Vidzemes attīstības aģentūra projekta «Deviņas upes Vidzemē» ietvaros ir izdevusi grāmatu «Labu apetīti, ūdens tūristi!».
Vidzemes attīstības aģentūra (VAA) projekta “Deviņas upes Vidzemē” ietvaros ir izdevusi grāmatu “Labu apetīti, ūdens tūristi!”. Pagaidām tā ir izdota ierobežotā tirāžā un veikalos nav nopērkama.
Katrai no deviņām Vidzemes upēm ir veltīta sava ēdienu kopa. Gandrīz visas receptes sadaļā par Gauju pieder SIA “Pedelīte” direktorei Albīnai Kārkliņai. Tiesa, pārpratuma vai kļūdas dēļ viņai ir piedēvēts segvārds S. Smeltere. Jautāta, kāpēc tā noticis, Albīna atjoko, ka tagad tā ir moderni ne tikai cilvēkiem, kuri kāpj uz skatuves.
“Sākotnēji Valkas rajona padomes izpilddirektora Kārļa Alberga piedāvājumu uzrakstīt ēdienu receptes Gaujas ūdenstūristiem uztvēru kā joku, bet, kad viņš piezvanīja atkārtoti un sacīja, ka darba nodošanas laiks ir pavisam tuvu, sapratu, ka joki mazi, un tūlīt ķēros pie darba,” smaida bistro “Jumis” direktore. Viņa atzīst, ka uz plosta Gaujā gan neesot kāpusi. A. Kārkliņa labi atceras vecmāmiņas stāstīto par Daugavas plostniekiem Latgales pusē. Viņu ēdienkarte bija ļoti vienkārša — zivju zupa, skābeņu un nātru salāti. Braucot gar mājām upes krastā, plostnieki mēdza nopirkt kādu litru piena un olas. “No mājām turīgākie plostnieki ņēma līdzi gabalu žāvēta vai sālīta speķa, cibiņu biezpiena un sviesta, saceptu rupjmaizi un citus ilgāk glabājamus produktus,” stāsta pavāre. Bija arī tādi, kuru pārtikas krājums bija pavisam necils, piemēram, neliels maisiņš kartupeļu. Tos cepināja ugunskurā pirms došanās pie naktsmiera. Patiesībā arī makšķerēšanai nebija laika, jo koku pludināšana bija galvenā. Tiesa, zivju upēs toreiz bija daudz vairāk. Pavāre ir norūpējusies, ka zivju kļūst mazāk un nu jau tās ir dārgākas par gaļu. Šā iemesla dēļ zivju ēdienus šodien nevar uzskatīt par tiem prastākajiem un ikdienišķākajiem. Ja vēl pirms pāris gadiem līdaku varēja nopirkt par 80 santīmiem kilogramā, tad tagad šī zivs maksā 2,20 latus. Pēc iztīrīšanas un sadalīšanas gaļas šajā zivī ir maz. Plostnieki ēda arī sēnes. Gluži tādas pašas sēnes kā tagad kultivētie šampinjoni kādreiz bija atmatenes. Tās auga laukmalēs, gar dārziem un varēja ēst arī svaigas.
A. Kārkliņa uzskata, ka plostniecība un ūdenstūrisms ir dažādas lietas. Ja pirmajiem tas bija fiziski smags darbs, tad otrajiem šī nodarbe ir izklaide un atpūta. Tiesa, tagad ūdenstūristiem ir mazākas iespējas nopirkt pārtiku lauku mājās, jo tikai retais saimnieks tur mājdzīvniekus.
Tā gluži nav, ka A. Kārkliņa nekad nav bijusi uz plosta. Aizgājušajā vasarā viņa Slovākijā uz plosta nopeldēja septiņus kilometrus.
Runājot par grāmatu “Labu apetīti, ūdens tūristi!”, Albīna atzīst, ka tajā ir daudz interesantu, ievērības cienīgu recepšu, un iesaka tās izmantot. Šī grāmata ir aplūkojama visos Vidzemes ūdenstūrisma informācijas centros. Grāmatā ir apkopotas Vidzemes upju krastos tradicionāli gatavoto ēdienu receptes ar nelielu modernizācijas piedevu. Dažas receptes izdevumā ir arī no Lietuvas, Igaunijas un Somijas tradicionālās virtuves.
Gauja ir Vidzemes nozīmīgākā un Latvijas garākā upe — 452 kilometri. Tā ir skaista ikvienā gadalaikā un aicina pie sevis ūdenstūristus, makšķerniekus un ikvienu, kam patīk atpūta pie dabas.
