Kas ir AA
Anonīmie Alkoholiķi (AA) ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma. Vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu. AA nav ne iestāšanās, ne dalības maksas; mēs sevi uzturam, pateicoties mūsu pašu ziedojumiem. AA nav saistīti ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm; neiesaistās diskusijās, ne atbalsta kādu lietu, ne uzstājas pret to. Mūsu galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem.
Vairāk par alkoholismu
Normāli cilvēki, kuriem nav problēmas ar alkohola lietošana, ieraugot alkoholiķi, kurš dzer nesamērīgi daudz, vienalga, vai tas ir darbabiedrs, draugs vai ģimenes loceklis, parasti jūtas apmulsuši. Joprojām, neskatoties uz diezgan lielu informācijas daudzumu par alkoholismu, daudzi cilvēki uzskata, ka alkoholisms ir izlaidība un jebkurš cilvēks var beigt dzert ar savu gribasspēku. Daudzo AA biedru pieredze liecina tieši pretējo – lai gan alkoholiķa gribasspēks darbojas daudzās citās dzīves jomās, taču attiecībā pret alkoholu gribasspēks nedarbojas – daļai cilvēku, laika gaitā lietojot alkoholu, ir zudusi spēja kontrolēt izdzertā daudzumu, dzeršanas laiku utt. Lai gan daudzi AA biedri ir no visa spēka centušies parādīt gribasspēku un nedzert – nekas nav sanācis. Arī tuvinieku un darba kolēģu uzmundrinājumi: “Tu taču vari, tev taču ir gribasspēks!”, “Tev ir tik skaista draudzene un tik labs darbs, kādēļ tu dzer?”, “Es zinu kādu, kurš pats beidza dzert” daudzus alkoholiķus samulsina, un viņi noslēdzas, jo jūt, ka nedzerošie līdzcilvēki nesaprot, ka viņi paši ar to nevar tikt galā. AA biedru sāpīgā pieredze liecina par to, ka cilvēks, kurš ir pazaudējis spēju kontrolēt savu dzeršanu un “apstāties” nekad vairs nevarēs to atgūt un lielākai daļai alkoholisma skarto cilvēku atliek divas iespējas – dzert tālāk vai mēģināt pārtraukt dzeršanu un atveseļoties no alkoholisma. AA pamatgrāmatā “Anonīmie alkoholiķi” jau 1939. gadā par alkoholismu runā kā par neizārstējamu slimību. Ja dzeršanas pārtraukšana parastam cilvēkam nav problēma, tad alkoholiķim, kurš paceļ pirmo glāzīti, pēc tam seko nākamā, nākamā… Grūst ģimenes, cieš bērni, veselība… Bet alkoholiķis joprojām tic, ka vienu dienu (kura, visticamāk, nekad nepienāks!) viņš atkal dzers tāpat kā citi cilvēki. Daudzi AA biedri šai domai ir ticējuši tik stipri, ka ir dzēruši 10, 20 un pat 30 gadus un tikai tad spējuši atzīt, ka viņi paši ar saviem spēkiem netiek galā ar dzeršanu. Taču, lai cik drūmas neliktos alkoholiķa perspektīvas, tiem alkoholiķiem, kuri vēlas pamēģināt nedzert un dzīvot skaidrā, ATRISINĀJUMS IR!
Kā radās AA
Ar savu “gribasspēku” apveltīti divi alkoholiķi pagājušā gadsimta 30. gados ASV, biržas mākleris un ārsts, katrs savā Amerikas pusē bez panākumiem meklēja iespēju, kā pārtraukt dzeršanu, taču viņiem nekas neizdevās – pēc sanatoriju un narkologu apmeklēšanas sākās pamatīgi dzeršanu periodi, kuri kļuva arvien stiprāki un stiprāki. Liktenis bija lēmis, ka šie abi cilvēki satikās un viens ar otru sāka runāt par savu alkoholismu, savu bezcerīgo stāvokli, alkoholiķim raksturīgo tieksmi uz alkoholu, kas nepakļaujas prāta un gribasspēka kontrolei. Pēc šīs sarunas abi jutās spēcināti un juta, ka viņiem vairs nav dzeršanas tieksmes un ka šāda saruna ļoti palīdz dzīvot skaidrā. Tā ASV 1934. gadā dzima viens no veidiem, kā tikt galā ar alkoholismu – atveseļošanās Anonīmo Alkoholiķu Sadraudzībā ar 12 soļu atveseļošanās programmu. Šādas alkoholiķu “sarunu vietas” drīz tika sauktas par sapulcēm, kurās pulcējās cilvēki, kuri zaudējuši spēju kontrolēt izdzertā daudzumu un kuri vēlējās atmest dzeršanu. Daudzi AA biedri vairs nav dzēruši jau no savas pirmās sapulces apmeklēšanas reizes.
Latvijā AA radās 1988. gadā. No tā laika AA ir plaši izpleties Latvijā un sapulces notiek gandrīz katrā lielākajā Latvijas pilsētā – tagad arī Valkā. Tiek lēsts, ka Latvijā ir aptuveni 1000 AA biedru, kuri veiksmīgi atveseļojas no alkoholisma un dzīvo skaidrā. Neskatoties uz alkoholisma fatālo dabu – dzerot slimība progresē –, viņi ir atraduši veidu, kā nedzert, dzīvot skaidrā, vienam otru atbalstot, sapulcēs stāstot par skaidrā piedzīvotiem priekiem un problēmām un esot pateicīgi par skaidrā nodzīvotu dienu. No šā gada marta AA sapulces ir atjaunojušas savu darbību Valkā, un katrs valcēnietis vai valcēniete ir laipni gaidīts pamēģināt uzsākt dzīvi skaidrā. Sapulču apmeklēšana ir anonīma, t.i., visu sapulcē redzēto cilvēku vārdus neviens neizpaudīs un tas pats tiek lūgts arī no tevis, iespējamais jaunatnācēj! Laipni gaidīts! Vienīgā prasība, lai varētu nākt uz AA sapulcēm, ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Nav ne iestāšanās, ne dalības maksas.
Kāda valcēnieša stāsts, kurš savu dzeršanu ir atrisinājis ar AA palīdzību(Vēstule dzerošajiem valcēniešiem)Mani sauc Jānis, un es esmu alkoholiķis…..Es pamodos ar atsperēm apaustā gultā. Aiz loga auroja vējš. Bija jauna gada sākums. Viss likās svešs un nepazīstams. Ķermenis jutās salauzts kā pīlādža zars, vēja plēsts. Mute bija sūra no iepriekšējās, kārtējās iedzeršanas, mēle šaudījās starp zobiem kā veca senlatviešu pastala. Galva sāpēja, domas bija tumšas un neizteiktas. Biju nokļuvis nekurienē, bet varbūt jauna ceļa sākumā, ko sauca par “Dzīvi skaidrā”. Sāku aizdomāties, kā tas viss sākās un kā es varēju sev tik ļoti nodarīt pāri. Bet nelabais, kas sēdēja man iekšā, kliedza: “Beidz, nav tik traki, vēl jau neesi pie miskastēm. Vēl acis vari atvērt, kaut seja sapampusi līdz sprāgšanai.” Nu nē, ar mani vēl nav tik traki. Vēl jau varu kontrolēt izdzertā daudzumu. Jā, man dažreiz pietrūka spēka izdarīt ko labu, bet ar vieglu rokas vēzienu šo visu paveicu es pats. Tad kā tas sākās.Piedzimu es Valkā, skaistā vasaras dienas vakarā. Bērnībā biju ļoti pāraprūpēts bērns, pieskatīts un nenovērtēts. Biju fiziski vājš, nelīdzsvarots, nepatstāvīgs… Bet tāpat es bērnībā atradu savus laimes brīžus skaistajos vasaras mēnešos. Tā domāju es, atrunādamies no problēmas. Būdams slims ar slimību, ar kuru jāsadzīvo visu atlikušo mūžu, turējos braši. Tas man deva spēku dzīvot, dzīvot, dzīvot… Bet kā tas viss sākās? Atkal es uzdodu sev šo jautājumu.Tas sākās 1989. gadā, kad mācījos Smiltenes sovhoztehnikumā. Tā agrāk to sauca. Biju ticis vaļā no pārāk lielas aprūpes un uzmanības, kas bija vērsta uz manas personības pusi. Biju ieguvis brīvību, ko tagad ieelpoju ar pilnu krūti. Tad sākās pirmās iedzeršanas. Laikam jau, lai iederētos kursabiedru vidū, lai sarunas raisītos raitāk. Tas viss ilga četrus gadus, līdz iestājās pirmais kritums dēļ pārmērīgas dzeršanas. Atskaitīja no kopējo audzēkņu skaita par huligānismu alkohola reibuma ietekmē. Vārdu sakot, izmeta kā šampanieša korķi.Tad sekoja ilgs laiks, gada ietvaros, kad nelietoju, jo vadīju savu zemnieku saimniecību. Bet, laikam ritot, alkohols atkal iesūca mani savos purva atvaros. Sākās viss ar “divu litru” aliņiem, kas pārauga stipro dzērienu baudīšanā uz nebēdu. Sekoja biznesi viens aiz otra, bet tas nekādi neietekmēja manu dzeršanu, jo viss likās jauks, rožains, un visa pasaule bija vaļā. Iestājos vakarskolā, lai iegūtu vidusskolas diplomu. Tad augstskolā, kuru pabeidzu. Bet tika dzerts daudz, bieži un neatkarīgi no laikapstākļiem…Sāku dzīvot Rīgā. Bizness gāja kalnā, bet es turpināju lietot, kaut viss bija labi, spīdoši. Dzēru darbdienās. Šoferis vadāja, kur un kad vajag. Nevarēju pat iedomāties savu dzīvi bez sev tuva drauga – alkohola. Jā, viņš bija kļuvis man gan draugs, gan atbalsts, ar kura palīdzību var aizmirst visu. Diena nomainīja dienu, kā gadalaiki dzen uz priekšu gadu ritējumu. Kļuvu bagāts, brīvs… bet…Tad sākās krīze, 2008. gadā. Līdz tam biju paspējis salaulāties baznīcā. Nebija aiz kalniem šķiršanās. Izšķīros. Turpināju lietot arvien vairāk un biežāk, vairākas dienas, nedēļas pēc kārtas. Jo es taču biju visu pamests, nebija, kas mani pažēlo. Un “foršais draugs” bija klāt kā likts. Sāku ceļot pa ārzemēm, domāju – atradināšos, iemācīšos nedzert vai vismaz dzert ar mēru. Te tev nu bija, dzēru, dzēru, dzēru… Paziņas novērsās, kaut es solījos – viss, tā ir pēdējā reize. Un tādas sekoja simtiem. Vārdu sakot, dzinu sevi postā, pat nenojaušot tā apmērus. To kontrolēt vairs NEBIJA manos spēkos. Atgriezos Latvijā. Dzēru tālāk un trakāk. Kā izslāpis zirgs pēc pamatīgas auļošanas. Nevarēju sagaidīt 8.00 no rīta, kad varēšu nopirkt kārtējo “devu”, lai salāpītos. Domāju, ka reiz taču tam bezdibenim pienāks dibens, bet nē. Saprotams, ka tas beigsies tikai un vienīgi ar manu, ne jau ar alkohola, nāvi. Viņš mani visādi mānīja un solīja dažādus labumus. Tas viss bija apnicis līdz kaklam. Iedzeru, paģiras, skaidrā. Un atkal tas atkārtojas kā saskrāpēta skaņu plate, kas iestrēgusi. Tad negaidot labi cilvēki piedāvāja pamēģināt ko jaunu – rehabilitācijas centru. Zīme nāca no Augstākā spēka. Kas nepārprotami norādīja, ka pa veco ceļu nav vērts iet, jo viss zināms. Lai mēģinot ko jaunu. Protams, ka neticēju. Bet kā izzinošs cilvēciņš nolēmu mēģināt. Rehabilitācijas centrā bija Anonīmo Alkoholiķu sapulces, kuras uzsāku apmeklēt. Un tagad ne man, ne citiem valcēniešiem un valcēnietēm nav jāpiepūlas kaut kur braukt, jo AA sapulces “Gala Robeža” ir pieejamas Valkā, Sociālā dienesta telpās Rūjienas ielā 3d, katru sestdienu pulksten 16. Ejot uz sapulcēm, esmu redzējis cilvēkus ar lielu skaidrības laiku, kurš mērāms gados un pat gadu desmitos. Ja tu esi izlēmis, ka gribi pamēģināt atmest dzeršanu, nāc pie mums uz sapulci – tevi sagaidīs tādi paši alkoholiķi, kuri tev sniegs atbalstu un dalīsies savā skaidrības pieredzē.
