Nupat no Ālandu salām atgriezās makšķernieku grupa, kurā bija arī valcēnietis Dainis Jansons.
Nupat no Ālandu salām atgriezās makšķernieku grupa, kurā bija arī valcēnietis Dainis Jansons. Braucienu no 25. septembra līdz 3. oktobrim organizēja pieredzējušais makšķernieks un Ālandu salu pazinējs Valdis Šaicāns.
“Esmu tikai tāds svētdienas makšķernieks. Valkas pusē braucienus uz Ālandu salām sāka organizēt vijciemietis Agris Ābelītis. Valcēniešus šoreiz uzaicināja galdniekmeistars Valdis. Ar viņu šādā braucienā biju kopā arī pagājušajā gadā. Man patika, tāpēc bez ilgas domāšanas piekritu arī šoreiz. Diemžēl aizņemtības dēļ nevarēju pieņemt līdzīgu piedāvājumu pavasarī. Šoreiz lielākā daļa makšķernieku bija valcēnieši. Pavisam grupā bija deviņi veči ar barvedi Valdēnu (Valdi) priekšgalā,” smaida D. Jansons.
Viesu grāmatā ieraksta visus rekordus
V. Šaicānam atpūtas bāzes īpašniece netālu no Bosto ciemata Somijā nu jau ir laba paziņa. Ālandu salas atrodas Baltijas jūrā Somijas dienvidrietumos, to apkārtne atgādina lielu ezeru. Lai gan salas ir Somijas teritorijā, tajās pārsvarā mīt zviedri. Šai teritorijai ir savs karogs, savi automašīnu numuri, gluži kā sava republika.
“Valdis allaž rezervē prāmja biļetes, nokārto apdrošināšanu, nopērk makšķerēšanas licences, samaksā par laivu īri un visām pārējām nepieciešamajām vajadzībām, tostarp arī iegādājas pārtiku. Viņam ir precīza uzskaite par iepriekšējos braucienos izlietoto pārtiku un to, cik tās palicis pāri. Praksē ir tā: jo vairāk ēdam pašu noķertās zivis, jo mazāk apēdam pašu sarūpētās rezerves. Šoreiz zivis ēdām uz nebēdu — žāvējām un cepām asarus un līdakas, vārījām zivju zupu,” atzīst Dainis. Šā iemesla dēļ palika daudz neapēstas līdzpaņemtās pārtikas. No Tallinas bija jābrauc uz Ālandu salu galvaspilsētu Mārianhaminu. No tās nepilnu 30 kilometru attālumā atrodas Landvikenas atpūtas bāze Bosto ciematā, kas bija makšķernieku galamērķis. Trīs reizes nedēļā tiek kurināta pirts. Tajā ir grāmata, kur katrs var ierakstīt savas rekordzivs parametrus, apskatīt, kādas zivis noķēruši citi makšķernieki. Mājiņās ir viesu grāmatas, kurās ierakstāmi novēlējumi nākamajiem atpūtas bāzes apmeklētājiem un izlasāmi citu latviešu komentāri par piedzīvojumiem salās.
“Kad mēs tur ieradāmies, tad šajā vietā dzīvoja tikai latvieši, apmēram 20 makšķernieku no Rīgas un Valmieras,” stāsta Dainis.
Labāk reizi gadā, bet pamatīgi
D. Jansons uzskata, ka brauciens noteikti bija ieguldīto līdzekļu un laika vērts. Nedēļa visnotaļ patīkamas un aktīvas atpūtas Somijas ūdeņos maksā apmēram 200 latu. Tie kaislīgie makšķernieki, kuri pie ūdeņiem pavada gandrīz katru nedēļas nogali, iztērē daudz vairāk. Braukšana uz Ālandu salām vasarā ir izdevīgāka, jo dienas ir garākas. Makšķerēšana parasti notiek agri no rīta, bet dienas vidū var doties dažādās ekskursijās un pārgājienos. Salās ir daudz iepazīstamu vietu — cietoksnis, Zvejniecības muzejs, Pasta muzejs un citi objekti. “Tagad dienas ir īsākas, tāpēc iznāca, ka gandrīz neceļojām. Vienas laivas ekipāža — Valdis Šaicāns, Vitauts Vilks, Ainārs Cīrulis — pēdējā dienā izlēma apbraukt apkārt Andersena salai (apmēram 30 kilometru), kur ir lielo prāmju ceļi. Puišu stāstījums par šo izbraucienu bija tik daiļrunīgs, ka nākamreiz arī es noteikti apskatīšu skaistās klintis,” pārliecināts D. Jansons. Viņam ļoti patīk fotografēt ainavas.
Makšķerējot lielākoties ķērās līdakas. Viena diena tika veltīta asaru ķeršanai. Lašveidīgās zivis tur sastopamas agrā pavasarī un vēlā rudenī. Pašlaik šīm zivīm ūdens ir pārlieku silts. Somi jūrā vēl peldējās. Arī lielo līdaku vēl nebija tik daudz, kā cerēts. Tās nelien ārā no lielajām bedrēm. Asaru ķeršana bijis ļoti interesants pasākums. Ja Latvijas ezeros ķeram pavisam maziņus, tad Ālandu ūdeņos asari ir pamatīgas plaukstas lielumā. Izžāvēti tie garšo lieliski.
“Par kilogramu mazākas līdakas neņēmām. Laidām atpakaļ. Lielo zivju filejas ņēmām līdzi uz mājām. Katrā mājiņā ir saldējamā kamera. Tajā vietā, kur bijām mēs, somi ierodas ķert tieši asarus. Somijā asaru filejas maksā 17 eiro kilogramā. Somiem gadījās arī pa kādam zandartam. Mums tā neveicās. Kā stāstīja Valdis, iepriekšējos gados ir noķerti arī taimiņi un foreles. Pagājušajā gadā noķērām dažus brekšus, kas žāvēti ir īpaši garšīgi,” atceras D. Jansons.
Zivis žāvē uz elektriskās žāvētavas. Apakšā uzber alkšņa skaidiņas. Tās gruzd, dodot zivīm īpašo aromātu. No garšvielām izmanto tikai sāli.
Filejas atdalīšana notiek ārā uz īpaši šim nolūkam gatavota galda. Atkritumi nokļūst kanalizācijā. Pēc darba visu satīra un galdu nomazgā.
Ar katru mānekli jāiemācās rīkoties
Dainis Somijā ir makšķerējis četrreiz. Pavisam nesen vienu braucienu makšķerēt Somijas ezeros viņam dāvāja kāda firma. “Tur mums tik labi neveicās, jo spīdēja spilgta saule. Ja Ālandu salās 10 līdaku noķēru katru dienu, tad ezeros 10 zivju dabūju trīs dienās. No mūsu 18 cilvēku grupas lielākā ezeru līdaka svēra divarpus kilogramus. Ālandu salās izdevās noķert 4,6 kilogramus smagu plēsoņu. Nekad mūžā tik lielu līdaku nebiju noķēris,” priecājas Dainis. Ja kaislīgie makšķernieki dodas uz copi katru nedēļas nogali, tad viņš to dara reizi vai divas gadā, bet tā ir pamatīga cope. Dainis uzsver, ka makšķerēšanā esot pilnīgs diletants un nemaz īsti neatbilstot apzīmējumam — makšķernieks. “Egils Stošs un Andis Ķīkulis, kas bija ar mani kopā vienā laivā, ir daudz zinošāki un varošāki, tāpēc viņiem arī vairāk ķērās. Tā bija tikai veiksme, ka nedēļas lielākā zivs pieķērās manam vizulim. Savus nopelnus tur neredzu,” draugu priekšā it kā taisnojas Dainis. Jautāts par izmantotajām ēsmām, makšķernieks atbild, ka viņš, tāpat kā citi kolēģi, izmantojot valcēnieša Ulda Skujenieka gatavotos vizuļus. Viņš ir makšķernieks, bet brīvajā laikā nododas mānekļu gatavošanai sev un draugiem. Ālandu salās Uldis ticis bieži pieminēts ar labu vārdu, jo gandrīz visas zivis izvilktas tieši ar viņa gatavotajiem vizuļiem. Izmēģināti arī citi mānekļi, bet nesekmīgi. Rīdzinieki makšķerējuši ar tvisteriem un vobleriem (zivtiņu modeļi no sintētiskiem materiāliem). Dainis uzskata, ka ar katru mānekli ir jāiemācās rīkoties. Ja vizulis patīk pašam, tad makšķernieks cenšas īpaši piestrādāt pie tā vadīšanas tehnikas.
Kapsēta veidota kā mākslīgs zemes uzbērums
Izbraucienā zivis gatavotas dažādos veidos, piemēram, ceptas ikru pankūkas — ikrus saspaida, pievieno jēlu olu, garšvielas un iegūto masu ar karoti liek uz sakarsētas pannas. Miltus nepievieno, jo tie šo ēdienu dara rūgtu. Līdakas vislabāk der cepšanai vai zupas vārīšanai. Pavasara braucienā, kurā Dainis nepiedalījās, bijis kāds puisis no Ērgļiem, kurš pratis gatavot ļoti daudzveidīgus zivju ēdienus — īstus kulinārijas brīnumus. Grupas biedri bijuši sajūsmā. “Māju saimniece mūs pacienāja ar vietējo nacionālo ēdienu — Ālandu pankūku. Tas ir trīs vai četrus centimetrus biezs sacepums ar īpatnēju zemeņu ievārījumu. Mēs tā arī nesapratām, kas ir pievienots zemenēm, bet ievārījums bija skābens. Pankūkai bija pievienots koriandrs. Man ļoti garšoja,” labsajūtā atceras Dainis.
Visu pāri palikušo līdzpaņemto pārtiku makšķernieki atstāj mājiņās. Produkti, kas nebojājas, iespējams, noderēs nākamajai grupai. Par atlikušajiem dārzeņiem priecājas saimnieces kaziņas un truši, bet desas notiesā sunīši. Mājiņās visi atkritumi tiek šķiroti. Tur populāras ir sausās tualetes. Zemes Ālandu salās ir maz, tāpēc mēslošanai tiek izmantots viss iespējamais. Makšķernieki jokoja, ka no kārbas izlaistās sliekas pēc kāda laika salien atpakaļ, jo viņām nav kur ierakties — visur tikai akmeņi un akmeņi. Stabus pie zemes pieskrūvē ar leņķiem, kapsētu veido divus metrus augsta sēta. Viss šis tilpums ir piebērts ar zemi, lai cilvēku varētu aprakt. Koki visbiežāk aug klinšu plaisās. Kad tie izaug par lielu, svara un vēja ietekmē nogāžas. Tie, kas negāžas, ir ieauguši plaisās.
“Saimniece ir māksliniece. Agrāk viņa bijusi pasniedzēja mākslas skolā. Māksliniecei ir bijušas vairākas izstādes gan Somijā, gan citās Eiropas valstīs. Arī mājiņās izvietoti daudzi darbi. Viņa strādā gan ar akvareli, gan tekstilu. Saimnieces izkoptā stila izjūta izpaudās arī mājiņu interjerā. Vitauts apsvēra iespēju iegādāties kādu no mākslinieces darbiem,” stāsta D. Jansons.
Kaijas sarīko amizantu izrādi
Atpūtas bāze katru gadu pilnveidojas un paplašinās. Vietas tur jāpiesaka apmēram pusgadu iepriekš. Tikai īpašas veiksmes gadījumā, ja kāds atsakās, var dabūt vietu pēdējā brīdī. Atpūtas vieta visaizņemtākā ir agrā pavasarī un vēlā rudenī. Vasaras vidū to ir iecienījuši dažādi atpūtnieki. Mājiņas atrodas pussimt metru attālumā no jūras. Valcēnieši pastaigājušies arī pa tuvējām klintīm. Zemes pleķīšos aug milzumlielas brūklenes un mellenes. Uz kādas no saliņām vējš bija sagāzis kokus. Makšķernieki brīnījās, kā tie sastrādāti ar lieljaudas tehniku. Izdomāja, ka tehnika tur nokļuvusi ziemā pa ledu.
Apvidū ir daudz dažādu putnu: gulbji, pīles gārņi, klinšu ērgļi un, protams, kaijas. Par tām Dainim ir īpašs stāsts. “Iemanījāmies dienas nogalē apstāties pie kādas nelielas saliņas jūrā, lai iztīrītu noķertās zivis. Visbiežāk šī saliņa bija liels akmens. Uz tā zivis notīrījām un noskalojām jūras ūdenī. Nepaspējām no saliņas attālināties pat 10 metrus, kad nezin no kurienes tūlīt uzradās kaijas un notiesāja visus pārpalikumus. Gadījās, ka lielākas trofejas viņas nespēja panest. Mums tā bija pamatīga izprieca,” smaida makšķernieks. Viņš priecājas, ka jūrā izdevies ieraudzīt arī roni, bet uz klintīm lēkājušas dažas stirnas.
Jautāts, kāpēc tieši Ālandu salas ir tik ļoti makšķernieku iecienītas, Dainis atbild, ka par tām medijos ir daudz informācijas, īpaši žurnālā “Copes Lietas”. Viņš zina, ka makšķernieki brauc arī daudzviet citur, piemēram, uz foreļupēm Igaunijā, bet par tām ir maz ziņu.
