Artūrs Pauliņš (28 gadi) no Grundzāles ir tik ātrs, ka grūti viņu ir noķert ne tikai konkurentiem orientēšanās sacensībās, bet arī dzīvē, lai norunātu interviju. Tikšanos ar vienu no Latvijas labākajiem orientieristiem OK “Azimuts” kluba pārstāvi Artūru, ko dēvē par dzīvo leģendu, ļoti gaidīju, jo, rakstot par orientēšanās sacensībām, viņa vārds regulāri ir tabulas augšgalā. Panākumi neizpalika arī starptautiskajā izturības pasākumā “Stipro skrējiens”, kurā pērn elites grupā deviņu kilometru garajā distancē Artūrs uzvarēja, bet šopavasar 12 kilometru garo šķēršļu trasi pievārēja otrais.
Jā, viņš ir atlētisks jauns vīrietis, fiziski spēcīgs, taktisks, ar līdera dotībām, raksta sulīgus un asprātīgs blogus internetā par piedzīvoto sacensībās, bet kas aiz tā visa slēpjas?
Pat nenojautu, ka saruna ar Artūru pēc treniņa Smiltenē būs tik atklāta, patiesa un dzīva. Iespējams, kāds Grundzālē atceras, ka bērnībā Artūrs dejoja modernās dejas un joprojām varētu nodejot džaivu vai čačača, bet vai zināt, ka viņa lielākais nedarbs bija pīpēšana siena gubā, kas beidzās ar ugunsdzēsēju ierašanos? Raud ne tikai meitenes, bet arī zēni un stipri vīrieši. Pamatskolas laikā ne reizi vien pēc neizdošanās orientēšanās sacensībās Artūrs raudāja mammai uz pleca, kura šādos brīžos bija lielākais balsts. Pateicoties savam pirmajam orientēšanās trenerim fanātiskajam Mārim Stabiņam, sportists ir iemīlējis dabu un saka – labprāt dzīvotu mežā, nevis galvaspilsētas drūzmā. Ar katru nākamo atbildi uz jautājumu Artūrs pārsteidz arvien vairāk. Pārsteidz pozitīvi!
– Mēs zinām par taviem panākumiem orientēšanās sportā, bet pastāsti, kā tas viss aizsākās?
– Dzīvojām Grundzālē, atceros, ka bērnībā visu laiku braukāju ar riteni. Kad sāku mācīties Grundzāles pamatskolā, tā sporta skolotājs Māris Stabiņš bērnus jau 1. klasē sāka vilkt uz mežu (smejas). Nebija jau citu variantu – sporta veidu, kā tikai orientēšanās sports. Otrdienās braucām uz Alūksnes orientēšanās seriāla “Horizonts” kārtām, trešdienās – uz “Azimutu” Smiltenē, bet sestdienās, svētdienās bija sacensības pa visu Latviju. Varbūt sākumā pašas sacensības nelikās tik svarīgas, kā aizbraukt uz citu pilsētu. Tā bija kā ekskursija ar palikšanu pa nakti. Toreiz braucām ar lielo busu ap četrdesmit cilvēku. Tādas pirmās nopietnās sacensības man bija 1997. gadā Alūksnē, kur norisinājās “Kāpa”. Kopš tā laika viss sākās, un tā jau divdesmit gadus.
– Tad jau no mazotnes tavs brīvais laiks bija pakārtots orientēšanās sportam?
– Vecākiem patika modernās dejas, tāpēc mani sūtīja uz nodarbībām, kas notika tepat Grundzālē. Pat tagad atceros, ka mēģinājumi kultūras namā bija katru pirmdienu pa divām stundām. Dejoju diezgan daudz, pa vasarām Gaujienā dejotājiem notika nometnes. Es neesmu lokans, tāpēc modernās dejas man īpaši nepatika, bet, ja vajadzētu, arī tagad varētu nodejot džaivu vai čačača. Pamati ir ielikti. Kad paaugos un varēju vecākiem pateikt nē, tad arī pārstāju iet uz deju nodarbībām. Kādu laiku, tāpat kā mani vecākie brāļi, kuri joprojām spēlē, sāku trenēties basketbolā. Tur rezultāti nebija tik labi, tāpēc pievērsos vienīgi orientēšanās sportam.
– Pat pēc divdesmit gadiem Māris Stabiņš joprojām uz sacensībām kuplā skaitā ved jaunos censoņus, ar ko tavs pirmais un burtiski vienīgais treneris ir tik īpašs?
– Viņš mācēja pasniegt, ka tas, ko mēs darām, ir ļoti forši. Viņš prata iegalvot, cik svarīgi ir cīnīties un nepārdzīvot, ja neizdodas uzvarēt. Katrs mačs bija svarīgs, nebija nekāds traļi-vaļi. Māris iedresēja daudzas labas nianses, bet tajā pašā laikā nekad nepārmeta. Teica – nu nekas, rīt būs jauna diena, tu tāpat esi labāks. Protams, ja tālākās sacensībās negājām gulēt, bet dauzījāmies, tad gan viņš pateica kādu stingrāku vārdu.
Pa šiem gadiem droši vien Mārim ir mainījusies treniņu metodika, bet būtība un viņa fanātisms noteikti ir tāds pats kā pirms divdesmit gadiem. Godīgi sakot, bērniem līdz 14–16 gadu vecumam viņš kā treneris ne tikai Latvijā, bet vispār ir viens no labākajiem. Labāku grūti atrast.
– Kad tu apzinājies, ka orientēšanās ir kas vairāk kā tikai aizraušanās?
– Pamatskolas laikā Latvijā vienmēr esmu savā grupā bijis ja ne labākais, tad trijniekā. Ja nemaldos, 14 gadu vecumā aizbraucām uz sacensībām Šveicē, izcīnīju 3. vietu. Visi čaļi, ar ko tolaik cīnījos, ir pasaulē labākie. Viens no viņiem šobrīd ir orientierists numur viens pasaulē.
Kad mācījos 9. klasē, pats sāku individuāli vairāk trenēties. Katru dienu pēc skolas skrēju pusotru līdz divām stundām, vecāki to nesaprata. Ja skatās no trenēšanās viedokļa, tas, protams, nebija pareizi, bet tā es sevi attīstīju.
– Ko tu darīji pēc Grundzāles pamatskolas absolvēšanas?
– Turpināju mācīties Smiltenes ģimnāzijā, tad Latvijas Universitātē pabeidzu ģeogrāfus, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā absolvēju 1. līmeņa augstāko izglītību un vēl pēc tam divi gadi maģistrantūrā. Esmu orientēšanās treneris un sporta dzīves vadītājs. Paralēli visu laiku nodarbojos ar orientēšanos.
– Orientēšanās sezona Latvijā sākās aprīlī, bet tev februārī, jo startē starptautiskā līmenī un mērķē augstāk. Kāds ir tavs nedēļas režīms un treniņu veidi?
– Treniņu plāns sezonā un pārējā laikā atšķiras. Praktiski gadā sanāk trenēties deviņus mēnešus. Ja runājam par sezonu, tad pēc brīvdienās notikušām sacensībām pirmdienās ilgāk paguļu un atpūšos, bet no otrdienas līdz piektdienai gatavojos nākamajiem mačiem. Vairs tik daudz neskrienu kā agrāk, ļoti daudz vingroju, trenēju izturību un ātrumu. Treniņu plānu sastādu pats. Latvijas izlasē mums ir somu speciālists, kurš plānu pārskata un dod ieteikumus, uz ko varbūt vairāk strādāt. To visu daru mājas apstākļos Grundzālē. Skriešanai atvēlu vien 40 līdz 50 minūtes, bet, lai atpūtinātu skriešanas muskuļus, braucu ar velosipēdu. Ja ir mazāk nozīmīgas sacensības, tad varu trenēties visu nedēļu un nepievērst uzmanību rezultātam, jo uz visiem mačiem tāpat nevari būt labākajā formā.
Lai sasniegtu rezultātu, ar fizisko slodzi vien nepietiek, jāseko līdzi uzturam. Neēdu saldumus, produktus, kuros ir kviešu milti, un esmu atteicies arī no cūkgaļas. No gaļas uzturā lietoju tikai medījumus. Abi brāļi ir mednieku, tāpēc ar to nav problēmu.
– Katram sportistam ir savi knifi pirms sacensībām, vai pārņem arī uztraukums?
– Kļūstot vecākam uztraukums pirms starta nav, jo viss tāpat ir atkarīgs tikai no tevis. Orientēšanās nav kross, kur blakus stāv vēl divdesmit dalībnieki. Man lielāks uztraukums ir iepriekšējā vakarā, rodas problēmas ar iemigšanu, miegs sanāk ļoti īss. Satraucos, ieslēdzas kritiskā domāšana, domāju, cik ātri sākšu skriet, vai vairāk pievērsīšu uzmanību kartei.
Savukārt pirms pašām sacensībām, kad atlikušas 40 minūtes līdz startam, veicu dažādus iesildīšanās vingrinājumus, kas ir atstrādāti. Ja ir slikti laikapstākļi, tad iesildos divdesmit minūtes, lai neatsaltu.
– Noskatoties internetā “Stipro skrējiena” video, kurā tevi intervēja uzreiz pēc finiša un reportiere apsveica ar otro vietu, tu neslēpi dusmas. Vai neveiksmi pārdzīvo vienmēr?
– Jā, pārdzīvoju dienu līdz divas. Pat ja mačs nav bijis tik svarīgs, vai apzinos, ka muskuļi nebija kārtīgi atjaunojušies, es pārdzīvoju. Tas ir mans mīnuss. Ja, piemēram, rezultāts atkarīgs no desmit punktiem, bet viens nestrādā, tad arī nekas nebūs. Kādreiz bieži pēc sacensībām mammai raudāju uz pleca. Tas bija liels pluss, ka vienmēr bija mamma, kura to uztvēra vieglāk un teica, lai neuztraucos, jo viss ir kārtībā.
Tagad vairs neraudu, bet, ja piedzīvoju neveiksmi, labāk pēc finiša kādas divdesmit minūtes nevienam ar mani nerunāt, jo neapzināti var gadīties pateikt ko rupju.
– Izstāsti, kā orientierists nokļuva “Stipro skrējienā”, kas sevī ietver skriešanas, dažādu veiklības un spēka disciplīnu elementus, vai tev patīk arī sportiskie izaicinājumu ārpus orientēšanās sacensībām?
– Pirmajā gadā es nezināju, ko sagaidīt no šīm sacensībām, tas bija ļoti interesanti. Tas bija labs piedzīvojums, taču vilinoša bija arī naudas balva elites grupas uzvarētājam – 500 eiro. Pagājušajā gadā izdevās uzvarēt. Šogad piedalījos, jo man bija labs sponsors, kas, gatavojoties sacensībām, nodrošināja ar sporta uzturu, apaviem un apģērbu. Tas jau bija liels ieguvums, jo neesmu vēl sasniedzis tādu līmeni, lai ar orientēšanos varētu nodrošināt sevi un nosegt ikdienas tēriņus.
Jāsaka, šogad trase bija grūtāka kā pagājušajā gadā ne tikai tāpēc, ka garāka, bet pirms elites grupas skrēja vairāki simti tautas klases dalībnieku. Dubļi līdz padusēm, divās vietās elites grupas uzvarētājs Artjoms Rekuņenko mani izvilka ārā. Pēc dubļu vannas pārņem ķermeņa nespēks. Ja orientējoties nogurst kājas, tad te viss. No sportiskā viedokļa ir interesanti, jo apzinies, ka būs grūti, bet vienmēr jāmeklē motivācija, kā tikt galā. Intervijā biju dusmīgs, jo dubļi šoreiz nepatika. Sākumā mums ar Artjomu pa priekšu aizskrēja viens no Gulbenes. Pirmajā grāvī varēja peldēt, ar peldēšanu viņu piedzinu, bet beigās iestigu dubļos. Kad Artjoms izvilka, gulbenietis jau kādu minūti mums bija priekšā. No Artjoma aizbēgu, bet paliku otrajos dubļos. Atkal mani izvilka, bet tad bija spēka izsīkums, kādas desmit minūtes bez elpas. Tad nāca slavenā stikla siena, kad bija nolieta ar eļļu. Tajā gulbenietis netika augšā un izstājās, man izdevās ar otro reizi. Finišu sasniedzu minūti un 14 sekundes vēlāk kā Artjoms. Pašam ļoti gribējās uzvarēt, bet sponsori ar manu rezultātu bija apmierināti. Šoreiz laikam psiholoģiski nepareizi piegāju sacensībām, jo likās – uzvarēšu.
– Atgriežoties pie orientēšanās, kādā līmenī šis sporta veids ir Latvijā?
– Līmenis katru gadu paaugstinās. Tomēr vinnēt Latvijas čempionātu un nostartēt labi pasaulē ir divas dažādas lietas. Latvijā varu iziet uz starta ar domu nekļūdīties, fiziski neparādot savu labāko pusi un tāpat uzvarēt. Bet pasaulē izejot uz starta, jābūt fiziski labā formā, tehniski labam un tad tu vari cerēt uz 15.-20. vietu. Ieslēdzas nesalīdzināma domāšana. Konkurenti skrien minūti ātrāk, kaut gan visi treniņos iegulda līdzvērtīgu darbu, viņi ir fiziski spēcīgāki. Domāju, ka tas ir dabas dots.
Latvijā ilgus gadus labākais bija Edgars Bertuks, kurš 2012. gadā Šveicē kļuva par Pasaules čempionu, izcīnot uzvaru vidējā distancē. Šobrīd pasaules rangā sprintā esmu 34.
Latvijā elitē kādreiz labākie bija Mārtiņš Sirmais un Edgars Bertuks, bet tagad līmenis ir izlīdzinājies un kādi seši skrien līdzvērtīgi. Pavisam drīz nāks iekšā jaunie. Līmenis viņiem ir labs, trūkst tikai pieredzes. Šajā sporta veidā ļoti daudz ko izsaka pieredze. Tā nāk ar gadiem.
Ja runājam par “Azimuta” sportistiem, tad šobrīd redzu trīs talantus – Agnija un Ilgvars Caunes un Matīss Slikšjānis. Tur var kaut kas labs sanākt, ja turpinās nopietni strādāt. Visiem trijiem esmu sastādījis treniņu plānu. Gribētu, lai nākotnē Ilgvars un Matīss izaugtu labāki kā es. Tas būtu tikai pozitīvi.
Ja paskatās kopumā, kas notiek “Azimutā”, droši var teikt, ka orientēšanās tradīcijas Smiltenes novadā ir spēcīgas. Manā laikā trešdienās uz “Azimuta” kārtām brauca ap 70 dalībniekiem, tagad 110 līdz 120.
– Pasaules rangā tev viss vēl priekā, bet esi vienīgais, kurš no latviešiem Eiropas jauniešu čempionātā savulaik izcīnīja trīs bronzas medaļas, ko tagad par tevi un orientēšanos saka vecāki?
– Kad uzvaru, viņi lepojas ar mani. Finansiāli atbalsta, bet nav tā, ka brauc līdzi uz mačiem un fano. Orientēšanās ir tā, ja ļoti daudz uz sacensībām līdzi brauc tēti, var arī nekas neizdoties un līdz elitei netikt. Jāaudzina sevī patstāvība un jāgrib pašam, nevis tētim vai mammai. Citādāk 16–18 gadu vecumā būs kā man savulaik ar dejošanu – sorry (tulkojumā – piedod), mani interesē kaut kas cits.
– Kādas ir tavas aizraušanās ārpus sporta?
– Man patīk ogošana un sēņošana, ziemā pilns ledusskapis ar mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, gailenēm un baravikām. Ļoti daudz taisu ogu kokteiļus. Dodoties sēņot vai ogot, man nav savu īpašo vietu. Principā es pēc distances redzu, kur ir gailenes, kur vēl kaut kas. Ja mači nav svarīgi, tad orientējoties es tiešām tam pievēršu uzmanību. Pagājušajā vasarā Kapusilā iegāju mežā un dažās minūtēs pielasīju trīs spaiņus ar gailenēm.
Man patīk lauki, daba un miers. Pilsētā man nepatīk dzīvot, vienu dienu varu, bet ne vairāk. Tas, ka izej ārā un apkārt simts cilvēku, bet te Grundzālē vien kaimiņš zāli pļauj. Vispār gribētu dzīvot pat ne ciemā, bet mežā. Orientēšanās ļāvusi iemīlēt dabu. Manuprāt, skaistākā vieta Latvijā no atpūtas viedokļa ir Niedrājs.
Tur ir īpašs mežs, priežu sils, gaiss, ogas un sēnes, pats ezers, kurā nopeldēties. Niedrāja apkārtni nevar salīdzināt, piemēram, ar Cērtenes pilskalnu, kas ir nekoptāks un kur var sastapt klaiņojošus suņus.
– Taviem brāļiem ir ģimenes un bērni, arī vienaudži iestūrē laulības ostā, kā ar tevi?
– Kā lai saka, domāju par ģimeni. Bet neesmu tāds, kurš veido ģimeni ģimenes pēc, tomēr gribas satikt to īsto. Varbūt man nav lemts tik ātri.
Pagaidām būtu grūti apvienot ģimeni ar sportu, jo tuvākā gada laikā man ir augsti mērķi, kuri ir jāsasniedz. 30. jūnijā Igaunijā norisināsies Pasaules čempionāts orientēšanās sportā, kurā startēšu Latvijas izlases sastāvā. Gribu savu rezultātu sprintā uzlabot uz pusi, bet nākamajā vasarā Pasaules čempionāts notiks Latvijā, kur mans mērķis ir visaugstākais – medaļa. Vēl šogad nozīmīgs starts būs augustā Cēsīs, kur risināsies Pasaules kauss. Sprints notiks vecpilsētā, kas jau man ir zināma, jo piecus gadus esmu bijis Cēsu sprinta čempionāta uzvarētājs.
Līdz šim domāju, ka mana stiprā puse ir sprints, taču Igaunijā skriešu arī garo distanci. Garās distances padodas, jo esmu psiholoģiski ļoti noturīgs. Garajās distancēs vienmēr var paņemt labākos rezultātus, nekļūdoties no orientēšanās viedokļa, bet sprintā noteicošais ir lielā ātrumā pieņemt pareizos lēmumus.
– Vai ar orientēšanos var nopelnīt?
– Ja tuvākā gada vai divu laikā spēšu pacelt savu līmeni, tad simts procenti tas varētu būt profesionāls darbs. Jo augstāki rezultāti, jo vairāk būs sponsoru. Tagad manu vārdu zina vairāk, un šobrīd jau kāds meklē arī mani, nevis es viņu. Bez orientēšanās piedalos arī skriešanas seriālā “Stirnu buks”, kur šosezon mani atbalsta “Adidas”. Tāpēc savā disciplīnā ir svarīgi tikt trijniekā. Protams, bez vecāku atbalsta es tā nevarētu.
