Pagājušajā nedēļā, braucot uz Lugažu muižu kopā ar fotogrāfu un putnu pazinēju Daini Jansonu, kādā mirklī viņš tik satraukti iekliedzās, ka satrūkos pavisam nopietni. Viņa sašutumu izraisīja kāds pļāvējs traktorists, kurš manuprāt itin mierīgi darīja savu darbu un nekā nosodāma tur nesaskatīju. Izrādās, pie vainas bija viņa pļaušanas metode – apkārt laukam no malām uz centru. Uzzināju, ka tā ir visnepareizākā metode, jo nedod iespēju aizmukt pļavā ligzdojošajiem putniem. Diemžēl šī ir Latvijā joprojām ļoti populāra siena un labības pļaušanas metode. Tādā veidā tiek sapļautas griezes, ķikuti, ķīvītes, slokas, pļavu tilbītes un citi, kas dzīvo un ligzdo pļavās. Ja zāli pļauj pirms 15. jūlija, un tā parasti notiek, tad tiek sapļauti mazie griezēni. Pļaujot no malām uz centru, tie putni, kuri izbēg no izkapts, ne reti nonāk balto stārķu vēderā. Statistika rāda, ka ar griezēm esam pati bagātākā valsts Eiropas Savienībā, tomēr to daudzums samazinās. Arī tāpēc, ka daudzas pļavas tiek apmežotas. Būtu pareizi pļaut no lauka vidus uz malām, dodot iespēju putniem aizbēgt. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka pļaušana no vidus uz malām palielina griežu izdzīvošanas iespējas par 55 procentiem. Citām putnu un dzīvnieku sugām šī proporcija ir līdzīga. Vēl var pļaut slejās, atstāt neizpļautus grāvjus, kur putni var patverties. Protams, lauksaimnieki var iebilst par pļaušanas termiņiem un citām lietām, taču pļaut no lauka vidus uz malām gan varētu.
