Ja cilvēks spēj atraut savu uzmanību no paša nabas, tad pietiek interesantuma gan tuvumā, gan tālumā.
Ja cilvēks spēj atraut savu uzmanību no paša nabas, tad pietiek interesantuma gan tuvumā, gan tālumā. Šobrīd der palūkoties austrumu virzienā, no kurienes informācijas līdzekļi nes interesantas vēstis.
Kārtīgas medusmaizes vērts bija daudzu žurnālistu apcerētais gadījums, kad Putins ar vienu teikumu lika mainīt plānus varenajai naftas tranzīta kompānijai. Runa ir par būvējamo naftas vadu no Sibīrijas ziemeļiem uz Vladivostoku, kam paredzēts arī atzars uz Ķīnu. Tehnokrāti par visām varītēm ekoloģiski bīstamo “trubu” grasījās būvēt gar Baikāla krastu, kas zemestrīču apdraudētajā posmā radītu unikālā ezera piesārņojuma briesmas. Padomju laikā bija populārs teiciens — “skaisti nomira Arāla jūra” —, un šī domāšana aizvien iezīdusies daudziem inženieriem līdz kaulu smadzenēm.
Un cik vienkārši visu atrisināja prezidents Putins… Krievu tautai lieku reizi jāsaprot, ka “ķeizars jau ir labs, vienīgi bajāri draņķi”.
Vai jauna Fultona?
Kas piemirsis, tiem atgādināšu, ka ar 1946. gadā amerikāņu pilsētā Fultonā teikto runu bijušais Lielbritānijas premjers Čērčils lika pamatus aukstajam karam, kas vienlaikus nozīmēja arī tā sauktā dzelzs priekškara nolaišanu divu nometņu attiecībās.
Ir žurnālisti, kas neseno ASV viceprezidenta Dika Čeinija runu Viļņā mēģina raksturot kā “postfultonas” garā ieturētu paziņojumu. Epitetus izdomāt var dažādus, bet šobrīd neliekas, ka ASV un Krievijas attiecībās iespējams liktenīgs atsalums, jo vismaz ekonomiskās saites pārcirst nav iespējams, lai neradītu haosu globālā mērogā. Lai arī politiskajos jautājumos Krievija grib būt tas seržants, kurš rotā soļo vienīgais ar pareizo kāju, pašlaik abu valstu starpā ir pārāk atšķirīgas svaru kategorijas. Un Maskava taču patiesi vēlas piedalīties gan G8 valstu sanāksmēs, gan panākt savu uzņemšanu Pasaules tirdzniecības organizācijā.
Čeinija un citu amerikāņu nopietnie pārmetumi Krievijai tādos jautājumos kā preses brīvības ierobežošana, demokrātijas principu ignorēšana maz uztrauc Kremļa vadību vismaz tik ilgi, kamēr valstī neveidosies nopietna opozīcija režīmam. Putina komandu dara nervozu visi tie gadījumi, kad Rietumi pauž bažas par Krievijas tieksmi dabas resursus izmantot par šantāžas ieroci. Un angļu uztraukumi par krievu vēlmi pirkt Lielbritānijas gāzes cauruļvadu sistēmas mums jāsaprot kā pasaules aizdomīgums par Krievijas iespējamām bizantiskām tradīcijām ārpolitikā.
Ilgi gaidītais prezidenta vēstījums
Putina gadskārtējais vēstījums parlamentāriešu priekšā tika vairākkārt atlikts, un zinātnieki spriež, ka prezidents neesot bijis apmierināts ar savu palīgu sagatavoto runu tekstu. Laikam taču ir iemesls, kāpēc šoreiz Putins vēlējās pavēstīt kaut ko būtisku un konkrētu.
Bija trīs galvenie akcenti. Pirmais — demogrāfiskās krīzes pārvarēšana, veicinot dzimstību ar pabalstu sistēmu. Otrais — valsts bruņoto spēku stiprināšana, jo armijas lietas Krievijā patiešām ir bēdīgā stāvoklī. Galvenais — jaunu bruņojumu profesionāļu rokās. Pasaulē tas nav nekas jauns, jaunatklāsme tā ir tikai Krievijā.
Trešais lielais jautājums saistās ar fantastiskus apmērus sasniegušo korupciju. Valstī vieni korumpanti apkaro citus korumpantus. Tā kā Krievijā no laika gala noteicēji ir ierēdņi, bet vadošā partija “Vienotā Krievija” ir tipiska ierēdniecības organizācija, tad Putina izvirzītie mērķi visai grūti īstenojami. Varas centralizācija ik gadu pieaudzē činavnieku slāni par desmitiem tūkstošu, un zināms, ka augstākajiem činavniekiem arī algas visai iespaidīgas.
Kas attiecas uz varas vertikāles stiprināšanu valstī, tad interesantu domu nesen izteica kāds Indijas politiķis. Ja valsts sabiedrība ir sociāli, reliģiski un etniski sarežģīta, tad vienīgi demokrātija spēj valsti saturēt kopā. Krievija iet pa pretējo ceļu, ne nieka nemācoties no PSRS sabrukuma pieredzes.
Latvieši — lielākie ugunspielūdzēji
Tā nu iznāk, ka Latviju šajā pavasarī vispilnīgāk raksturo kūlas un mežu dedzināšanas indeve. Un tas notiek apstākļos, kad neapstrādāto lauku īpatsvars samazinājies, faktiski vairs nekur vasarās nemana kādreiz populāros “kokvilnas tīrumus”. Kūla rodas, ja cilvēkiem zāle (siens) nav vajadzīga, bet zemei citi pielietojuma veidi vēl nav apgūti. Kur zaļo rudzu zelmenis vai ziemas rapsis, tur ugunij nav iespēju.
Zemnieks (vai zemes īpašnieks) prot rēķināt. Ja kūlas svilināšanas dēļ viņš zaudē simts latu, bet zāli nopļaujot būtu izdevis divreiz vairāk, tad skaidrs, ka valdības līdzšinējie noteikumi nav bijuši pareizi.
Cita lieta ir cilvēku parasts stulbums. Ja kāds arī sadomā nodedzināt savu hektāru, nedrīkst taču laist uguni pa vējam — tad liesmas skrien pāri grāvjiem un ceļiem, tad nodeg gan pirtiņas, gan mājas. Piebildīšu: daudzos gadījumos uguņošanu mēdz sarīkot pusaudži.
Gadu gaitā esmu pieradis, ka pavasaros drazu dedzināšanas ugunskura vietu vairāku metru rādiusā atbrīvoju no jebkādas sausās zāles paliekām. Nav taču grūti vispirms ar lejkannu samitrināt “robežu” un tad ļoti uzmanīgi pa mazam gabaliņam laist uguni klāt. Pats ar pilnu lejkannu tikmēr stāvu malā.
Labs piemērs zāles izmantošanā ir kādas slavenas ķirbju audzētājas stāsts. Katru vasaru piemājā sapļauto zāli kraujot prāvās čupās un ļaujot tai pūt. Nākamajā pavasarī katrai čupai atliek uzbērt komposta kārtu, kurā iestāda ķirbi. Varena raža iznākot!
