Pirms nedēļas no Ālandu salām, kas pieder Somijai, atgriezās grupa makšķernieku, kuru jau sesto gadu organizē un vada vijciemietis Valdis Šaicāns.
Pirms nedēļas no Ālandu salām, kas pieder Somijai, atgriezās grupa makšķernieku, kuru jau sesto gadu organizē un vada vijciemietis Valdis Šaicāns. Makšķerēšana viņam palīdzēja atbrīvoties no smēķēšanas.
“Došanās uz Ālandu salām man ir principa jautājums — pateicoties šiem braucieniem, esmu atmetis vienu kaitīgu ieradumu — smēķēšanu. Pēc pirmā brauciena sapratu, ka tas ir ne tikai kaitīgi veselībai, bet arī dārgi, jo labu cigarešu iegādei nepieciešams daudz naudas. Smēķējošs cilvēks vienu Ālandu braucienu gadā izkūpina gaisā noteikti. To esmu izrēķinājis,” smaida Valdis.
Mājiņa aizrunāta arī nākamajam gadam
Katram no deviņiem grupas dalībniekiem šis makšķerēšanas prieks nedēļas ilgumā maksā 230 – 250 latu. Vietu, kurā Valdis īrē namiņu, viņš ir labi iepazinis. Zināms viss līdz niansēm. Šī vieta palīdz relaksēties, jo tur neviens netraucē — mājvieta atrodas ceļa beigās, tāpēc tur automašīnas garām nebrauc. Tā ir īsta miera osta. Mājiņa jau ir aizrunāta nākamā gada braucienam maija trešajā nedēļā. Protams, negaidītu izmaiņu gadījumā to var arī atteikt. Pie principiem ir jāturas, tāpēc paredzams, ka izbrauciens notiks. Grupa uz galamērķi caur Tallinu dodas ar mikroautobusu. Pēc pārbrauciena ar prāmi makšķernieki nokļūst Ālandu salu galvaspilsētā Marianhammē. No turienes līdz mītnei — kā ar roku aizsniegt.
“Paši sarūpējam pārtiku un gādājam, lai būtu ko likt vēderā. Pie dabas krūts par apetītes trūkumu nevar sūdzēties. Laiku pavadām lieliski,” uzskata V. Šaicāns.
Piedzīvo gandrīz neticamu notikumu
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šoreiz līdaku bija mazāk, turklāt arī mazākas. Diemžēl laika apstākļi mainījās katru dienu. Kā makšķerniekiem zināms, zivīm tas nepatīk. Grupas dalībniekiem bija arī veiksmīgi brīži — ērglēnietis Viesturs Jansons izvilka 8,5 kilogramus smagu līdaku.
Otras lielākās līdakas izvilkšana ir īsts makšķernieka cienīgs stāsts. Cilvēkam, kurš to nav redzējis savām acīm, grūti šim stāstam noticēt. “Tobrīd mums ķērās diezgan sīkas līdakas, svarā pat zem kilograma. Tās saucam par siļķītēm. Viesturs pēc kārtējās siļķītes izvilkšanas sacīja, ka viņam tās piegriezušās, un, nenoņemot no vizuļa, to dusmīgi iemeta atpakaļ jūras ūdenī. Pēc neliela brīža sekoja lielas līdakas grābiens. Tā kā Ērgļu puiši ir ļoti principiāli un nelieto zivju uztveramo tīkliņu, kuru tautā sauc par sačoku, sekoja kliedzieni kaimiņu laivas virzienā, ka šoreiz bez tā neiztikt. Prasīto sačoku pievedām, pabraucām nostāk, noenkurojāmies un turpinājām skatīt šo cirku, un gaidīt, kas notiks turpmāk. Puiši pieņēma lēmumu, ka laiks izcelt lielo zivi. Kad līdaka bija virs ūdens, tā mazo zivi atlaida. Puiši turpat ūdenī sāka pētīt mazo siļķīti, lai pārliecinātos, cik stipri tā sakosta. Tūlīt sekoja lielās zivs otrs grābiens, un, tā kā uztveramais tīkls jau bija ūdenī, atlika tajā iesmelt lielo līdaku. Tā piecarpus kilogramu zivi izdevās iedabūt laivā, lai gan tā vizuli nebija pat redzējusi,” stāstu beidz Valdis. Viņš pieļauj, ka tam var arī neticēt, taču otrs laivā sēdošais makšķernieks Vilnis Jansons notikumu filmēja ar digitālo fotoaparātu. Viņš nepaspēja fiksēt tikai beidzamos kadrus, kad zivs tika iecelta laivā, jo fotoaparātam iztukšojās akumulators. Šis bijis brauciena interesantākais piedzīvojums.
Skujenieki ir visdrošākā ēsma
Līdakas makšķernieki lielākoties ķēra uz vizuļiem. Protams, topā atkal bija valcēnieša Ulda Skujenieka gatavotie. Abiem lomu līderiem — smiltenietim Aināram Cīrulim un V. Šaicānam — vislabāk veicās tieši ar skujeniekiem. Tā šos vizuļus dēvē makšķernieki. Protams, var lietot arī dažādus krutos vizuļus, taču, paraugoties uz to cenu, rodas šaubas, vai tie ir nepieciešami. Valdis no jūras izcēla 86 līdakas, bet Ainārs par vienu mazāk. Šogad precīzi fiksēts visu dalībnieku loms. Deviņi latvieši Ālandu salās pavisam noķēra 490 līdaku.
Daži skeptiķi Valdim jautājuši, kāpēc jābrauc tik tālu, ja Pikasila ezerā Igaunijā līdaku netrūkst. “Gribētu redzēt, kā tur nedēļā deviņi veči noķertu gandrīz pustūkstoti zivju. Protams, ir dienas, kad arī šajā ezerā labi ķeras, tomēr ilgstošā laikā tur tādus lomus nedabūt,” pārliecināts Valdis.
Ālandu salās ir mainījušies zivju ķeršanas noteikumi. Zivs minimālais garums nedrīkst būt mazāks par 60 centimetriem. Praksē tā ir pamatīga “pusotriniece”. Ja kādreiz cilvēkam laivā bija atļauts turēt divas zivis, tad tagad katram drīkst būt tikai viena. “Atzīšos, šo noteikumu punktu mēs reizēm pārkāpām, bet zivs garuma prasības ievērojām stingri. Ko atvest mājās bija mazāk, bet ne jau tas ir galvenais,” uzskata grupas vadītājs. Jūrā vīriem vienreiz pārbaudītas makšķerēšanas licences un inspektors ieskatījies laivā. Puiši bija tikko iebraukuši ūdeņos, tāpēc laivā nebija nevienas zivis. Valdis pieļauj, ka gadījumā, ja laivā uz trīs cilvēkiem būs piecas zivis, inspektors pa galvu nesitīs. Nav dzirdēts, ka par to kādu sodītu. Ja zivju daudzums būtu desmitos, tad varētu rasties ļoti nopietnas problēmas. Atļaujā rakstīts, ka tā ir sporta makšķerēšana. Tas nozīmē, ka noķertais jāatlaiž atpakaļ jūrā.
Izdodas savākt saskanīgus cilvēkus
Valdis aicina visus kaislīgos makšķerniekus, kuriem ir iespēja sakrāt nepieciešamo naudas summu, izmēģināt laimi Ālandu salās. Tas ir pavisam citādi, nekā makšķerēt jebkur citur. “Ja šo procesu uztver kā labu iespēju atpūsties, pēc nedēļas sajūtas ir fantastiskas. Savukārt, ja cilvēks brauc ar mērķi tikai piepildīt savu kasti ar zivīm, var gadīties dažādi nepatīkami pārsteigumi, piemēram, zivis neķeras, un makšķernieks streso,” iespējamo situāciju raksturo Valdis.
Līdaku makšķerniekiem gadījās pavisam neraksturīgi lomi. Vitauts Vilks un Dzintars Jansons izvilka pa breksim. Bieži vien gadās, ka breksi ar āķi aizķer aiz spuras vai žaunas. Šoreiz viss bija pa īstam — zivij āķis bija mutē. Visticamāk, ka tā vizuli ierija brīdī, kad tas grima. Lielākais svēra divarpus kilo. Valdis uzskata, ka nevar būt nekas garšīgāks kā uz oglēm žāvēts breksis. Vai nu uz spininga vai makšķeres kāds breksis tiek izvilkts katru gadu. Runājot par ceļojuma kulināro pusi, īpašs meistars ir ērglēnietis Viesturs. Piemēram, tīrot līdaku, viņš neizmet tās aknas. Tās cep kopā ar asaru ikriem. Izdodas garšīgs paēdiens. Kolēgi atzina, ka neko tādu neesot baudījuši. Daži domājuši, ka Viesturs ir profesionāls pavārs, bet izrādījās, ka viņš ir būvdarbu vadītājs.
Makšķerniekiem atgriežoties mājās un kāpjot uz prāmja Ālandu galvaspilsētā, muitnieki šogad pirmo reizi apskatījuši grupas mantas. V. Šaicāns uzskata, ka ļoti nozīmīgi ir grupā savākt savstarpēji saskanīgus cilvēkus. Šogad tā patiešām bijis, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, bijusi vislabākā kompānija.
Vairāk fotografē nekā makšķerē
Valcēnietis Dainis Jansons braucienā piedalījās ceturto reizi. Šoreiz viņš makšķerēšanai pievērsās mazāk. Jautāts par spilgtākajiem iespaidiem, Dainis atbild, ka viņam vislabāk patika dažādi putniņi, jo īpaši tie, kuri Latvijā nav sastopami. “Tā kā esmu saslimis ar putniņu fotografēšanu, biju priecīgs par iespēju caur fotoaparāta objektīvu tos redzēt Ālandu salās. Protams, gribējās arī noķert savu lielo zivi. Šoreiz tas neizdevās, taču neesmu atmetis cerību to izvilkt nākamreiz,” smaida Dainis. Viņu gandarī, ka uz ziemas makšķeres izdevās noķert ālantu jeb šķauni.
Viņš ir iecerējis aizbraukt uz salām kopā ar sievu Mairitu, ģimenes draugiem un bērniem, lai itin mierīgos apstākļos varētu pievērsties putniem. Šoreiz neiznāca, kā gribētos, jo vajadzēja pakļauties grupas interesēm. Grupā bija vēl viens aizrautīgs dabas fotogrāfs — V. Vilks.
Īpaši skaisti jūrā ir agrās rīta un saulrieta stundās. Rudenī salās ir daudz sēņu un ogu. Nodarbes būtu visiem ģimenes locekļiem. Valcēniešiem ierastajā apmešanās vietā iespējams izmantot peldošu pirti ar motoru. To var noīrēt, iebraukt jūrā, noenkuroties un pērties uz nebēdu.
Daiņa tēvam Dzintaram aizraujošs un interesants šķita brauciens ar prāmi. Viņš nekad agrāk to nebija izbaudījis. No lielā braucamrīka vērot milzu akmeņus un klintis ir visnotaļ tīkami. Zivis Dainim nekādus pārsteigumus nesagādāja, bet ieraudzīt stirnas uz klintīm bijis aizraujoši. Varbūt tāpēc, ka negaidīti.
Mājiņā un laivā visu laiku valdījusi nepārtraukta jautrība. Lai nebūtu garlaicīgi, notikusi labsirdīga apcelšanās. “Piemēram, topa joks bija: vizuļi naktī samirkuši, tāpēc nekas neķeras. Ērglēniešiem sacījām, lai viņi lomā neieskaita lielo līdaku, jo tā gandrīz pati ielēca laivā, un tā joprojām,” smej Dainis. Viņš cer, ka nākamais brauciens būs tikpat jautrs un interesants.
