizācija, 1993.gadā dibināta biedrība, kas ieguvusi sabiedriskā labuma organizācijas statusu. LKSB darbojas septiņās Latvijas pilsētās, kurās ir augstskolas, regulāri rīkojot diskusiju grupas, lekcijas, seminārus un studentu nometnes.
