Viena no manām neatņemamām svētdienas vakara tradīcijām ir noskatīties patiesos un izjustos stāstus par lauku cilvēkiem raidījumā “Province”.
Viena no manām neatņemamām svētdienas vakara tradīcijām ir noskatīties patiesos un izjustos stāstus par lauku cilvēkiem raidījumā “Province”. Pagājušajā svētdienā stāsts bija par pavisam vienkāršu sievieti no Latgales, kura vietējā kultūras namā strādā gan par apkopēju, gan arī par māksliniecisko noformētāju. Turklāt viņa vēl auž un raksta jautrus stāstus par mūsdienu trako dzīvi. Sievai kūtī ir vesels lērums govju, bet viņa atklāti pasaka, ka nav radusi žēloties par dzīvi. Un patiesībā, par ko viņai gan būtu jāžēlojas – darbs un iztikšana ir, bērni veseli un studē, vīrs atbalsta visus sievas izgājienus.
Profesionāli apbrīnoju raidījuma radošo komandu par spēju atrast patiešām spilgtas un patiesas personības. Klausoties raidījumu varoņu dzīves stāstos, šķiet, ka Latvijā vēl nav pazudis patiesais un īstais smeķis, kas diemžēl palicis tikai vēl Latvijas laukos. Lai kā lielpilsētniekiem gribētos iztaisīties, ka viņi un tikai viņi ir zemes sāls, patiesībā sāls ir lauku cilvēkos ar gaišu un nesamaitātu smaidu, sastrādātām rokām un vienkāršu dzīves filozofiju – visu pasaules naudu nenopelnīsi. Pilsētnieki ir iemācījušies joņot, nevis gaidīt, un diemžēl iemācījušies izdzīvot, nevis dzīvot. Laukos tādus dzīves joņotājus bieži vien dēvē par “vēja pistolēm”. Atzīšos, nereti nokaunos un domāju, – nez gan par ko būtu jāstreso pilsētniekiem, ja bieži vien lauciniekiem vienīgā iztikšana ir no pensijas vai bērnu pabalstiem. Vai šie cilvēki ir vainīgi, ka dzīvo laukos un valdība dara visu, lai lauki izmirtu un paliktu tukši.
