Jērcēnu un Ēveles pagastā praktizējošais veterinārārsts Antons Bulmeistars šogad par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā ir saņēmis balvu – sudraba skalpeli.
Jērcēnu un Ēveles pagastā praktizējošais veterinārārsts Antons Bulmeistars šogad par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā ir saņēmis balvu – sudraba skalpeli.
Apbalvojumu viņam piešķīra Latvijas Veterinārārstu biedrība.
A. Bulmeistars veterināro darbu bez pārtraukuma ir veicis 37 gadus. 1971. gadā viņš pabeidza toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterināro fakultāti. Gadu strādāja par veterinārārstu Rīgas Mikrobioloģijas institūtā un līdztekus mācījās aspirantūrā. Pēc tam devās uz dzimto pusi – Rudzētiem, kur vietējā saimniecībā strādāja par galveno veterinārārstu. Tad sekoja darbs Valmieras rajonā, bet kopš 1993. gada A. Bulmeistars ir praktizējošais veterinārārsts Valkas rajona Jērcēnu un Ēveles pagastā. Viņš ir arī pārvaldnieks Strenču veterinārajā aptiekā.
“Skan varbūt vecmodīgi, bet veterināriju izvēlējos aicinājuma dēļ. Dzīvnieki man ir patikuši kopš bērnības, jo augu zemnieka sētā, kur mājdzīvnieku netrūka. Toreiz jau vēl kapitālisma nebija un neviens neizvēlējās profesiju, rēķinot, cik tajā lielas biznesa iespējas,” saka A. Bulmeistars.
Vērtējot tagad veterināro situāciju laukos, speciālists atzīst, ka katastrofāli ir samazinājies mājdzīvnieku skaits. “Abos pagastos, kuros strādāju, kopā ir tikai kādas trīs lielākas saimniecības, kurās nodarbojas ar lopkopību. Daudzi ir likvidējuši savus mājlopus, tādēļ arī mūsu nozarē darba apjoms kļuvis mazāks,” apliecina A. Bulmeistars.
Ja mūsdienās cilvēku ārsti sūdzas, ka bieži pacienti pie viņiem vēršas ar ielaistām kaitēm, tad dzīvnieku ārstēšanā tā nav. “Tas tādēļ, ka viss maksā naudu. Tante vai onkulis, kas tur gotiņu, nevar atļauties gaidīt – varbūt tā kaite brūnaļai pati pāries. Viņi saprot – par mājdzīvnieku izdota nauda, un slimības gadījumā govs jālikvidē vai jāārstē, lai atkal būtu labs piens un varētu nopelnīt kādu latu,” stāsta A. Bulmeistars.
Par veterinārārstu ikdienu ir dzirdēti daudzi nostāsti. Dažu bullis atstājis bez halāta, citu auns atsēdinājis. Bez kurioziem savā praksē nav izticis arī A. Bulmeistars. “Reiz bija gadījums, kad lielu suni vajadzēja vakcinēt pret trakumsērgu. Saimnieks tam purnu nosēja ar auklu un turēja dzīvnieku, bet suns bija stiprāks. Tas izrāvās un metās man virsū. Es atmuguriski iegāzos puķu dobē, bet suns man pieklupa pie rīkles. Prātā man bija tikai viena doma – kaut tā aukla izturētu,” atceras A. Bulmeistars.
Uz dzīvi vetrinārārsts raugās optimistiski, uzskatot, ka ar darbu bez maizes nevar palikt. “Ja cilvēks šodien strādā, tad var arī nopelnīt. Laukos nemaz to izdevumu nav tik daudz, bet darbu var visur atrast. Ir radies tāds nelāgs paradums – par visu čīkstēt. Nesen biju mājās, kur ir divi televizori, dators, automašīna un traktors, bet saimnieki žēlojas par grūtiem laikiem. Es viņiem prasu, vai agrāk jums tas bija? Protams, vajadzības ir augušas, bet esam arī vairāk ieguvuši,” apliecina A. Bulmeistars.
