Reiz es sev apsolīju, ka vienīgais ceļošanas veids būs avio, nekādi autobusi, mašīnas, kuģi. Jau aprīlī notika pretējais, kad pirmo reizi uz Horvātiju ceļā devos ar busiņu. Neparasti, cik tas īstenībā bija viegli. Lielu lomu nospēlēja brīnišķīga kompānija. Tāpēc šoreiz aptuveni 2300 kilometru garais ceļš līdz Šveices Alpu pilsētiņai Šatodē, kur 42. reizi notika pasaulē populārākais gaisa balonu festivāls ziemas apstākļos, nelikās kā kaut kas neiespējams. Tiesa gan, šī bija pirmā reize, kad maršruts cauri Lietuvai, Polijai un Vācijai jāplāno pašiem (diviem pieaugušajiem kopā ar pusaudzi), jāparūpējas par naktsmājām un to, lai laikus Cīrihes lidostā sagaidītu pārējos komandas biedrus.
Gan brauciens, gan viss pārējais notiek tik strauji, ka nav laika mierīgi apdomāt, plānot, analizēt. Un nemaz nevajag! Ievelc dziļāk elpu un lec iekšā jaunā piedzīvojumā, nezinot, kā tas viss izvērsīsies. Šādi rīkojoties, esmu nonākusi pie vairākām atziņām – vajag vienkārši ļauties, jo tādus notikumus un mirkļus tādā kombinācijā un vietā vairs neizdosies atkārtot. Tāpēc ir jāizbauda līdz niansei “šeit un tagad”. Šajā brīdī ceļojums iegūst pavisam citu jēgu un nozīmi.
Reizēm šķiet, ka atliek kaut ko nodomāt un pēc tam palaist domas kosmosā. Neticami, bet tās mēdz atgriezties. Pirms gada es redzēju bildes ar gaisa baloniem no Šveices. Tas šķita, tik neparasti un brīnumaini – sniegoti kalni, koši baloni un smaidīgi cilvēki. Līdz tam nebiju aizdomājusies, ka ar gaisa baloniem lido ziemas apstākļos. Tagad es tādas pašas bildes šķirstu savā telefonā. Tavs spēks ir tavos sapņos. Un tagad mazliet no šarmantās Šveices, kuru novēlu arī jums. Tik piepildīšu, ka viena no dārgākajām valstīm pasaulē man nepavisam neasociējas ar slēpošanu un pulksteņiem. Patīkamo pēcgaršu piešķīra līdzās esošie cilvēki, ar kuriem bijām uz viena viļņa, gan gatavojot vakariņas kalnu namiņā, gan sagatavojot gaisa balonu lidojumam, gan staigājot pa muzejiem, gan dejojot vietējā bārā.
Alpi bez slēpēm šarmē ne mazāk
Uz Šveices Alpiem slēpot brauc cilvēki no visas pasaules, tie ir kļuvuši par ziemas sporta veidu ikonu. Visticamāk, tieši šī iemesla dēļ paziņas, uzzinot, ka esmu Šveicē, novēlēja jauku slēpojumu. Šveices rietumos esošā pilsētiņa, mīlīgāk gan izklausītos ciematiņš, Šatodē, kur ik gadu ziemā notiek prestižs gaisa balonu festivāls, uz vairāk kā nedēļu kļuva par mūsu (Latvijas gaisa balonu pilotes Ingas Ūles komandas) mājām. Dalība festivālā arī bija šī neparastā ceļojuma iemesls. Šatodē atrodas pusceļā starp eleganto un pasaules klases Gštādes kūrortu Bernes Oberlandē un mazo Grijērezas pilsētu Fribūras kantonā. Šīs vietas apkārtnē īpašumus iegādājušies gan vairāki pirmās formulas piloti, gan citas ievērojamas personības.
Ja salīdzina ar Austrijas kalnu ciematiem un pilsētām, tad Šveicei piemita šiks. Kalni te bija agresīvāki un vecie namiņi romantiskāki, kas kopā veidoja brīnišķīgas ainavas. Pilsētas šaurās ieliņas veda augšup kalnos. Manu uzmanību piesaistīja veikalu skatlogi, protams, tajos neiztikt bez slavenajiem Šveices nažiem un pulksteņiem, bet ne jau tie pārsteidza. Šis ir trešais starptautiskais gaisa balonu festivāls, kurā piedalos, un trešā vieta, kurā redzu, cik ļoti notikums tiek gaidīts. Ja ne katrs, tad katrs otrais skatlogs un fasāde bija izrotāta ar gaisa balona formas dekoriem un vides elementiem. Gluži kā Latvijā Ziemassvētku laikā ir pilns rūķu, ziemeļbriežu un stikla bumbu, tā tur gaisa baloni. Pateicoties labvēlīgajam mikroklimatam, Šatodē ir kļuvusi par karstā gaisa balonu veidošanas metropoli. Pasažieru lidojumi ir pieejami visu gadu, taču starptautiskais festivāls parasti notiek janvārī. Cilvēki to gaida, jo tas ir īsts un neaizmirstams piedzīvojums gan vērotāja, gan lidotāja pozīcijā. Debesis iekrāso gan gaisa baloni, gan dirižabļi. Ziemā uz sniegoto kalnu fona tas izskatās īpaši skaisti, jo izceļas krāsas un formas. Festivālā katru dienu bija paredzēti divi lidojumi – no rīta un nedaudz vēlāk, taču tā nenotika. Piedzīvojām lietu, sniegputeni, uz mirkli arī krusu un kādā no naktīm arī vētru. Te viss ir atkarīgs no laikapstākļiem. Agrāk nepievērsu tam lielu uzmanību, bet kopš manā dzīvē ir ienākuši gaisa baloni, uzzinu aizvien vairāk gan par dabas parādībām, gan laikapstākļu ietekmi, piemēram, kalnu reģionā. Brāzmas varēja just arī festivāla noslēguma pasākumā, kad balonu nakts spīdēšanu kalnos, uguņošanu un paraplānistu šovu bija ieradušies vērot tūkstošiem iedzīvotāju. Tā bija neparasti skaista sajūta, radīt svētkus citiem. Būt mazai daļai no visa lielā kopuma. Kamēr skatītājiem tas sagādāja prieku vairāk nekā pusstundas garumā, pilotiem un viņu komandai tas bija darbs tumsā, aukstumā, sargoties no vēja. Pēc tam darbs pie balona sapakošanas. Šī ir neparasta, skaista pieredze. Tovakar kompāniju sastādīja un palīdzēja komandai sacensību direktors. Tas, kas mani pārsteidz šādos pasākumos, ir rīkotāju un citu iesaistīto personību attieksme un atsaucība. Latvijā, kaut vai, piemēram, sporta pasākumos, ja vien organizatori nav labi pazīstami, tik labvēlīgu attieksmi neesmu novērojusi.
Tā kā lidojumi vairs nebija iespējami, bet mājup vēl nebija jādodas, laiku izmantojām pastaigām un termālajiem baseiniem. Uz tiem noteikti ir jāaizbrauc, jo baseini atslābina. Vēlreiz pārliecinājos, ka vislabāk ir doties uz vietu, kuru rekomendē paši vietējie. Bērnam un pieaugušajam biļete uz trīs stundām baseinā un pirtī maksāja 48 frankus (viens Šveices franks ir 93 centi), no kuriem desmit bija depozīts par pulksteņiem. Tātad kopsummā peldēšanās ar Alpiem fonā izmaksāja 38 frankus diviem. Ja šo baseinu salīdzina ar līdzīgām vietām Igaunijā, tad jāsaka – pirtis un saunas ir labākas Pērnavā, bet ūdens temperatūra, burbuļvannas ir patīkamākas Šveicē. Un, protams, ainava – ārā baudi silto ūdeni un vienlaikus skaties, kā saule rotaļājas pa kalnu virsotnēm. To, ko vēl nevarēja nepamanīt, bija daudzi pārīši, kas skūpstījās. Tie nebija tikai jaunieši, arī pusmūža cilvēki. Starp citu, ne tikai Šveicē, arī citās zemēs. Iespējams, ūdeņiem piemīt kas maģisks.
Tas, kas vēl noteikti ir jāizbauda, esot Šveicē, ir Ženēvas ezers. Ezers ir liels, un tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas. Pie ezera piegājām skaistajā Lozannā, promenāde, pēcpusdienas dūmakā zilais ūdens saplūda ar kalniem, ezerā peldēja gulbji, tālumā bija manāms kāds kuģītis. Līdzās iekopti skvēri un ziedošas puķu dobes pašā februāra sākumā. Pieļauju, ka vēl skaistāk Lozannas pilsēta izskatās vasarā, jo tā ir vīna audzēšanas reģions. Lai kurp jūs dotos, galvenais, lai līdzās ir īstie cilvēki. Jo ne velti saka, tieši ceļojot tiek pārbaudītas attiecības.
Muzeji – vieta, kas atstāj iespaidu un salauž iztēles un
cilvēka spēju robežas
Katrā ceļojumā pavisam noteikti svētīgi ir laiku veltīt muzejiem. Tie var patikt un nepatikt, aizraut vai likt vilties, bet jebkurš tā apmeklējums padara bagātāku iekšēji. Bez pulksteņiem viena no Šveices vizītkartēm pavisam noteikti ir šokolāde. Šajā valstī ir 17 šokolādes fabrikas, tāpēc muzeju tūri sākām ar “Cailler”, kas ir viens no vecākajiem šokolādes zīmoliem Šveicē. Starp citu, šokolāde ir viens no Alpu valsts simboliem. Neskatoties uz to, ka šis muzejs un “Cailler” ražotnes apmeklējums bija garlaicīgākais no četriem, bija interesanti interaktīvā veidā uzzināt šokolādes “ceļu”, proporcijas, bet pēc tam ļauties saldām degustācijām. Šveices šokolāde nudien kūst uz mēles. Ne velti vietējie ar šo gardumu lepojas. Veiksmes pamatā esot kvalitāte, ko nevar noliegt. Apmeklējot šo muzeju grupā, vienai personai ieeja bija 12 franki, taču lielākoties cenas pieaugušajiem svārstās no 16 līdz 18 frankiem.
Turpat netālu atradās arī slavena siera ražotne, taču tās apmeklējumu izlaidām, devāmies uz Lozannas pilsētu, kas atrodas Ženēvas ezera ziemeļu krastā. Pozitīvi tas, ka muzeju ir daudz un tie atrodas viens otram pa ceļam. Visneparastākā vieta, kur jebkad esmu vērojusi mākslu, ir dizainera un mākslinieka Hansa Rūdolfa Gīgera muzejs, kas atrodas Šveices viduslaiku pilsētas Grijērezas centrā. Tas tiešām bija kaut kas starp realitāti un fikciju. Vēl pirms ieraugot mākslinieka darbus viduslaiku mūros, pirmais, kas pārsteidza, bija tumšais un savdabīgais interjers. Apmeklējot muzeju kopā ar meitu, darbinieks iepriekš brīdināja, ka dažos darbos attēlota pornogrāfija. To bohēmu, dzīvās būtnes, kas saplūst ar industriālām formām, ir vērts aplūkot kaut vai interneta bildēs. Vienā vārdā raksturojot, es teiktu – skandalozi. It kā daudz kas no redzētā ir pretdabiski un kādam tikumīgākam šķistu arī amorāli, bet tajā pašā laikā tā ir māksla. Ekspozīcijas nešķita pretīgas, tās uzrunāja. Redzētais rosināja domāt vairāk par pašu mākslinieku, viņa neparasto talantu, cik atšķirīgas lietas labi saplūda kopā un iederējās. Un galu galā, kas notiek cilvēka prātā.
Dodamies tālāk. Lozanna ir ārkārtīgi skaista pilsēta, kuru pavisam noteikti var ieplānot kā ceļojuma galamērķi. Gandrīz Ženēvas ezera krastā atrodas Olimpiskais muzejs, kas ir lielākā olimpisko spēļu krātuve pasaulē. Ņemot vērā, ka sports man vienmēr ir bijis īpašs, tad šī vieta aizkustināja līdz asarām. Vēl jo vairāk, 2020. ir olimpiskais gads. Šovasar spēles notiks Tokijā, kam jau gatavojas mūsu valsts labākie sportisti. Olimpiskais muzejs ir apskates vērts gan no iekšpuses, gan ārpuses. Tā teritorijā tēlnieku veidotas atlētu skulptūras, bet pašā ēkā atrodas vairāk nekā desmit tūkstoši priekšmetu. To visu un vēl vairāk, ko līdz šim biju redzējusi televīzijā, varēju aplūkot savām acīm. Interaktīvais pasniegšanas veids caurstrāvo sportu, mākslu un vienlaikus izglīto. Ļoti interesanti būs arī bērniem. Izstādes spilgti atspoguļo spēļu izcelsmi un sportisko garu. Cik maģiski redzēt olimpisko lāpu no pirmajām Olimpiskajām spēlēm Atēnās, hronoloģiskā secībā virzoties līdz pat pēdējām. Tieši tāpat varēja aplūkot medaļu komplektus, slavenāko sportistu ekipējumu ar autogrāfiem un vēl daudz ko citu. Iespējams, es vēl daudzas Olimpiskās spēles vērošu no dīvāna, taču sajust to atmosfēru, varenību, garu es varēju, esot Šveicē. Arī uzkāpt uz olimpiskā goda pjedestāla. Izjutu lielu pateicību, ka varēju tur būt un pieredzēt ko tik īpašu. Mēs taču varam nojaust, cik sviedru, asaru, grūtību ir vērta medaļa katram sportistam. Cik daudz ir ziedots no dzīves, lai to nopelnītu.
Visbeidzot vienā no nākamajām dienām pēc lidojuma gaisa balonu norises vietā Šatodē apmeklēju gaisa balonu muzeju. Tas bija otrais šāda veida muzejs, jo mana pirmā saskare ar gaisa balonu vēsturi bija pērn rudenī Ņūmeksikā. Apmeklējums kļūst daudz vērtīgāks un garšīgāks prātam, ja līdzās ir kāds zinātājs. Šoreiz gida lomā netieši iejutās pilots no Latvijas. Ar ko tad īpašs bija šis nelielais muzejs? Ar šveicieti Bertrandu Pikardu – psihiatru un balonistu, kurš kopā ar Braienu Džounsu bija pirmie, kam izdevās lidojums ar gaisa balonu apkārt pasaulei. Pikards ir dzīva leģenda un festivāla ietvaros virs sniegotajiem Alpiem un šarmantās kalnu pilsētiņas veica lidojumu savā neparastās formas balonā.
Muzeja apmeklējumam var pielīdzinās filmu “Aeronauti”, ko šobrīd demonstrē kinoteātros Latvijā. Vienā no vakariem Šveicē to noskatījāmies savā ceļojuma mājā. Sižets risinās 1862. gadā. Filmas galvenie varoņi, Amēlija (jauna atraitne, kas aizraujas ar gaisa balonu vadīšanu) un Džeimss (ambiciozs zinātnieks, kas gatavs jauniem atklājumiem), kopā dodas bīstamā ekspedīcijā ar gaisa balonu, lai paceltos tādā augstumā, kādā to līdz šim vēl neviens nav spējis. Šādos bīstamos apstākļos, balansējot uz izdzīvošanas robežas, cīnoties ar dabas stihijām un retinātā gaisa ietekmi, viņi arī paši sevi un viens otru ierauga citā gaismā. Piedzīvojums mijas ar drāmu, asu sižetu, biogrāfiju un devu romantikas. Gluži kā dzīvē.
