Kādreiz psihologs bija reta profesija sabiedrībā. Tagad šie speciālisti strādā daudzās pilsētu skolās, palīdzību pie viņiem meklē arvien vairāk ģimeņu, lai atrisinātu problēmas savstarpējās attiecībās.Neiecietība, vardarbība, pastāvīgi konflikti, pat naids, neticība nākotnei, stress – tie ir jēdzieni, ar kuriem sabiedrība ikdienā arvien biežāk saskaras. Esam pieredzējuši, ka šo negāciju kulminācija nereti beidzas traģiski, piemēram, Amerikā, kur jau vairākās skolās jaunieši ir šāvuši no ieročiem uz skolotājiem un saviem klasesbiedriem. Nesen pasauli satrieca ziņa par tā saucamā “Oslo šāvēja” teroraktiem Norvēģijā. Tā vien gribas vaicāt, kas ar mums notiek? Psiholoģijas maģistre Gunta Dance ir pārliecināta, ka sabiedrībā ir nobriedusi vajadzība pēc garīgās veselības uzlabošanas. Šis jautājums jau kļuvis aktuāls vairākās valstīs.Bērniem problēmas rada pieaugušieG. Dance ir psiholoģe Valmieras Viestura vidusskolā, bet kopš 90. gadu beigām iesaistās arī vairāku projektu īstenošanā. Pašlaik viens no tiem ir Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas izstrādātais projekts “Bērnu attīstības centra izveide Valkas pilsētā”, kura ietvaros psiholoģe strādā ar bērniem, pusaudžiem un viņu vecākiem. Projekts ir guvis atbalstu Šveices Konfederācijas un Latvijas sadarbības programmā paplašinātai Eiropas Savienībai.Izmantojot izdevību satikties ar psiholoģi, vēlējos uzzināt, ar kādām problēmām visbiežāk jāsaskaras bērniem mūspusē un kādēļ ģimenēs arvien biežāk iznāk saskarties ar savstarpēju nesaprašanos. G. Dance uzskata, ka Valkas bērnu problēmas ir tieši tādas pašas kā viņu vienaudžiem citur. “Šobrīd ir ļoti sarežģīta sociālekonomiskā situācija un tādēļ nestabila ir arī psiholoģiskā drošība. Tā ir saistīta ar cilvēka labsajūtu, pārdzīvojumiem un emocionālām vajadzībām. Neviens darbs un vispār nekas neizdosies, ja par to darītājs nejutīs prieku. Kādēļ tieši šodien ir palielinājusies nepieciešamība pēc psihologiem? Es to izskaidrotu tā – agrāk zemniekam bija laiks apstāties vagas galā un paskatīties uz savu darbu, tāpat viņam bija laiks, dzīvojot kopā trijās četrās paaudzēs ar savu dzimtu, daudzas lietas izrunāt un kopīgi izlemt par darāmo turpmāk. Šodien dzīves ritms ir tik straujš, ka cilvēkam nav laika pat ar sevi kontaktēties, kur nu vēl ar bērniem. Pusaudžu un bērnu problēmas ir mūsu pašu, pieaugušo, radītas. Vecāki ar savu lielo aizņemtību emocionālā tukšumā un vientulībā atstāj bērnus. Tā viņiem zūd kontakts ar vecākiem. Daļēji audzināšanu cenšas pārņemt sabiedrība, iesaistot speciālistus, bet tā šajā darbā vecākus pilnībā nevar aizvietot,” saka G. Dance.Pieaugusi neticība pieaugušajiemPsiholoģe uzskata, ka nav tādu bērnu, ar kuriem nebūtu iespējams nodibināt kontaktu. Par to viņa pati ir pārliecinājusies savā praksē. Jautājums var būt vienīgi par to, cik ilgu laiku katram tas prasa. “Tas, protams, nav mirkļa darbs, bet prasa laiku. Steiga neder, bet diemžēl pieaugušie nereti ir skopi laika veltīšanā audzināmajiem. Iznākumā mūsdienās daudzi bērni dzīvo neticībā, ka pieaugušie vispār varētu kaut ko darīt viņu labā. Tāda pārliecība viņos izveidojas ilgākā laikā no secīgiem notikumiem, kuros mazais nav atradis risinājumu savām interesēm,” secina speciāliste. Pēc psiholoģes domām, šāda pusaudžu attieksme sagādā daudz problēmu skolām, jo ar neticību un vienaldzību skolēns turpina raudzīties arī uz pedagogiem. “Un tad nu psihologam jābūt kā akmentiņam šīs izveidojušās sistēmas zobratos, lai apturētu apburto loku, no kura pusaudzis pats nespēj izkļūt,” saka G. Dance.Bērniem pieejamā informācija jāfiltrēLielu ietekmi uz jauniešu psihi mūsdienās atstāj arī milzīgais informācijas vilnis, kas gāžas pāri viņiem. “Bērni paši ar savu nelielo pieredzi nespēj izšķirot, kas no lielā informācijas klāsta viņiem noder un kas nav vajadzīgs. Tādēļ ir svarīgi, ka kāds šo informāciju viņiem filtrē. Veselīgā sabiedrībā to dara vecāki. Mums šie filtri īsti nedarbojas ne ģimenēs, ne sabiedrībā. Sabiedrībā to nav tādēļ, ka, pēc manām domām, mēs vēl arvien atrodamies primitīvajā kapitālismā un pirmajā vietā ir karš par naudu. Daži vecāki cīnās pret to ar galējiem līdzekļiem – atsakās no televizora, nelaiž bērnus uz diskotēkām. Tas nav pareizākais variants, jo tad iedarbojas aizliegtā augļa sindroms. Svarīgi ir iemācīt pašam bērnam šķirot informāciju. Tas nav viegli, jo tas ir arī jautājums par vecāku pašvērtējumu sistēmu. Pašlaik es Valkā strādāju ar vecāku grupu, cenšoties panākt, lai viņi ar savu rīcību spētu ietekmēt bērnus un ievirzīt viņu uzskatus pareizā gultnē,” stāsta G. Dance.Pārmaiņas norūda un arī salaužJau pieminētā sociālekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, un atsevišķas ģimenes to nespēj ietekmēt, bet ir arī tāda lieta kā personīgais paraugs. Arī tas, ka bērni redz vecākus godīgi strādājam, cenšoties uzturēt ģimeni, ir laba mācību stunda viņiem. Svarīgi arī vecākiem ar savām iniciatīvām un vēlmi palīdzēt iesaistīties skolas, kurā mācās viņu audzināmie, dzīvē. Tā veidojas šis kontakts. “Kādreiz slavenais franču apgaismotājs Žans Žaks Ruso saviem nedraugiem novēlēja piedzimt pārmaiņu laikā. Arī Latvijā ir pārmaiņu laiki, un, pēc manām domām, tas nemaz nav slikti. Pārmaiņas rit grūti, bet tajās ir arī daudz iespēju. Tiek piedāvāta dalība dažādos projektos. Ja cilvēks šādu periodu iztur un atrod savu vietu, tad viņš vēlāk nepazudīs,” apliecina G. Dance.Tomēr pārmaiņas arī salauž cilvēkus. Ne visiem ir stipra uzņēmība, arī cilvēku psiholoģiskais stāvoklis ir atšķirīgs. Masu medijos maz raksta par pašnāvību skaitu, bet tas jau kļuvis biedējošs. Pērn Latvijā apzināti savu dzīvi pārtrauca vairāk nekā 500 cilvēku, to skaitā arī vairāki jaunieši. Vai tas nozīmētu, ka šī pasaule ar sausu pragmatismu un materiālajām interesēm kā sabiedrības prioritātēm lielai daļai būtu kļuvusi nepieņemama?G. Dance atzīst, ka tas Latvijā ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem. “Pēc manām domām, šo tēmu plaši netiražē to cilvēku dēļ, kuri, iespējams, psiholoģiski atrodas tuvu šai robežai. Pašnāvību pamatā ir cilvēka pašvērtējums ar secinājumu – es nejūtos te piederīgs un vajadzīgs. Gados jaunāki savu dzīvi pārtrauc arī nepiepildītu centienu un nepietiekama novērtējuma dēļ, tā sakot, es aiziešu no dzīves un tad jūs visi redzēsiet! Patiesībā neviens no dzīves psiholoģiski negrib aiziet, bet par to izšķiras tādēļ, ka nespēj izturēt emocionālās sāpes. Vai tādēļ šī pasaule un sabiedrība būtu nepareizi izveidota un daudziem nepieņemama? Es domāju, ka latviešiem ar prātu viss ir kārtībā. Mēs esam gudra tauta, protam sakārtot daudzas lietas, bet, kā saka arī daži ārzemju latvieši, mēs dažkārt dzīvojam ar vergu psiholoģiju, kurā izteikts ir nabadzības sindroms. Varbūt daļēji tā ir vēsturiskā ietekme, jo Latvijā ir valdījuši vācieši, zviedri un krievi, nezinu. Nabadzības sindroms nozīmē, ka cilvēkiem trūkst pieticības. Tādiem cilvēkiem vajag vēl un vēl. Man patiesībā tā saucamo oligarhu ir žēl, jo tiek tiražētas viņu nepiepildītās vajadzības. Velkot paralēles ar ģimenēm, šī pati tieksme atklājas tad, kad vecāki bērnos grib redzēt savu nepiepildīto mērķu sasniegšanu. Iznākumā šie pieaugušie aizmirst, ka bērniem ir savas vajadzības. Viņi paliek neuzklausīti un ieraujas sevī. Seko depresija. Otra lieta, ka tagad mūsu valstī nav noslēpums, kā cilvēki dzīvo Rietumos, un arī latvieši grib tāpat dzīvot, turklāt visu kāroto ātri iegūstot. Tā parasti nenotiek. Arī attīstītajās Eiropas valstīs iedzīvotāji ir ilgi krājuši un daudz strādājuši, lai sasniegtu tagadējo līmeni. Es zinu kādu latviešu ģimeni Francijā, kas uz turieni aizbrauca tūlīt pēc kara. Viņi daudzus gadus lēnām un pamazām palielināja savu rocību, līdz kļuva pārtikuši. Ja augstu dzīves līmeni grib sasniegt uzreiz, tad parasti no tā nekas nesanāk un seko vilšanās, arī naids pret visu apkārtējo pasauli,” saka G. Dance. Neprotam cits citam uzsmaidītPēc psiholoģes domām, lai cilvēks izkļūtu no vilšanās, bezcerības un spētu uzdrīkstēties kaut ko uzsākt, kā arī priecāties par dzīvi, viņam ir jāstrādā ar sevi, jāmaina attieksme pret dzīvi. “Es dažkārt domāju, cik mums ir samocītas savstarpējās attiecības. Mēs vairs neprotam cits citam uzsmaidīt, būt laipni un pateicīgi, iejusties otra vēlmēs. 2007. gadā es Briselē piedalījos konferencē par nabadzības novēršanu Eiropā. Tur runāja arī par konfliktiem dažādās valstīs. Uzzināju interesantu faktu. Pēc Eiropas speciālistu pētījuma, Eiropas teritorijā ir trīs visvairāk konfliktējošas valstis ar visaugstāko nesaticības līmeni – Ukraina, Lietuva un Latvija. Latvijā par to liecina daudzās lietas tiesās, kuras galvenokārt attiecināmas uz savstarpējiem strīdiem. Mēs nespējam daudz ko panākt mierīgā pārrunu ceļā tādēļ, ka neprotam uzklausīt otru cilvēku. To daļēji var saukt par deformētu pašapziņu. Nevajag domāt, ka mēs esam pārāki par citiem. Cilvēki, protams, ir dažādi, bet ar to jau mēs esam bagāti. Tā būtu jāvērtē tās lietas. Citādi starp ķīviņiem mēs varam pazaudēt savus mērķus,” norāda psiholoģe.Vēlos zināt, kur gandarījumu rod pati psiholoģe savā darbā. “Jūtos gandarīta, kad darbā ar klientiem redzu, kā cilvēks iegūst jaunu skatījumu pats uz sevi un sāk justies drošāk un kad iemeslu iepriekšējām neveiksmēm saredz pats sevī. Tas ir pirmais solis uz pozitīvām pārmaiņām viņa dzīvē. Piemēram, pirms kāda laika pie manis ieradās, var teikt, garīgi salūzis jauns cilvēks, sportists. Pie manis viņš atguva ticību sev, un pašlaik savā sporta veidā startē republikas izlasē. Tādi gadījumi man dod prieku un spēku strādāt tālāk,” saka G. Dance.
