Saskaņā ar jaunākajiem Eiropas Parlamenta Eirobarometra datiem savas valsts dalību Eiropas Savienībā (ES) kā labu lietu vērtē arvien vairāk ES iedzīvotāju – 62 procenti, kas ir augstākais rādītājs pēdējo 25 gadu laikā. Latvijā tā uzskata 56 procenti iedzīvotāju. Zināms, ka dalība ES Latvijai ir devusi stabilitāti, drošību, palīdzējusi veidoties par attīstītu valsti, bet vai esam pratuši izmantot visas iespējas, ko sniedz ES? Kādas ir Latvijas priekšrocības un ko esam zaudējuši?
Latvijā kā galvenos ieguvumus no ES iedzīvotāji vērtē jaunas darba iespējas (49%), ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē (44%) un ES ieguldījumu miera nodrošināšanā un drošības stiprināšanā (34%).
Eiropas Parlamenta preses sekretāre Latvijā Signe Znotiņa-Znota ziņo, ka, vaicājot par atbalstu ES, teju visi rezultāti uzrādīja ievērojamu kāpumu pēc Apvienotās Karalistes referenduma 2016. gadā, jo sarežģītais Brexit sarunu process veicinājis izpratni par ieguvumiem, ko sniedz ES dalībvalsts statuss. Kopumā 66 procenti respondentu balsotu par to, lai viņu valsts paliktu ES (vairums visās dalībvalstīs; Latvijā – 63 procenti), tikai 17 procenti apsvērtu izstāšanos un 17 procenti aptaujāto nav izlēmuši.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents, Baltijā lielākās privātās augstskolas “Turība” īpašnieks Aigars Rostovskis laikrakstam “Ziemeļlatvija” norāda: “Tendence, kāpēc atbildes kļūst pozitīvākas, pakāpeniski nomainās paaudzes. Jaunā paaudze labi zina svešvalodas. Viņiem Eiropas piedāvājums patīk vairāk, jo var brīvi ceļot, mācīties, strādāt. Tāpēc ir vērojams uzlabojums aptaujai. Vecākā sabiedrības daļa uz to raugās piesardzīgāk. Piemēram, Londona ir par palikšanu Eiropas Savienībā, pret – reģioni, kuros vairāk dzīvo gados vecāki iedzīvotāji. Viņi Eiropas pozitīvās puses nemāk tik labi izmantot, tāpēc ir negācijas.”
Vairāk jādomā par otro soli,
nevis jākoncentrējamies
uz īstermiņa labumu
LTRK prezidents A. Rostovskis uzskata, ka Latvija nemākulīgi izmanto ES investīcijas. Tas, ko pamatā dara Latvija – investē ES naudu pirmajā solī, nedomājot par otro un neģenerējot jaunu naudu. Pašvaldībās ir izbūvēti celiņi, siltinātas ēkas, kas, pēc R. Rostovska teiktā, ir labi, bet tas dod efektu īstermiņā – kādam būvniekam uz laiku ir darbs, bet kas notiek tālāk. “Pareizāk būtu investēt, uzbūvējot jaunu rūpnīcu, servisa centru vai būvi, kas tālāk ģenerē jaunas darba vietas, naudu, nodokļus. Kārdinājums nopelnīt īstermiņā ir liels. Redzam, ka Latvijā dzīves līmenis ir paaugstinājies, bet ne jau tāpēc, ka paši labi nostrādājuši, lielā mērā tas ir šo Eiropas pabalstu naudu dēļ. Iedzīvotāju skaits samazinās. Ir skaidrs, ja tev kāds dod vairāk naudu nekā saņem, ka tas ietekmē lemtspēju. Latvijai vajadzētu saimniekot gudrāk. Šajā periodā pārāk vieglprātīgi esam šķīrušies no daudzām nozarēm. Re, kur jums nauda, bet cukurbietes vairāk ne,” kā piemēru min A. Rostovskis.
Līdzīgi uzskata arī Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns un viens no talantīgākajiem Latvijas jaunās paaudzes pētniekiem Gundars Bērziņš, kurš saistībā ar ES līdzekļu izmantošanu domā, ka neizmantotais potenciāls vairāk ir saistīts ar to veidu, kā mēs esam izmantojuši struktūrfondu līdzekļus, vai vienmēr tas ir bijis labākais un uz nākotni vērstais veids, par to gan nav pārliecināts.
Taču kopumā Latvija esot ieguvusi ļoti daudz gan politiski, gan ekonomiski, kur ekonomiskie ieguvumi ir tieši, kohēzijas politikas veidā, kā arī netieši, brīva pieeja 300 miljonu iedzīvotāju lielam tirgum. Tieši tirdzniecības un uzņēmējdarbības jomā vēl ir šo iespēju neizmantotais potenciāls.
Latvijas gadījumā, definēt racionālus argumentus zaudējumiem no dalības ES, pēc G. Bērziņa teiktā, ir gandrīz neiespējami. “Visi argumenti, ko min, piemēram, Lielbritānija, lieli maksājumi ES budžetā – maza atdeve, migrācija, uz Latviju nav attiecināmi. Domāju, ka argumenti par zaudējumiem ir vairāk emocionāli, kā, piemēram, pašnoteikšanās, tomēr Latvijai pašreizējā ģeopolitiskā un ekonomiskajā situācijā arī emocionāli ir labāk atrasties ES. Pieļauju, ja mēs šobrīd būtu ārpus ES, arī emocionāli justos ievērojami sliktāk, nervozāk. Tātad galvenie ieguvumi ir drošība, kohēzijas finansējums, pieeja ES un globālajam tirgum, izmantojot ES tirdzniecības līgumus, brīvā darbaspēka kustība un, ne mazsvarīgi, stabilitātes sajūta nestabilā pasaulē. Zaudējumi vairāk ir netieši, kā jau minēju, emocionāli,” laikrakstam norāda G. Bērziņš.
Vēl ir vērojamas atliekas
no Padomju Savienības
Zemnieku saimniecības “Jaunkalējiņi” īpašnieks un Latvijas Jauno Zemnieku kluba valdes priekšsēdētājs Kārlis Ruks no Grundzāles, raugoties nākotnē, tic, ka, piesaistot ES līdzekļus vajadzīgajā virzienā, Latvijā varēs sasniegt to, kā lauksaimniecība un lauku reģioni izskatās Vecajā Eiropā. “Grūti jau zināt, kā toreiz būtu, ja nobalsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet, skatoties no lauku uzņēmēju puses, gribas domāt, ka ES ir sniegusi mums daudz – gan iespējas eksportēt savu saražoto produkciju, gan arī iespēju attīstīties līdz esošajam līmenim. Nav noslēpums, ka Latvija pirms Padomju Savienības laikiem bija spēcīga lauksaimnieciskajā sektorā. Tad tas viss tika iznīcināts un būvēta pavisam citādāka sistēma. Arī pēc Padomju Savienības sabrukuma vēl šobrīd ir vērojama šī sistēmas darbība, taču ir redzams, ka jaunā paaudze sāk skatīties Eiropas virzienā. Kopā ar ES sniegto atbalstu tiek attīstītas ģimenes saimniecības, dibināti uzņēmumi, kas pārstrādā mūsu ražoto produkciju, ražo dažādas preces ar pievienoto vērtību un arī nišas produktus, kas nereti arī tiek eksportēti. Tādā veida uzlabojot lauku reģionu apdzīvotību, kas ir svarīgi šajā laikā, kad cilvēki vēlas arvien vairāk pārcelties uz pilsētu,” saka zemnieks.
Vajag prast uztvert
mazu valsti kā ieguvumu
Smiltenes novada uzņēmuma “Kainaiži” (zīmols “BIRZĪ”) īpašnieks Ervins Labanovskis uzskata, ka visas iespējas nekad nevar izmantot. Viņaprāt, kopumā no ES ir ļoti daudz ieguvumu. “Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam maza valsts. Mēs to bieži vien uztveram ačgārni, kā trūkumu. Tas ir trūkums, ja cenšamies imitēt un darīt lietas tāpat kā lielās valstis, bet kļūst par ieguvumu, kad straujāk jāpieņem lēmumi, kad jāreaģē uz pasaules izmaiņām, kad jāpozicionē sevi kādā jautājumā, kad jāveic iekšējas reformas. Un, esot tieši ES, mēs iegūstam neproporcionāli lielu iespēju, salīdzinot ar mūsu valsts lielumu un ekonomikas spēcīgumu, ietekmēt lēmumus Eiropas līmenī. Iespējams, tas daļēji ir resursu jautājums, taču mēs noteikti varētu vairāk veidot ES politiku atsevišķās nozarēs. Bieži vien mēs tieši šīs priekšrocības neizmantojam. Mūsu darbība ES vairāk ir kā patērētājam. Tas nozīmē, ka mēs sekojam kopīgajai plūsmai, izmaiņas likumdošanā bieži vien ieviešam tāpēc, ka visi citi ES tā ir izdarījuši, priecājamies par to, ko mums dod, taču iztrūkts ES mēroga iniciatīvas vai pūliņi veidot šo kopējo organizāciju. Nezinu, vai tas ir provinciālisms vai nespēja noticēt saviem spēkiem,” saka uzņēmējs E. Labanovskis. Latvija tiešām nevar izmainīt ES par spīti lielajām valstīm, kā Vācija un Francija, bet var viņas pārliecināt, ka šis ir ceļš, kurš būtu jāiet.
Esot ārpusē,
būtu daudz atkarīgāki
E. Labanovskim ir grūti nosaukt kādu reālu lietu, ko būtu zaudējuši, esot Eiropas Savienībā. “Kāds var minēt latu, taču man naudas nosaukumam ir tikai sentimentāla nozīme un tā tomēr reālā dzīvē ir mazsvarīga, man svarīgāk ir, lai ekonomika strādā. Ja runā par neatkarību, tad esmu pārliecināts, ka, esot ārpus ES, mēs būtu daudz atkarīgāki no lielvalstīm un no globālām korporācijām. Mēs redzam pēcpadomju telpā alternatīvos modeļus – Moldova, Ukraina, Gruzija, Baltkrievija. Vai kaut vienu no šīm valstīm mēs varam minēt kā labāku piemēru Latvijai? Vai viņām ir izdevies, piemēram, līdzsvarot Krievijas draudus, attīstīt labāk ekonomiku un labklājību, īstenot veiksmīgāku demokrātiju?” retoriski vaicā dzirkstošo bērzu sulu ražotnes “BIRZĪ” īpašnieks.
Taču ir viens zaudējums valstiski, kas gan no individuālā skata punkta savukārt ir cilvēku ieguvums. Tā ir iespēja pelnīt, strādāt citās ES valstīs, individuāli tas ir ļāvis daudziem samaksāt kredītus, paaugstināt savu labklājības līmeni, taču, no valstiskā viedokļa, tas nesis lielu iedzīvotāju aizplūdumu no Latvijas. “Iespējams, ka Latvijas un ES politikai būtu bijis vairāk jāņem vērā valstu lielās sociālekonomiskās atšķirības, atverot darba tirgus. Uz brīvu darba tirgu noteikti būtu jātiecas, taču, iespējams, tas ir bijis pārāk strauji un tas ir bijis jālīdzsvaro ar atbilstošu sociālo politiku ES un nacionālo valstu līmenī. Par “BIRZĪ” runājot, noteikti esam ieguvēji no ES. Mēs izmantojam virkni ES atbalsta instrumentu. Bieži vien esam dusmīgi par lieko birokrātiju, taču tā pārsvarā ir pašu Latvijas ierēdņu, ne ES uzspiesta. Mums ir daudz vieglāk sūtīt sulas uz ārzemēm, jo esam ES dalībvalsts, arī tūrisma jomā noteikti pie mums brauktu mazāk cilvēku, ja Latvija nebūtu Šengenas zonā. Tiesa, Latvija pati daudz ko varētu labāk darīt uzņēmējdarbības veicināšanā un, galvenais, sociālās nevienlīdzības mazināšanā,” norāda uzņēmējs E. Labanovskis.
LTRK prezidents A. Rostovskis noslēgumā piebilst, ka Latvijai ir divas iespējas – būt par nomali, par ko diemžēl pakāpeniski pārvēršamies, vai arī gaismas nesēju jeb bākuguni pārmaiņām ES.
Eiropas sabiedrība, nenoliedzami, vienlaikus ir norādījusi, ka tā aizvien vairāk sašķeļas
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts
Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”
Eiropas Konservatīvo un
reformistu grupa, prezidija loceklis
– Brexit efekts patiešām ir redzams. Ir sajūta, ka, balstoties uz statistikas datiem, Eiropa publiskajā domā ir tā kā sagrupējusies, liekot noprast, ka savienība un tās piedāvātās iespējas potenciāli ir svarīgas kā drošības, tirdzniecības, kultūras daudzveidības un ekonomiskās attīstības sfērās. Tomēr, kas ir vēl svarīgāk, Eiropas sabiedrība, nenoliedzami, vienlaikus ir norādījusi, ka tā aizvien vairāk sašķeļas, jo virziens, kādu ES īsteno, aizvien lielākam skaitam pilsoņu šķiet nepareizs. Protams, atbalsts federālismam, pēc aptaujas datiem, saglabājas, tomēr ir redzams, ka bieži vien iedzīvotāju gaidas, kuras teorētiski reizēm arī saprotami var ietvert nosacītā federālisma atbalstā, ir pretrunā
reālpolitikas virzienam, ar kuru tā saucamie federālisma un centralizētas ES virzītāji iepazīstina vēlētājus, proti, piesavinoties aizvien lielāku varu, par to nedodot neko pretī.
Vai esam izmantojuši visas ES dotās iespējas, tas ir vairāk retorisks jautājums. Tomēr ģeopolitiskā stabilitāte un visu zināmo ES “brīvību” īstenošana ir nenovērtējama. Vienlaikus, ja būtu spējuši iestāties eirozonā nedaudz ātrāk, finanšu krīze “Parex” bankas glābšanas aspektā būtu ievērojami mīkstāka – tā kritiena sekas vēl joprojām – pat desmit gadus vēlāk – ir jūtamas. Tomēr, salīdzinot situāciju ar valstīm, kuras Eiropas Savienībā iestājās vēlāk, piemēram, Horvātijas grūtībām, metodiski sakārtot pieeju ES finanšu atbalsta plūsmai, Latvija ES iespējas ir izmantojusi gana labi, ne tikai saņemot atbalstu, bet arī spējot attīstīt un, svarīgākais, pārvirzīt eksportu maksātspējīgākā un inovatīvi ietilpīgākā rietumu virzienā, izmantojot vienota tirgus priekšrocības.
Tieši par inovācijām runājot, šķiet, ka ir vēl resurss, kuru mūsu zinātnieki, iesaistoties ES zinātnes un inovāciju sadarbības programmās, varētu turpināt apgūt vēl redzamāk.
Savukārt par Latvijas priekšrocībām ES noslēgumā vēlos minēt, ka tās, manuprāt, saistās ar ekoloģisko un zaļas, videi draudzīgas vides īpatsvaru, kur esam ES priekšgalā. Tam ir gan labas iezīmes, gan ne tik labi izraisošie faktori, proti, zema apdzīvotība, tomēr tā ir valstiski stratēģiski jāuztver kā priekšrocība.
Uz Eiropas fona Latvijā nav daudz iedzīvotāju, bet arī briljantus nesver kilogramos
Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte
Vienotība
Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa
– Es domāju, ka mēs esam izmantojuši ļoti daudz iespēju, kā, piemēram, Latvija pēdējos divos finanšu plānošanas periodos no Eiropas Savienības fondiem ir saņēmusi vairāk nekā 8,5 miljardus eiro, kas ir pielīdzināms vienam Latvijas gada budžetam. Es domāju, ka mums būtu grēks sūdzēties par neizmantotajām iespējām, jo ir uzlabojies dzīves līmenis, tiek attīstīta infrastruktūra. Mēs saņemam atbalstu grūtos brīžos, kā, piemēram, Budžeta komitejā ir apstiprināts mans ziņojuma projekts, kas paredz piešķirt 17,7 miljonus eiro pērnā gada plūdu seku likvidēšanai. Pieļauju, ka katrai dalībvalstij ir neizmantotās iespējas, tomēr kopvērtējumā mēs esam ļoti lieli ieguvēji.
Mūsu priekšrocības noteikti ir tas, ka mēs esam Eiropas
Savienības austrumu robežvalsts – tas nozīmē, ka varam tikt labāk saklausīti jautājumos, kad runa ir par mūsu un visas Eiropas drošību. Mūsu priekšrocības ir Baltijas valstu galvenais resurss – cilvēku prāti. Ja pētām mūsu uzņēmējus, tad izceļamies ar ļoti gudriem, inovatīviem un talantīgiem cilvēkiem. Nupat Latvijas uzņēmums “Madara Cosmetics” ieguva Eiropas Parlamenta balvu kategorijā “Parauguzņēmums”. Tā kā esmu arī Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu apvienības valdes locekle, kā arī jaunuzņēmumu patronese Latvijā, tad varu teikt, ka mums ir spējīgi uzņēmēji un mēs Eiropā esam redzami. Protams, uz Eiropas fona Latvijā nav daudz iedzīvotāju, bet arī briljantus nesver kilogramos.
Katram ieguvumam reizē ir arī kāds zaudējums. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā – ir brīva ceļošana, brīva darba spēka plūsma, bet diemžēl, tā kā esam bijuši 50 gadus okupācijas un kolonizācijas jūgā, kad 80% no mūsu budžeta ieņēmumiem novirzīja uz Krieviju, tad šādas politikas rezultātā mēs Latvijā vēl neesam paspējuši pārdesmit neatkarības gados pietuvoties tādam labklājības līmenim, kāds ir tajās valstīs, kas visu laiku varēja netraucēti attīstīties. Līdz ar to algas citviet Eiropā ir daudz lielākas, un daudzi cilvēki šī iemesla dēļ ir izceļojuši. Tas ir mūsu lielākais zaudējums. Tā rezultātā mūsu valstij nedraudzīgi spēki izplata nepatiesas ziņas, ka pie mums Latvijā viss ir slikti. Katrā valstī ir problēmas, bet mūsu problēmas ir risināmas, un tās nav pašas lielākās pasaulē. Ja 2003. gada referendumā Latvija būtu pateikusi “Nē!” Eiropas Savienībai, mēs šodien būtu Moldovas (vai vēl zemākā) labklājības līmenī un stiprā Krievijas ietekmē.
