Ik reizi, kad “Ziemeļlatvijas” redakcijā atskan telefona zvans no lasītājiem, kuri cītīgi seko līdzi notikumiem pilsētā un novadā, ir gandarījums. Izrunājoties, izrādās, ka zvanītājam ir vairāki vērtīgi ieteikumi par dzīves kvalitātes uzlabojumiem.
Šonedēļ savus ieteikumus reakcijai uzticēja Inta Laganovska. Izlasot pēdējos “Ziemeļlatvijas” numurus, viņa piekrīt redakcijas viedoklim par to, ka vietējai izpildvarai vajadzētu sakopt piemiņas akmeni uz Latvijas – Igaunija robežas, kas vēsta par laiku, kad abas pilsētas kopīgi svinēja 400 gadu jubileju. “Ziemeļlatvija” atgādina, ko toreiz I. Laganovska bija Valkas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja. Zvanītāja atminas, ka šo piemiņas akmeni toreiz veidoja pēc arhitekta Jāņa Dripes ieceres un to paveica tēlnieks Andris Vārpa no Valmieras. Viņa uzskata, ka šī vieta pienācīgi jāsakopj un jāizveido acij tīkamas puķu dobes. Turklāt viņa apšauba novada domes ieceri, ka par 12 tūkstošiem eiro izdosies uzstādīt jaunu akmeni topošajā kopējā Valkas un Valgas pilsētas centrā. Viņasprāt, tas varētu izmaksāt daudz dārgāk.
Vēl viens I. Laganovskas ierosinājums ir par stāvlaukuma izveidi pie bijušās Tēraudskolas, kur būtu pieejamas 21. gadsimtam atbilstošas tualetes ar iespēju nomazgāt rokas. Pēc zvanītājas teiktā, tās būdiņas, kas izvietotas šur tur pilsētas teritorijā, ir nožēlojamas. Arī tualetes Meža un Cimzes kapos, kas būvētas 1984. gadā esot zem katras kritikas, tāpēc novada domei beidzot ir jāķeras pie šiem darbiem.
Kas attiecas par jaunā stāvlaukuma izveides lietderīgumu, I. Lagavovska uzskata, ka tas tiešām ir vitāli nepieciešams. Ja kultūras namā notiek lieli pasākumi, piemēram, 18. novembra svētki, nav kur novietot mašīnas. Savukārt tās, kuras rindā stāv pie kultūras nama, traucē gājējiem šķērsot ielu.
Taču Valkā ir arī lietas, kas priecē I. Laganovskas sirdi. Viena no tām ir sakoptā un acij tīkamā Valkas novadpētniecības muzeja apkārtne.
“Tas tiešām ir viens sakopts stūrītis,” telefonsarunas nobeigumā secina I. Laganovska.
