Nedēļā ir septiņas dienas. Varavīksnē – septiņas krāsas. Ir zināmi septiņi pasaules brīnumi, un ir arī septiņu gulētāju diena.
Nedēļā ir septiņas dienas. Varavīksnē – septiņas krāsas. Ir zināmi septiņi pasaules brīnumi, un ir arī septiņu gulētāju diena. Ja tajā līst lietus, tad līs vēl septiņas dienas vai septiņas nedēļas.
Un vēl ir septiņi rūķīši. Tieši par viņiem savu priekšnesumu “Sapņu zemes rūķi” iestudēja Smiltenes pilsētas bērnudārza “Vālodzīte” skolotāja Inguna Slapjuma, muzikālā audzinātāja Elita Fabiāne un viņu mazie audzēkņi. Zīmīga sakritība, – viņu sagatavošanas grupiņas nosaukums ir “Rūķi”.
Ielūgti piedalīties Rīgas domes rīkotajos sadziedāšanās svētkos “Zem lielās rūķa cepures” Rīgas skolēnu pilī, mazpilsētas vālodzēni kopā ar Rūķu krustmāmiņu (I. Slapjuma) tajos pārliecinoši iejutās labsirdīgu rūķu tēlos. Stāstot, ko nozīmē skaitlis 7, dziedot un iesaistot publiku rotaļās, viņi uzvarēja savā grupā un kopā ar citās grupās labākajiem nokļuva līdz lielajam finālam. Tur viņi saņēma diplomu par labestīgu priekšnesum un uzslavu par rūpīgu izstrādātu priekšnesumu.
I. Slapjumu līdzdalība sadziedāšanās svētkos gandarī dubultā: mazie vālodzēni ieguva milzum daudz pozitīvu emociju, un priekšnesums tika atzīts par labestīgu. “Mums apkārt nav mazums ļaunuma un negatīvu emociju. Vērtētāji saskatīja, ka mūsu rūķīši ir labestīgi, un par to priecājos. Ir brīnišķīgi, ja bērni jau pirmsskolas vecumā citiem var iemācīt labestību. Tās nekad nevar būt par daudz,” uzsver skolotāja.
“Zini, audzinātāj, vakardiena bija mana laimīgākā diena,” nākamajā dienā pēc sadziedāšanās svētkiem Rīgā viena no priekšnesumā iesaistītajām meitenītēm uzrunāja skolotāju Ingunu, tikko ienākusi grupiņā. Iespaidu bijis tik daudz, ka mājupceļā no Rīgas vālodzēni autobusā pārstāja čalot tikai pie Launkalnes zāģētavas.
“Viņi ir lieliski!” slavē bērnudārza “Vālodzīte” metodiķe Rasma Petrova. Metodiķe pavadīja savējos uz Rīgu un vēroja viņu uzstāšanos. Sadziedāšanās svētkos piedalījās daudz pirmsskolas un jaunāko klašu bērnu no Latvijas pagastiem un pilsētām. Daudz bija rīdzinieku. “Tie rūķi bija laikmetīgāki, modernos tērpos, piemēram, fosforizētos kombinezonos. Taču mūsu rūķi žūrijai un skatītājiem patika ar dabiskumu un sirsnīgumu,” domā R. Petrova. Tikai smilteniešu priekšnesumā muzikālais pavadījums bija klavierspēle “tiešraidē”, nevis fonogramma. Klavieres spēlēja E. Fabiāne.
Par vālodzēniem svētkos rūpējas pat atbalsta grupa: posa, grimēja, uzmundrināja. Bieži no mājām zvanīja vecāki, taujāja, kā klājas.
“Ikvienā pasākumā ir jāieliek sirds, un tikai tad būs rezultāts,” secina R. Petrova. Metodiķe uzsver, ka bērnudārzā “Vālodzīte” ir daudzus gadus ilgas iestrādes, no kurām var mācīties kolēģi citās pirmsskolas izglītības iestādēs. Tagad vālodzēni pošas nākamajam pasākumam – Teātra dienām bērnudārzā. Taču arī rūķi nekur nav pazuduši. “Gribi arī tu ar rūķiem padejot? Ja tā, tad vakarā noliec pie savas gultiņas balles kurpes un tici – sapnītis noteikti tevi aizvedīs uz jautro balli Rūķu zemes sapņu mājā,” aicina Rūķu krustmāmiņa jeb skolotāja Inguna Slapjuma.
